Lai cik banāli tas neizklausītos – Bruneja ir kontrastu zeme. Cieto seju oficiāļi lidostā, kas man liek bargi deklarēt divas Manilas lidostā nopirktās mazās alus bundžiņas kontrastē ar draudzīgajiem un laipnajiem vietējiem. Milzīgās sultāna pils zelta kupoli – ar nīkulīgām būdām turpat blakus. Bagātīgie ekonomikas statistikas brīnumcipari – ar spēcīgu provinciālisma smaciņu visapkārt. Tas arī ir interesantākais, kāpēc šo vietu vērts redzēt. Pamatkomplekts ir skaidrs – daudz naftas un gāzes, islāma ietekmēti likumi, pasakaini bagāti monarhi. Kas vēl? Mēģinām saprast.

Svarīgākā persona valstī ir tātad sultāns, vārdā Hassanal Bolkiah. Monarha ģimene valsti pārvalda kā savu privāto uzņēmumu un, pateicoties iespaidīgajam dabas resursu blīvumam, pilnīgi loģiski ir kļuvusi par vienu no bagātākajām pasaulē. Par sultāna nozīmību var spriest, kaut vai apmeklējot vietējo mākslas muzeju – izstāžu zālē neatradu nevienu gleznu, kurā viņš nebūtu attēlots. Protams, pārsvarā kopā ar tikpat iespaidīga kalibra draugiem.

Galvaspilsēta Bandarseribegavana. Kad kādreiz ģeogrāfijas stundās smējāmies par neizrunājamo nosaukumu, nebija ne jausmas, ka šeit kādreiz nokļūšu. Pilsēta ir kompakta un klusa, kā jau pieklājas nepilnu 400 000 iedzīvotāju valstiņai. Taču vienu kārtīgu pārsteigumu tā sagādā gan. Pašā pilsētas centrā, otrpus upei, atrodas milzīgs ūdens ciemats – Kampong Ayer – simtiem dažāda žēlīguma pakāpes ēciņu, kas uzbūvētas uz pāļiem. Pa upi lielā ātrumā šaudās desmitiem motorlaivu, kas par vienu Brunejas dolāru gatavas nekavējoties pārvest pāri ūdens klajam.

Sajūta te ir visai interesanta – mājiņu labirinti, savienoti ar neskaitāmām laipām. Daudzas no tām bez margām – labi, ka valstī ir aizliegts alkohols, citādi tikšana mājās no vētrainākas ballītes sausā varētu būt grūtāk garantējama.

Tā arī iedzīve te risinās – turpat improvizētos pagalmiņos satelīttehnoloģijas sadzīvo ar apzaļumojumiem.

Vairāki šādi vietējie ciemati te kopā veido savu aglomerāciju – lielāko ūdens ciematu pasaulē. Esot mājvieta ap 30 000 iedzīvotāju. Šī brunejiešu ekstravagance ir visai vēsturiska, ziņu avoti pat apgalvo, ka ap 1300 gadus ilga – ciemats bija sultanāta galvaspilsēta vēl ilgi pirms Bandarseribegavanas dibināšanas 1906. gadā.

Mājas mēdz būt stipri tuvu viena otrai un katra ūdenim atkarotā virsma tiek izmantota lietderīgi. Kā šeit – kaltējot grūti atpazīstamus lauku labumus.

Dažviet starp koka laipām ir arī gruntīgāki tiltiņi.

Trāpās arī pa kādam izdegušam graustam. 

Arī Džeisons Borns ieklīdis kārtējā misijā. Kopumā ņemot – sajūta ne tuvu tāda, kādai vajadzētu izskatīties vienai no ekonomiski turīgākajām valstīm pasaulē.

Atkritumu sanesas no pamatīgi piegružotā ūdens. Šķiet, ka reizi nedēļā šo konteineru neviens nesavāc.

Ir dienas vidus, karsti, vietējos iedzīvotājus laipās var sastapt maz. Pārsvarā var uzskriet virsū bērniem, kas ar prieku šķobās fotoobjektīva priekšā.

Vietējā veikala asortiments nav tik bagātīgs kā naftas resursu.

Garāža.

Sporta zāle.

Siesta.

Skolnieki. Kā redzams – formas ieturētas tradicionālās islāma noskaņās.

Te pat ir savs fāstfūda restorāns – darbojas ar zīmolu Tutup Burger.

Citā vietā uzeju nelielu improvizētu kafejnīciņu, kura dienas vidū ir tukša. Īpašnieks gatavojas vakara cēlienam.

Viņam ir arī pieradināts putns, kas nemitīgi atkārto vienu frāzi, ko pamanījies iemācīties. Galva no tā sāp pat kaķim.

Nelielas mošejas minarets. Spožais skārda kupols mazliet atgādina spoguļbumbu.

Kārtējā ātrlaiva ar pasažieriem. Motori šim sabiedriskajam transportam izskatās iespaidīgi.

Kādas viesmīlīgas ģimenes viesistaba ar bildēties kāriem jauniešiem.

Daļa ciemata izskatās kā grausti.

Taču ir sācies arī pārmaiņu laiks. Ar īpašu sultāna dekrētu dažus gadus atpakaļ uzsākta jauno projektu būvniecība. Tos piešķirot ģimenēm sasāpējušas nepieciešamības rindas kārtībā. Cik sapratu, daudzi, par spīti ne pārāk civilizētajiem apstākļiem būdām līdzīgajos mājokļos, nemaz neraujas dzīvot uz cietzemes.

Čipsi?

Aizdomīgs vietējais paradums – kaķus turēt būros.

Klīstot pa labirintiem, ik pa brīdim uzduros pārsteigumiem.

Ģimenes mazais biznesiņš. Nevar īsti saprast – veikaliņš vai restorāniņš.

Pēc visa spriežot – skola.

Noskaņa ciemata ielās ir simpātiski haotiska.

Kādā mājā gatavojas kāzām. Tiek kalibrēts karaokes aparāts, viesistabā grezni dīžājas milzīgs un balts ādas klubkrēsls, kura pakājē diendusu bauda kāds jaunēklis. Kad ieeju istabā viņš pamatīgi satrūkstas. Uz vaicājienu – kāpēc jaunajam pārim te nav garantēti divi balti krēsli, viņš ir pamatīgā neizpratnē – saprotams, ka sēdēšot tikai vīrs!

Jo vairāk uz nomali, jo mazāk parādes skata.

Istabas šejienes mājokļos mēdz būt milzīgas. Tā, ka grīdas segums jāstiķē no vairākiem linoleja ruļļiem.

Goda vietā ir valsts karodziņš un sultāna ģīmetne. Tālumā izmētātās mantas – bērnistabas sektors lielajā kopējā istabā. Tikt vietējo mājās ir visai vienkārši – cilvēki ir smaidīgi, draudzīgi un pretimnākoši. Valodas barjera netraucē – parādot fotoaparātu vairums atplaukst, izrāda saimniecību un labprāt pozē arī paši. 

Kādā citā vietā kungs savā pagalmterasē pie sienas pienaglojis pārakmeņojušos bruņurupuci.

Jāatzīst, ka pamanu arī nelielu globalizācijas ietekmi.

Naftas dolārs ciemata centrā pamanījies uzbūvēt modernu tūrisma informācijas biroju. Lai gan tas ir kondicioniera mežonīgi izsaldēts, skats no skatu platformas paveras labs.

Aiz būdu jumtiem kā tāds citplanētiešu kuģis paceļas sultāna rezidences siluets.

Tik tāls un neaizsniedzams no šīs, krietni vienkāršākās pasaules.

Ar krietni pieticīgākiem priekiem. Piemēram, botāniskiem motīviem.

Etnogrāfiski vobliskiem elementiem.

Un skaistiem konstruēšanas izaicinājumiem.

Nonāku līdz ciemata galvenajai mošejai. Kā redzams – laivu piebraukšana un pasažieru izkāpšana uz galvenajām trepēm ir atstrādāta filigrāni.

Iekšā pilnīgs klusums un miers.

Atšķirībā no ārpuses, kur starp pāļiem nemitīgi notiek jaudīgu motoru sacensības.

Vietā, kur ciemats robežojas ar sauszemi, atrodas ugunsdzēsēju depo, tautā mīlīgi saukts par Bomba. Skaidrs, ka ar šīm mašīnām viņi līdz tai pirmīt redzētajai nodegušajai mājiņai īsti nevarēja tikt.

Ja Latvijā laukos pie šķūņa sienām cilvēki mēdz naglot Opeļa dekoratīvo disku kolekcijas, tad šeit šo iekšējo nepieciešamību pēc skaistuma aizvieto kāds vietējais jūras briesmonis, acīmredzami nemainījies kopš paleolīta laikiem.

Ciematā ir pat viens pamatīgs vides reklāmas stends. Diemžēl gan pavērsts uz otru, galvaspilsētas centra upes pusi.

Kopā ar diviem vietējiem gopņikiem tieku atpakaļ uz otru krastu. Laiks paskatīties pārējo pilsētu.

Viens no retajiem Bandarseribegavanas debesskrāpjiem.

Viena no galvenajām ielām. Ja pievēršam uzmanību garāmgājējiem – izskatās, ka tā ir brunejiešu vidusmēra ģimene, kuras iepirkumus nes divi viesstrādnieksulaiņi no Indijas vai tai tuvas valsts. Visai līdzīgs skats, kā savulaik novēroju Kuveitā.

Proteīniem bagāta maltīte kāda restorāniņa skatlogā.

Suvenīru veikalos tirgo to, kas nu ir.

Vietējie iedzīvotāji.

Lielveikals pašā galvaspilsētas centrā diemžēl vairāk atgādina tādu tveicīgu morgu. 

Brunejiešiem iet švaki ar bārdas augšanu, līdz ar ko līdz barberšopiem vēl ir kur augt. Tomēr neskaldīsim matus – ballīte var notikt arī parastā lielveikala frizētavā.

Vienā no centrālajiem krustojumiem esošs pulkstenis rāda nevis laiku, bet to, cik ir vienalga.

Arī valsts iestādes fasādes skats īsti neatbilst maniem līdzšinējiem priekšstatiem par bagātu naftas lielvalsti.

Bet ok, mošeja gan. 

Ikdienas ainiņas pilsētas centrālajā kvartālā.

Sultāns novēl saviem pilsoņiem labu apetīti pat visvienkāršākajā ēdnīcā. Vietējā detaļa – uz katra galdiņa vienmēr būs liels bezmaksas ūdens trauks.

Šuvēju darbnīciņa. Šeit, protams, arī strādā iebraucēji.

Tāpat viņi arī sastāda 99% no vietējā, lētā, apskretušā autobusu parka pasažieru daudzuma. Biļete šajos busiņos maksā vienu vietējo dolāru (ap 60 eirocentus), ir pamatīgi speķainā kondīcijā, taču finansiāli ir daudz patīkamāka iespēja apskatīties valsti, nekā vizinoties dārgajos, samērā retajos taksometros.

Bandarseribegavana (kā man patīk rakstīt šo vārdu) ārpus pilsētas centra.

Blakus mazliet smalkākām villām gadās arī tādas, kas apmaldījušās un nav atradušas savu ūdens ciematu.

Aizceļoju līdz pilsētiņai vārdā Muara. Te ir pludmale, kas ir teju identiska mūsējām.

Atšķiras tikai tās mazo iedzīvotāju paradumi.

Pa ceļam uz Muaru var aplūkot lielas, iežogotas teritorijas, kas apkalpo valsts ienesīgāko nozari.

Parasto brunejiešu realitāte.

Atgriežos Bandarseribegavanā tieši laikā uz vietējo kaķu šovu. 

Tas ir diezgan dulls pasākums, kurā kaķi un to būrīši (šķiet, Brunejā tiešām viņus mīl turēt sprostos) tiek izrotāti vienā par otru neticamākos tematiskos izpildījumos. Šajā konkrētajā gadījumā kombinezonā satuntuļotais garspalvas runcis lielajā tveicē bija tuvu bezsamaņas stāvoklim.

Nolemju glābt vecozēnu, taču tas nenākas viegli – absolūti vienaldzīgā saimniece izliekas nesaprotam manu zīmju valodas arsenālu un tikai pēc brīža un neatlaidīga pieprasījuma kāds no organizatoriem pamanās atnest ventilatoru, ar ko iepūst konkursantā atpakaļ dzīvību. Pēc pailgas epopejas ar elektrības vada pagarinātāja atrašanu mana nelielā misija ir izpildīta.

Vēl uzmetu aci arī vietējam kaķu sultānam un bez jebkādas nožēlas notinos.

Pirms došanās uz lidostu vēl paspēju uziet pilnīgi mežonīgu stūrīti turpat blakus centra kvartāliem.

Kontrastu zeme, kur nu vēl uzskatāmāk. 

Laiks soļot uz viesstrādnieku busiņu un taisīties uz lidostu. Bruneja, paldies.

Un, kā saka – neskaiti naftu cita mucā.