Havana, turpinām. Kā jau minēju stāsta pirmajā daļā, Kubā paralēli cirkulē divas valūtas. Parastais peso (CUP) un konvertējamais peso (CUC). Parasto algā saņem un ikdienas tēriņos lieto vietējie (ar izņēmumiem, kad daļu algas cilvēki saņem arī konvertējamajos), savukārt konvertējamais ir Kubas valdības šaha gājiens, lai tiktu pie cietās valūtas, maskēts ASV dolārs (piesaistīts tam proporcijā 1:1). Vairums cenu pilsētā ir norādītas konvertējamajos, taču paralēli redzami arī parastā peso cipari, raisot lieliskas iespējas pārpratumiem. Sīkākai Kubas naudiņu paradoksu izpētei, lūdzu, paplosīties internetos patstāvīgi – neesmu valūtu speciālists, tāpēc šeit vairāk pievērsīsimies redzamajai aisberga daļai. Šoreiz stāsta skaņu celiņam iesaku Orchestra Baobab.

Sākot reportāžu par lokālajām tirdzniecības niansēm, jāpiemin visai dzīva esošā avīžzēnu tradīcija. Nu, šajā gadījumā – avīžvectēvu. Interneta ierobežotās pieejamības dēļ drukātais vārds zeļ, plaukst un nenojauš par citās zemēs pamazām notiekošo, lēno preses šļūcienu pusseši virzienā.

Vecpilsētā, kā pienākas, gana blīvā slānī sastopami konvertējamā peso tūrisma nieku viekaliņi.

Mazliet tālāk no gana tūristiskās vecpilsētas – centrā, stūra ēku pirmajos stāvos klasiski izvietojas gan vietējo veikaliņi, gan bāri.

Grāmatveikals. Atkal uzsit mazu, slābenu atraudziņu no manām pietiekoši miglainajām sociālisma bērnības atmiņām.

Gaļas veikaliņš. Meistars gudrs, pašpikojis no ķirurgiem – asinis uz zaļa auduma izskatās krietni mazāk slepkavnieciski.

Arī sienas gaļas industrijā tālredzīgi piekrāso zaļajā.

Vietējā bodīte. Kā redzams, sortimentā ir desas un rums. Šis dzēriens šeit ir ekvivalents Krievijas situācijai – lai nu ko, bet cenas vodkai jāpaaugstina pēdējās – alkoholam jābūt tautai pieejamam, lai nesadomā revolucionēties. Tā arī Kubā – rums, arī mūspusē labi zināmais Havana Club, maksā lūpu kaktiņus krietni uz augšu savelkošas summas.

Saldētavas un citi higiēnismi šādās vietās mēdz būt visai nosacīti.

Jau mušuplēve ir labs rādītājs.

Augļi bodēs šķiet vērienīgāk pārstāvēti, kā gaļa. Tropi tomēr. Sienas gan joprojām pretasiņu zaļas.

Augļu tirdziņš ērti iekārtojies Havanai raksturīgajās ēnas un pretlietus galerijās.

Ir arī minimālistiskākas tirgošanās versijas.

Interesants pasniegšanas veids ir mums ierastajiem sīpoliem.

Ir iecienīti, pērk.

Daļa ielas malas veikalu ir skaisti aizrestoti. Repertuārā – spageti uz svara un, protams, rums.

Arī šis ir strādājošs veikals.

Un arī šis. Sociālisms visā savā krāšņumā.

Nepārprotami – šeit ir rums. Labajā pusē atrodas interesants analogais ekselis, tabuliņa, kādu var sastapt faktiski visos pārtikas veikalos.

Šādas tabulas kalpo vienam mērķim – lai pavēstītu, cik vienam pilsonim attiecīgās preces mēnesī pienākas. Tulkotājs šeit. Cenas gana niecīgas mūsu izpratnē, bet ne vienmēr, skatoties no vietējās algas viedokļa.

Plauktos dažas burciņas un rīsi. Vietējie ļoti nemīl, ka šo viņu realitāti kāds gringo mēģina nobildēt, tāpēc mēģinu fiksēt šo skumjo skatu maksimāli neuzkrītoši. Dažviet, it sevišķi mikrorajonos, tas neizdodas – mani vēro pārāk cieši, un uzreiz nekautrējas aizrādīt.

Lūk, viens šāds lielveikals tālāk no centra. Šeit pafotografēt nesanāca, kolektīvā apziņa apvienojas un neļauj.

Jo tuvāk centram, jo lielāks fotorelakss. Pie ārzemniekiem pieraduši. Tirgojam vienpadsmit olas? Bliez nost droši!

Omlešu cepēja omulīgi iekārtojusies kāda bāra terases stūrītī.

Dažu aizdomīgu šķidrumu PET pudelēs veikaliņš.

Jācer, ka šeit vismaz bango kāda tirdzniecība arī zem letes, citādi izskatās diezgan čābīgi.

Maiznīca. Arī restota.

Brīnišķīgās kūkas nav vecas, tās vienkārši ir mazliet sagurušas.

Cepumu supermārkets vienos ratos.

Ielās bieži sastopami cukurotu kokosrieksta skaidu bumbiņu tirgotāji.

Kā solīts – apkārt cukura glazūra, iekšā skaidiņas. Un izkusuša cukura postamentiņš, ja nu kādā brīdī jānoliek malā un jāsasien kurpju šņores.

Lokālā nianse – visai iecienīts ir šķiltavu uzpildītājas bizness. Cilvēki te kūpina gana sprigani un pārāk nevaļojas ar vienreizējām šķiltavām.

Cita individuālā uzņēmēja birojs trotuāra malā.

Plaši sastopams vietējais biznesiņš ir mājas kafejnīcas. Šķita, ka tās ir legālas, ja jau atļaujas uzlikt tik publisku cenrādi. Piedāvājumā – šķīstošā kafija, bulciņas, mājas virtuvē ceptas picas un līdzīgi, vienkārši ēdieni. Kā redzams, gribētāju netrūkst. Cenas ir parastajos peso un tās ir niecīgas.

Šāda ne pārāk garšīgas šķistošās kafijas krūzīte turpat no māmuļas termosa maksāja vienu parasto peso – apmēram trīs, trīsarpus eirocentus.

Citā vietā piedāvājums jau ir plašāks. Kā diez tiek ievēroti sanitāro normu sīkumi?

Vēl citā vietā neuzkrītoša vecmāmiņa aiz restēm piedāvā gan virtuves, gan ēdienkartes bāzes komplektāciju.

Bet tas Havanā nav iespaidīgākais. Pārsteigumometram pārkarst lika valsts universālveikalu skatlogi un to piedāvājums.

Redzot šo, apjūc un nesaproti – preču tiešām trūkst, vai tas ir īpašs, aukstasinīgs valsts cinisms pret saviem pilsoņiem?

Neaizmirstami.

Veļas ziepes, iepelējuši treniņbikššorti, zobupasta un kaut kādi santehniski savienojumi. Galvaspilsētas centrs, 2015. gads.

Citur novērojama mazliet nestabila ruma pudeļu parāde.

Šie ir valsts veikali un attiecīgi – tiem ir diezgan vienalga, kā jau sociālismā. Baltais lācis.

Fotosalona skatlogs.

Pašā Havanas centrā atrodas kādreiz smalkais universālveikals Flogar. Tas tika atvērts īsi pirms Kastro paņēma pie dziesmas kapitālismu, un šodien uzskatāmi atspoguļo revolūcijas rezultātus. Skatlogi, kā redzams, nekautrējas būt absolūti tukši. Un tas, starp citu, uzkrītoši kontrastē ar ārzemju radu apgādātajiem, labi ģērbtajiem kubiešiem.

Pieļauju, ka vietējos ar šo vakuuma fenomenu pārsteigt nevar.

Ieiesim, mazā ekskursijā. Vēlreiz – pats Havanas centrs, viens no zināmākajiem veikaliem.

Izmētātas mēbeles, auduma baķi, aizmiglojušās vitrīnas, kas slēpj kaut kādus nesaprotamus rūpniecības preču izstrādājumus.

Piemēram, lepni eksponējas padomju tipa lejkannu skārda uzgaļi, apmēram divdesmit eirocenti.

Atpūtas stūrītis.

Veļas ziepes un T-krekli.

Apavi, ko var apskatīties vitrīnā, nevis ērti paņemt un piemērīt.

Otrajā stāvā paveras pavisam ogļšahtiska aina. Mazliet cietusi bilžu kvalitāte, jo slepeni bildēju caur sava T-krekla audumu.

Vitrīnas tiek aizpildītas šādi.

Mazliet krāsaināks skats ir ķermeņa kopšanas līdzekļu nodaļā. Tomēr – nevienu neuztrauc raženi sagāzušies preču paraugi vitrīnās.

Drēbju nodaļa.

Tiekot atpakaļ uz ielas, jūtos kā Taimskvērā. Ārpusē sociālisms nav tik šokējoši sajūtams kā Flogar veikalā. Tomēr, pametot acis skatlogos citur, var novērot daudz šādu ainu.

Vai šādu.

Parasts apģērbu veikals. 

Paralēli iepriekšredzētajam eksistē mikroskopiska, lēnām augoša, alternatīvā Havana. Te ir kaut kas līdzīgs hipsteru veikaliņiem.

Un pat gana šikiem craft alus bāriem, kuros reti tūristi piedzeras ar inovatīviem paņēmieniem.

Benzīna cenas 2015. gada maijā. CUC = 1 ASV dolārs.

Diplomātiskās attiecības ar ASV vēl nav atjaunotas, bet dzīves realitāte prasa savu. Havanā mana apmeklējuma laikā nav amerikāņu vēstniecības, bet ir īpaša, tā saucamā ASV interešu nodaļas ēka. Te mēdz izdot vīzas un risināt citus vēstniecībai piedienīgus jautājumus. Diezgan loģiski, ka, normalizējoties attiecībām strap valstīm, 2016. gadā vēstniecība tika atklāta turpat. 

Ēkas priekšpusē ir karogmastu mežs. Nereti ticis izmantots dažādiem propagandas muskuļu paraugdemonstrējumiem no kubiešu puses. Piemēram, simboliski uzvelkot visos mastos melnus karogus ar baltu zvaigzni centrā.

Otrā pusē karogmastiem atrodas vietējais tēvzemes memoriāls. Aizrāvies ar labākā leņķa meklējumiem karogu un ASV ēkas virzienā, ieklīstu memoriāla teritorijā. Apkārt nav neviena cilvēka, bet pēkšņi tālākajā stūrī uzrodas drūms drošībnieks un sāk svilpt. Mūsu diezgan garā diskusija rezultējas mana maka satura transfērā viņa kabatā. Piedāvātās alternatīvas nav iepriecinošas – doties uz iecirkni un dalīties ar pārējiem badīgajiem kolēģiem. Čalis nopelna mēnešalgu piecās minūtēs, daļēji pat spēju viņu saprast. Šī arī ir un paliek mana vienīgā nelāgā Havanas pieredze. Lūk, dārgākais kadrs šajā reportāžā.

Kādus simts metrus no ASV ēkas, ēnainā skvēriņā dirn cilvēku pūlis. Kā man stāsta, gaida rindā uz ASV vīzu.

Dodos atpakaļ uz centru. Frizētava.

Pirātisko disku veikaliņš.

Brīnišķīga vietējā nianse – tūristu motorollertakši kā no septiņdesmito gadu fantastikas filmas.

Vēl tūristiem plašā klāstā pieejama krāsaina oldtaimeru kabriotakšu flote.

Un arī šādi limuzīni.

Ko vēl Havanā pādod? Kucēnus.

Joprojām – arī revolūciju.

Bet tās nav daudz, un ir sajūta, ka vietējie tai vienkārši netic. Par pastāvošo sistēmu liecina samērā žēlīgi propagandas skalogi.

Memoriālie stūrīši (kuru plakātos vietējais runasvīrs mazliet atgādina Obamu).

Če citāts pie hospitāļa.

Neizbēgamais portrets slavenajā Revolūcijas laukumā.

Un pionieru kaklauti.

Bet tā, ielās valda pilnīgs, relaksēts Buena Vista Social Club. Sociālisms turās tikai uz pievilkto skrūvju rēķina, bez tām te tam nebūtu nekādu cerību noturēties. Tāda ir sajūta, skatoties no malas. 

Sinjor, paga, vienu peso lūdzu! Konvertējamo, protams.