Karš Ukrainā kā nebeidzas, tā nebeidzas – par spīti kāda bravūrīga prezidenta vieglprātīgajiem solījumiem to izbeigt 24 stundu laikā. No austrumiem spītīgi un neprātīgi mēģina līst virsū brutāls uzbrucējs. Ukraiņi drosmīgi un neticami radoši aizstāvas, ik pa dažiem mēnešiem atkal un atkal pārrakstot šīs cīņas noteikumus. Un tam pa vidu – civiliedzīvotāji, kam ir jādzīvo šajā visā. Un jāizdzīvo.
2026. gada jūlijā mūsu redakcijai sanāca pavadīt pāris dienas Kijivā, kā viena pikapa šoferim palīdzot nogādāt adresātiem STOPIFY un citu Ukrainas aizstāvju atbalsta organizāciju sarūpētā ekipējuma un tehnikas kravu. Pa ceļam sanāca redzēt un piedzīvot gana daudz šīs bezbailīgās valsts šodienas reāliju. Tās šajā stāstā tad arī piefiksēsim, vēsturei.
Izbraucam no Rīgas ap pusdienas laiku. Pēc smuka kruīza pa leišu un poļu autobāņiem, kā arī skaistas pārnakšņošanas turpat mašīnās, jau nākamās dienas rīta pusē esam pie Polijas – Ukrainas robežas. Formalitātes ir, taču nav ilgas un pēc pāris stundām esam iekšā.
Viena no pirmajām lietām, kas krīt acīs Rietumukrainā, ir baznīcu daudzums. Arī katoļi te ir gana plaši pārstāvēti.
Dažādu interesantu detaļu ceļmalās netrūkst.
Lūk, piemēram plakāts, kurā kāds slavens vietējais plastikas ķirurgs reklamē veselīgu gaļu.
Vai arī netīšām noparkojusies privātā lidmašīna kādā degvielas uzpildes stacijā.
Taču turpinot braucienu tuvāk iekšzemē, plakātu tematika strauji sāk mainīties, iekrāsojoties patriotiski-militārās idejiskajās vēsmās. Lūk, jau cits benzīntanks atklāti komunicē šahedu notriekšanas svarīgumu.
Arī uzpildes stacija OKKO apspēlē savu nosaukumu ar saukli oko za oko dronopad, jeb aci pret aci dronkritis – aicinot ziedot armijai.
Taču vēl biežāk ceļmalās sastopami dažādu Ukrainas armijas brigāžu reklāmas plakāti, atgādinot par sevi un aicinot pievienoties vienību rindām.
Visus stendus vieno dramatiski, vīrišķīgi vizuāļi, kas atgādina Holivudas blokbāsteru plakātus.
Nu, piemēram, šāds dramatisks plakāts, kas sola taisīt vēju. Papurinās ienaidnieku, acīmredzami.
Arī slavenā AZOV brigāde reklamējas. Ir plakāti ar pavisam vienkāršu saukli, AZOV ir mīlestība.
Un ir arī viltīgāk noformulētu ziņa, kas aicina pieteikties dalībai brigādē. Tu jau par to esi domājis.
Taču par mūsu redakcijas favorītu kļūst šis vēstījums ar skaistu, armijas 20. korpusā dienošu meiteni, kura laiž gaisā kaujas dronu. Teksts vēsa – viņš piepilda katru manu fantāziju. Radoši un lieliski.
Paradoksālā kārtā, paralēli vīrišķīgajiem armijas plakātiem, otrs Kijivas ielās biežāk redzamais vides vēstījumu žanrs ir... juvelierizstrādājumu reklāmas.
Lūk, uz jumta vizuļo 3. armijas korpuss, savukārt apakšā meitenes vienā zeltā. Nezinu, vai tas izskaidrojams ar to, ka visi mēģina daļu iekrājumu pārvērst drošākā, aptaustāmā valūtā, vai vienkārši grib skaisti dzīvot šeit un tagad, jo rītdiena nav apsolīta.
Tā vai citādi, armijas tematika tomēr dominē. Lūk, pat specvienības TRITON emblēma uz tilta balsta.
Stencils ar aicinājumu pievienoties kādai paramilitārai, labējai organizācijai.
Uz pilsētas domes ēkas milzīgs plakāts aicina atbrīvot Mariupoles rūpnīcā Azovstal aizturētos Ukrainas aizstāvjus.
Un, protams, visu pasauli apskrējušais, slavenais esi tikpat drosmīgs kā Ukraina vēstījums.
Ukraina tiešām ir drosmīga. Un ar raksturiņu. To var labi nolasīt arī šajā instalācijā, kas atrodas Dzimtene-Māte pieminekļa teju pakājē. Iekšā ziedi, taču mūsu robežas būs no dzelzs.
Dzelzs robežas nodrošināt palīdz dzelzs aparāti. Šādi blakusskati šobrīd braucot pa Ukrainas šoseju ir gana bieži.
Dažviet šīs šosejas arī kļūst neloģiski platas, bez zāliena vai barjerām starp abām joslām. Kā izrādās, tas ir arī rezerves lidlauks – militārajām lidmašīnām.
Negaidīta kara laika nianse ir fakts, ka stratēģiskākos punktos no šoseju malām ir pazudušas ceļazīmes. Tā, lai ienaidnieks nevar orientēties, ja nu nonāk līdz šejienei. Un, jā, GPS te var gana viegli nobloķēt, ja nepieciešams.
Maskēt ienaidnieka orientēšanos palīdz laika zobs, nolaidība vai patukšots budžets. Dažām vietējām ceļazīmēm krāsa ir tā nolupusi, ka saskatīt tajās minēto apdzīvoto vietu nosaukumus ir ļoti izaicinoši.
Karavīri Rietumukrainā arī ir redzami. Pretimbraucošā autobusā, blokpostā uz ceļa, benzīntankā.
Taču diemžēl vēl redzamāka ir kritušo karavīru klātbūtne. Teju ikviena caurbrauktā ciemata vai pilsētiņas kapsētā būs atvēlēts speciāls stūris nesen apbedītiem šajā karā kritušajiem. Atpazīstams pēc svaigām kapu kopiņām un plīvojošiem karogiem.
Arī centrālajos laukumos būs piemiņas vieta. Parasti šādas plāksnes ar daudzām fotogrāfijām, uz kurām ir vārdi, uzvārdi un aprautās dzīves sākuma un beigu datumi.
Šādu plakātu un seju tajos diemžēl ir ļoti daudz.
Dažviet piemiņas vieta radīta nopietnāka – astoņi krituši varoņi tiek godināti blakus ukraiņu galvenā dzejnieka, Tarasa Ševčenko piemineklim.
Un, protams, ir vēl arī ievainotie karavīri. Vienu no viņiem sastopam turpat Ļvivas centrā. Skats neiepriecinošs.
Kā pozitīvāks pretstats šīm detaļām ir ukraiņu spīts, kuras praktiskās izpausmes novērojamas, piemēram, parastā lielveikalā. Tā kā veikali šeit pārsvarā ir aprīkoti ar strāvas ģeneratoriem, tajos izveidoti tā saucamie nesalaužamības punkti. Ja pēc kārtējā uzbrukuma pazūd elektrība, ikviens var šeit bez maksas nākt un uzlādēt savus telefonus.
Šajā benzīntankā vēl nopietnāk – pieejama ne tikai elektrība ierīču uzlādei, bet arī iespēja sasildīties, tikt pie ūdens un wi-fi.
Turpat nopērkami arī turniketi, aptieciņas un citi kara laika suvenīri, kas var noderēt.
Jāatzīst arī, ka ukraiņu benzīntankos ir brašākie alkohola plaukti, kādi šāda tipa pārdotuvēs redzēti. Teju lūzt no pārpilnības.
Viss saprotams, jo vietējo viesmīlību neviens nav atcēlis. Arī mēs, ciemojoties pie draugiem, tiekam pie garda ogu uzlējuma degustācijas. Viltīgais eliksīrs nosaukts daiļrunīgi – krovj moskaļa.
Vispār melnā humora te ikdienā netrūkst. Par spīti sarežģītajiem ikdienas apstākļiem, alus dārzs mierīgi var saukties Partizan un norādi uz tā iebrauktuvi rotā no alus mucas izgatavots tanks.
Ceļmalās ir arī norādes, kuras ar humoru nevajadzētu uztvert. Okupantiem 2022. gadā tuvojoties Kijivai, ukraiņi nomīnēja uz galvaspilsētu vedošo ceļmalu grāvjus un mežus. Tagad jāsadzīvo ar sekām – visas mīnas vēl nav atrastas un neitralizētas.
Tās jāuztver nopietni, un ja redzi zīmi Mīnas, tad no asfalta labāk nespert nost ne soli. Izskatās, ka šo principu rūpīgi ievēro arī vietējais grāvju pļāvējs.
Kā valstī izskatās ar kara postījumiem? Pirmos nopietnos sastopam vēl pa ceļam uz Kijivu, Žitomiras šosejas pašā malā. Raķete šajā loģistikas centrā trāpīja pilna mēroga iebrukuma pašā sākumā, taču krāsmatas nav novāktas vēl joprojām.
Vispār, esot ārpus Ukrainas, un sekojot līdzi ziņām, šķiet, ka šeit neskaitāmo trāpījumu rezultātā lielākā daļa mikrorajonu jau ir drupās. Taču iebraucot pilsētā, pārsteidz, cik liela, dzīva, un šajos sarežģītajos apstākļos normāla tā šķiet. Tas ir ļoti apzināts piegājiens – jau nākamajā dienā vākt drupas, stiklot vai aizklāt logus, remontēt fasādes un atjaunot asfaltu. Lai skaidri parādītu, ka necilvēcīgie uzbrukumi nespēs salauzt vietējo garu.
Taču ne visur tas veiksmīgi izdodas. Kijivā netālu no centrā ir tāds rajons, Lukjanivka. Šeit jau no padomju laikiem darbojas milzīga militārā rūpnīca Artem, viens no valsts aizsardzības sistēmas balstiem. Te ražo gaiss-gaiss tipa raķetes, prettanku munīciju un citas svarīgas lietas. Un, protams, tā ir gards mērķis ienaidniekam. Kopš kara sākuma rūpnīca un tās apkārtnei uzbrukts jau teju desmit reizes. Un, par spīti sabumbotajai vēsturiskajai fasādei, tā turpina darboties.
Nepilnas četras dienas pēc pēdējā uzlidojuma 2026. gada jūlijā, Lukjanivkā nokļūst arī mūsu redakcija, lai apskatītu reālo situāciju uz vietas savām acīm. Pāri ielai no rūpnīcas esošais tirgus laukums ir pilnībā izpostīts. Taču dzīve neapstājas un turpinās visos iespējamajos brīvajos laukumos – cilvēki tirgo dārzeņus turpat no kastēm.
Logi izbiruši teju visām apkārtējām ēkām.
Paveroties apkārt, var saskatīt arī metaforas. Kur vieni sēj ziedus, citi – tumsu.
Man nav šaubu, ka ziedi biegu beigās tomēr uzvarēs.
Tepat blakus bija arī liels rajona tirdzniecības centrs, Kvadrat. Maija uzlidojumā tas pilnībā iznīcināts. Arī pulkstenis sastindzis uz pusseptiņiem, kā tādā hirosimā pēc atomsprādziena.
Taču, par spīti visam, tiktokus un instagramus neviens nav atcēlis un saturs top arī šādos apstākļos.
Pēdējais trieciens, četras dienas atpakaļ raķete trāpījusi tieši pazemes gājēju pārejas ieejā, turpat pāri ielai no rūpnīcas Artem.
Tas bijis tik spēcīgs, ka masīvās betona trepes ieejas otrā pusē ir pilnībā sadalījušās reizinātājos.
Un tikai dažas dienas vēlāk, dažu metru attālumā no raķetes krātera tirdziņš jau atkal turpinās, tādā izdzīvošanas režīmā.
Jo lielā teritorija tomēr ir pamatīgi iznīcināta iepriekšējos trāpījumos.
Te nav variantu.
Jāšķūrē nost un viss jābūvē no jauna.
Līdz tam – nepieciešamo vari iepirkt turpat pie metro stacijas ieejas.
Par spīti uzrakstiem, ka tirgošanās šeit ir aizliegta.
Turpat blakus metrostacijai gozējas arī kāds slavens McDonald's restorāniņš. Pirmais visā Ukrainā, atvērts tālajā 1997. gadā. Bet slavens ne tādēļ.
Uzlidojumos rajonam tas izpostīts jau vairākas reizes un burtiski pēc dažām dienām vienmēr atkal atjaunots un atsācis darbu – tā pasaules medijos iegūstot nosaukumu pasaules noturīgākais maķītis. Iekšpagalmā kā atgādinājumu par te valdošo necilvēcību pat atstājuši pie sienas sakusušo logotipa izkārtni.
Šī vieta patīk arī dažādiem spilgtiem personāžiem. Piemēram, pavisam nesen te viesojās Trampa ieceinītā blogere Laura Lūmere, kas vēl nesen bija prokrieviska, taču tagad pēkšņi ir apmetusi savu Chanel kažoku uz otru pusi un aktīvi aicina atbalstīt Ukrainu. Esot šeit un intervējot dažādas ietekmīgas amatpersonas, netika laista garām arī izdevība nobildēties ar Lukjanivkas bigmaku.
Un tagad, četras dienas pēc tuvumā trāpījušās raķetes, maķītis, bez šaubām jau atkal ir ierindā. Vispārējā iespaidu pārbagātībā gan diemžēl aizmirsu ieskatīties iekšpagalmā, vai sakusušās logotipa arkas vēl pie sienas ir vietā. Taču uz ielas pusi šķembu sarobotā fasāde ļoti uzskatāmi liecina par piedzīvoto triecienu nopietnību.
Postījumu sekas, protams, joprojām redzamas arī citviet pilsētā.
Visu nevar uzreiz atkal novērst un iestiklot.
It sevišķi baisi izskatās trāpījums tieši daudzzīvokļu mājas viducī. Visticamāk, šaheds.
Divu sienu princips, šeit dzīvojot, ir jāuztver tiešām nopietni.
Jācer, ka moderni stiklotajos birojos vispār ir tāda iespēja.
Daudzslāņainākās emocijas šī brauciena laikā nākas izjust piespiedu kārtā – kad gaišas dienas vidū, Eiropas galvaspilsētas centrā pirmoreiz dzīvē piedzīvoju reālas gaisa trauksmes sirēnu iekaukšanos un drīz pēc tam – ballistisko raķešu uzbrukumu. Dažu minūšu laikā Kijivai un tās apkārtnei trāpa kādas desmit raķetes (Zircon tipa, kā apgalvo zinoši Telegram kanāli.) Tiklīdz telefonā sabirst gaisa trauksmes paziņojumu lērums, apstākļu sakritības rezultātā mūsu redakcija pēc brīža attopas šūšanas darbnīcas puspagrabā – tomēr drošāk, nekā uz ielas.
Pagrabā līdz ar mani nokāpušās darbinieces ir mierīgas, taču arī uzmanīgi seko līdzi ziņojumiem viedtālruņos. Vietējie Telegram kanāli ir kļuvuši par uzticamāko un precīzāko informācijas avotu, no kura uzzināt tuvojošos raķešu virzienu, skaitu un pat paredzamo ierašanās laiku. Dāmas visu notiekošo uztver augstasinīgi, čalo savā starpā, savukārt es tajā laikā piedzīvoju ļoti dīvainas sajūtas. Kaut kur tālumā dzirdi tās biedējošās, būkšķošās skaņas un saproti, ka ja nāks precīzi virsū, tad paglābt tevi nevarēs faktiski nekas. Mums šoreiz noveicas.
Pieredze neaizmirstama un absolūti lieka – tādu te pelnījis nav neviens. Ļoti ceru, ka ukraiņiem izdosies atrisināt šobrīd tik akūto pretgaisa aizsardzības raķešu trūkuma jautājumu pēc iespējas drīzāk. Un vispār, lai šis viss murgs beidzas pēc iespējas drīzāk.
Paralēli informācijai gaisa trauksmes lietotnēs un Telegram kanālos, iedzīvotājiem bīstamo objektu tuvošanos palīdz noteikt arī speciāla lietotne, Fluger. To izstrādājusi kontruktoru apvienība no Odesas, Tehnari – tā pati brīvprātīgo inženieru komanda, kas izveidoja ePPO, sistēmu, ar kuru civiliedzīvotāji var ziņot Ukrainas pretgaisa aizsardzībai par pamanītiem droniem un raķetēm. Fluger sākotnēji tika veidots mobilajām pretgaisa aizsardzības grupām un stacionāriem posteņiem, bet vēlāk to padarīja pieejamu civiliedzīvotājiem. Lūk, kā tas izskatās, kad apdraudējuma nav – redzi savu atrašanās vietu apļa epicentrā un 45 kilometru rādiusā ap to.
Ja apdraudējums ir, tad aplis iekrāsojas sarkans un parādās bultiņas. Tās rāda draudu azimutu – aptuveno virzienu, kurā gaisa mērķis atrodas un virzās attiecībā pret tevi. 45 km robeža apļa rādiusam nav izvēlēta nejauši. Tehnari skaidro, ka spārnotā raķete var veikt aptuveni 15 km minūtē, tāpēc 45 km ≈ trīs minūtes — aptuvenais laiks, kas cilvēkam varētu būt nepieciešams, lai atrastu patvērumu. Pavisam karstā uzbrukuma naktī lietotne var izskatīties šādi – apdraudējums tuvojas no visām pusēm. Šis ir reāls ekrānšāviņš no kāda masīva uzlidojuma galvaspilsētai martā.
Gaisa trauksmēm ukraiņi, protams, ir sagatavotāki kā mēs Latvijā. Metro stacijas, apmēram 3000 oficiālu patvertņu, pat dažas autobusa pieturas izskatās spējīgas izturēt atlūzu trāpījumu.
Kādā mikrorajonā caurbraucot pamanu arī šādus betona blokus. Tie gan drīzāk varētu būt atvesti barikādēm 2022. gadā, kad no Irpiņas puses piepilsētai lēnām tuvojās okupanti, un tā arī te palikuši.
Gana bieži redzamas arī šādas aizsarginstalācijas no smilšu maisiem.
Te puspagraba stāvs rūpīgi nobarikadēts, visticamāk, lai būtu drošāka vieta, kur patverties trauksmes gadījumā.
Milzīgā pilsēta šobrīd dzīvo, starp cerībām un vietumis arī drupām. Joprojām pārsteidzoši aktuāls izskatās 2017. gadā uz kāda policijas iecirkņa ugunsmūra sienas tapušais pasaulslavenā Ņujorkas ielu mākslinieka BKFoxx murālis, Rise up un the dirt.
Un tad jau arī pienāk brīdis pamazām posties atpakaļceļam. Pirms izbraukšanas no galvaspilsētas vēl piestājam Maidanā, slavenajā centrālās Kijivas pretestības laukumā. Arī šeit ir izveidota milzīga piemiņas vieta karā kritušajiem.
Tūkstošiem karogu, fotogrāfiju, ziedu.
Ja katrs no šiem karodziņiem nozīmē vienu kritušo – baisi.
Speciāls stends arī bezvēsts pazudušajiem. Interesanti, ka ar Zeļenska seju un tekstu sānos: Bezvēsts pazudušie — valsts un prezidenta seja. Vai es pareizi saprotu, ka ukraiņiem nav problēmu izvietot prezidentu kritizējošu vēstījumu valsts centrālajā laukumā?
Ieskatoties tuvāk, redzamas lapiņas ar vārdiem un dzimšanas datumiem. Mazliet jocīgi gan, ka bezvēsts pazudušajam zināms arī precīzs krišanas datums.
Izbraucot no Kijivas rietumu virzienā, pēc neilga laika var nokļūt kādā visai zīmīgā vietā – tilta pār Irpiņas upi. Kara sākumā no ziemeļrietumiem strauji tuvojās okupantu kolonnas, tāpēc jau otrajā pilna mēroga iebrukuma dienā, 2022. gada 25. februārī, Ukrainas armija sagrauj šo tiltu, lai nogrieztu svarīgu ceļu uz galvaspilsētu.
Vairs netiekot pāri kā citādi, vietējie iedzīvotāji šķērso auksto pavasara Irpiņas straumi, pa ātri uzbūvētām pagaidu stalažām. Šie dramatiskie kadri toreiz aplidoja visus galvenos pasaules medijus.
Sagrautais tilts daudziem vietējiem kalpoja arī kā paslēptuve uzlidojumu un artilērijas apšaužu laikā.
Kad sauszemes uzbrukuma draudi bija novērsti, ļoti ātri turpat blakus sagrautajam tika uzbūvēts pilnīgi jauns tilts. Savukārt vecais ir kļuvis par spēcīgu piemiņas vietu šim absurdajam konfliktam un tā izraisītajiem, sirdi plosošajiem notikumiem šajā vietā. Ukraiņi te izdomājuši arī ģeniālu māksliniecisku risinājumu – speciālas nospriegotas lentas, kas tumšajā laikā tiek izgaismotas un rada vizuālu sajūtu, ka tilts joprojām savieno abus upes krastus. Spīts un nesalaužamība, atceries?
Uz viena no tilta balstiem redzami šādi eņģelīši. Neuztraucies, tie nav upuri. Šādi te ir attēloti visi bērni, ko viskritiskākajā dienās izdevās pārvest pāri straumei uz drošo krastu.
Pabraucot no tilta dažus kilometrus Irpiņas pilsētas virzienā, kādā laukumā turpat šosejas malā atklājas šāda aina. Sastumts vesels kalns ar apšaudēs iznīcinātu privāto automašīnu vrakiem.
Sašautas.
Izdegušas.
Un nu jau arī sarūsējušas.
Tas viss no baisā laika 2022. gada pavasarī, kad pārtikušās, labklājīgās Kijivas piepilsētas, Buča un daļēji arī Irpiņa uz mēnesi nokļuva okupācijā. Arī no turienes šādi baisi kadri vīdēja teju visos galvenajos pasaules medijos, nemaz nerunājot par šķebinošajiem civiliedzīvotāju upuru attēliem.
Četrus gadus vēlāk sadegušajiem tankiem un automašīnām piemēslotās ielas izskatās šādi. Svaigs asfalts, aizšpaktelēti postījumi, saremontētas fasādes.
Tikai ja rūpīgāk ieskatās, vēl var manīt rētas no baisā okupācijas mēneša.
Starp citu, Kijivas pievārtē kādā citā vietā šādi pat mētājas arī daži izdeguši tanki.
Diez kad tie tiks savākti un kur pēc tam nonāks.
Kara miskastes Ukrainā tiešām pietiek. Varbūt tā ietekmējusi arī šīs lielveikalu ķēdes nosaukumu?
Taču nav šaubu, ka jebkuras drupas, krāsmatas, postījumi tiks drīz sakopti, atjaunoti, sadziedēti. Redzot vietējo spītu un izturību, te nav nekādu citu variantu.
Taisnu muguru, to viņi māk turēt.
Kad nākamajā dienā brokastojam jau Ļvivas vecpilsētā, pieredzam ikrīta klusuma brīdi, kad precīzi 9 visi ielās apstājas un sastingst, godinot karā kritušos. Šajā rītā kluss ir arī pamatīgs ģenerators, turpat pie galdiņiem bruģētajā ieliņā – kafejnīca noteikti neapstāsies, lai te vai kas.
Ļvivā, protams, notiek arī aktīva konceptuālu suvenīru tirdzniecība. Īpašs gods ticis agresīvās kaimiņvalsts prezidentam. Viņš redzams gan uz tualetes papīra.
Gan kā nedaudz diskutabla intīmā rotaļlieta. Kopā ar kādas lielas aizokeāna valsts prezidentu, pie tam.
Tam te ir izsniegta arī nekomplimentējoša vadītāja apliecība, vairākās pabaisa dizaina versijās.
Uz viņa ģīmja tiek aicinātas slaucīt kājas.
Un vispār kopumā, viņam šajā valstī netiek vēlēts nekas labs.
Kara reāliju vēsmas parādījušās arī citos gana tradicionālos suvenīros. Vari nopirkt dekoratīvu auto numurzīmi ar uzrakstu BRĪVPRĀTĪGAIS vai ZSU (Ukrainas bruņotie spēki).
Vari tikt pie visnotaļ erotiskām bļembām, ko pielipināt sev pie pleca uzšuves vietā.
Vari iecirst tematisku enerģijas dzērienu.
Atpūtas brīdī pašķirstīt komiksus par ukrainas aizstāvju varonīgajiem piedzīvojumiem.
Ne sliktāk kā Marvel, saku jums.
Un, visbeidzot iepirkt kādu Ļvivas mākslinieka glezniņu, kas atgādina, ka kādreiz bija un nākotnē arī būs labāki, bezrūpīgāki laiki.
Taču pagaidām par vecpilsētas baznīcām logi ir drošības labad aizvākoti.
2026. gada martā raķete gaišā dienas laikā trāpīja tepat Ļvivas vecpilsētā blakus Svētā Andreja baznīcai, sabojājot tās kupolu un iekštelpas. Kopš tā laika ar dažāda materiāla aizsargkārtām nodrošinātas arī citas vēsturiskās celtnes, piemēram šeit redzamā Latīņu Katedrāle.
Skulptūras pie tās sienām ir ne tikai rūpīgi iepakotas, bet ieliktas arī papildu aizsargbūrī.
Rātslaukumā esošās statujas ir pagaidām aizvāktas prom uz drošāku vietu pavisam. To vietā ir telpiska baneru konstrukcija, kurā vari apskatīt te bijušo skulptūru no visiem leņķiem, kā arī paziņojums, ka iemītniece būs atpakaļ labākos laikos.
Arī ielu māksla Ļvivā kļuvusi atbilstoši smalki tematiska. Lakonisks un dziļi inteliģents komentārs par situāciju, trešās triecienbrigādes karavīra mugursomas un tai blakus noliktas enerģijas dzēriena Burn bundžiņas izskatā. Atkal tā nesalaužamība.
Vispār, Ukrainā man rodas tāda subjektīva sajūta, ka galvenie kolektīvās nesalaužamības punkti ir vietējie benzīntanki. Pirmkārt, tie ir nepārtrauktā dronu uzlidojuma apdraudējumā un par spīti tam tāpat turpina strādāt un ir pilni ar cilvēkiem. Otrkārt – tie piedāvā aktīvi līdzdarboties pretestībā ienaidniekam. Nopērc kafiju, daļu no pirkuma summas automātiski ziedo dronu notriecējiem.
Uz to no visām virsmām aicina arī attiecīgi vēstījumi.
Pat kafijas automāta ekrānā, saprotams.
Tāpat te vari tikt pie jaukām uzlīmēm savam transporlīdzeklim. Skaistajā hieroglifā iekodēts leģendārais vēstījums krievu karakuģim.
Vari atbalstīt armiju arī iegādājoties Geroi Car automodelīšu kolekciju. Arī daļa no šīs summa aiziet vīriem uniformās, lielo auto iegādei.
Un, visbeidzot, paralēli armijas atbalstam, benzīntanki palīdz apkarot arī leģendāro Ukrainas ēnu ekonomiku. Anonīmas nelikumību nostučīšanas QR kods būs pat uz degvielas uzpildes stacijas kases šķīvīša.
Spēcinošākais pārsteigums manām garšas kārpiņām arī gadās kādā benzīntankā. Te ir tik advancēts bistro, ka šeit servētais borščs garduma ziņā varētu tuvākajos gados manā pieredzē būt grūti pārspējams. Prātīgi viņi dara – labi paēdis cilvēks tiešām ir nesalaužams.
Pa ceļam uz robežpunktu pamanu vēl pēdējo vietējo nesalaužamības pazīmi. Kāds vectēvs savai mājiņai uz jumta uzrakstījis Ir pienācis laiks triecienam. Jācer, ka viņš domā triecienu pa pretinieku.
Un tad, vēl pēdējais plombīrs no bērnības pirms pašas robežas, un tad jau laiks stāties automašīnu rindā tās šķērsošanai.
Visa plašā Ukraina paliek mums aiz muguras un turpina savu drosmīgo, neticamo, apbrīnojamo cīņu par izdzīvošanu. Pasaule ir ļoti netaisnīga vieta un ģeopolitika ir rupja cinisma caurstrāvota. Taču es tiešām gribu ticēt, ka viņiem izdosies. Kaut kā, bet tiešām izdosies tā arī palikt nesalaužamiem.
Ja arī tu negribi būt tikai pasīvi bažīgs ziņu virsrakstu lasītājs un vēlies izdarīt kaut ko lietas labā, tad te ir vienkārša, droša, ērta un nesāpīga iespēja. Ar Ziedot.lv un Ukrainas Vēstniecības Latvijā svētību radītā pilsoniskā iniciatīva STOPIFY, ar kuras palīdzību vari pieslēgt (un jebkurā brīdī arī atslēgt) nelielu ikmēneša ziedojumu ekipējuma iegādei Ukrainas aizstāvjiem. Akūti nepieciešama ekipējuma sūtījumi ar šādām uzlīmēm uz Ukrainu dodas reizi mēnesī. Visas atskaites par paveikto arī regulāri tiek publicētas iniciatīvas sociālo tīklu kanālos. Pievienojies!
Paldies, ka esi izlasījis līdz galam! Šis bija tiešām vērtīgs brauciens, lai labāk izprastu to, kas notiek Ukrainā. Protams, redzēta un piedzīvota tikai maza daļiņa no tā, neesot ne tuvumā patiesi bīstamajām un karstajām zonām. Bet tomēr, arī šis, ko varu jums pastāstīt ir svarīgi, lai mēs saprotam, ka karš ir īsts, tas nekur nav pazudis un notiek tepat blakus mums, civilizētā Eiropas valstī. Neaizmirstam to. Un nepametam Ukrainu vienu pašu, nekādā gadījumā.