Sao Vicente ir jauka, taču bišķi par izsusējušu. Gaisā virmo solījums, ka blakussalā esot paradīzes dārzi, kuros augot banāni, kafija un saldas jo saldas cukurniedres. Ilgāk vairs nevaram gaidīt – ir jādodas to pieredzēt savām acīm! Raušamies uz rīta prāmja, neilgā braucienā sola nogādāt uz Santo Antao.

Maskulīnākais sastaptais pasažieris izskatās kā uz mirkli būtu izkāpis no spraiga vesterna. Padzert pauzītē kafiju.

Izrādās, Mindelo līcī rūsē ne viens vien kuģis.

Diezgan daudzi arī nerūsē.

Kad ar vienu haštagu nepietiek.

Otrā pusē valda rosība, no un uz prāmi tiek šķūrēta visdažādākā krava.

Savukārt pasažierus, izejot no ostas ēkas, sagaida brašs vīru koris, kas sastāv no pasažierus ķerošiem taksometru un mikriņu šoferiem.

Pēdējais skats uz Sao Vicenti un esam gatavi doties salas dziļumos.

Turp ved kārtējā perfektā asfalta šoseja. Līkumota gan ļoti.

Grupiņa tūristu brīnās par kazu kūti.

Šoseja līkumo cauri pavisam šaurām kalnu šķirbām.

Vietējās iedzīvotājas.

Šī salas augsne ir mazliet piemērotāka lauksaimniecībai – attiecīgi katrs derīgais zemes kvadrātmetrs tam tiek arī izmantots. Pat šādās terasēs.

Cukurniedres sastādītas pat sloksnītē starp šoseju un okeānu.

Aiz kāda līkuma negaidīti parādās Kaboverdes Sfinksa.

Mazā ciematiņa ēkas iespiedušās starp to un ceļu.

Kungs remontē automašīnu, neuztraucoties, ka kāds mikriņš tam varētu netīšām nobraukt kājas.

Sporta laukums ar opciju peldēt pakaļ pēc bumbas.

Cilvēks ir bara dzīvnieks.

Jauns misionārs.

Kāda kalna virsotnē ieraugu ko pavisam neizprotamu – divus personāžus, kas jestri māj un izskatās kā no tās slavenās anatomisko cilvēku ķermeņu izstādes.

Nonākam galapunktā – pilsētiņā Ponta do Sol. Jānomet viesnīcā somas un tad uz piekrasti – tur tieši notiek svaigā loma krāmēšana ārā no zvejas laivām.

Krāsainās koka laivas izskatās autentiski – to, ka ir 2017. gads nodod tikai plastmasas kastes un zvejnieku T-krekli.

Meitenītei tiek izsniegtas jaunas rotaļlietas.

Arī svari izskatās visai autentiski un šķiet pieredzējuši pirmo portugāļu izcelšanos šajos krastos.

Pārdomas par zvejniecības nākotni.

Īsti nevar saprast pēc kādiem principiem zivis tiek dalītas. Cilvēku mudžeklī daži salasa sev vajadzīgo un dodas prom. Neredzēju, ka kāds arī maksātu.

Dabūtais turpat uz krasta akmeņiem arī tiek iztīrīts.

Arī šeit ir gana daudz tūristu. Galvenais pluss – vietējie iedzīvotāji nepievērš ne mazāko uzmanību fotokamerai.

Ar niršanu pārņemts piemineklis akvalangistam un blusu pārņemts suns.

Kuģubūve notiek turpat uz ielas.

Grīdu slaukoša meitenīte aktīvi gribēja pozēt modes fotogrāfam.

Vēlēšanu aģitācija.

Pietiks pilsētas – vispirms telefona kartē un tad arī realitātē tiek atrasta tuvējā taka kalnu virzienā. Tā sākas vietā, kur tuvākā būda atrodas burtiski trīs metrus no okeāna krasta kraujas.

Kāda ar paunām apkrāvusies tante lēnām, bet apņēmīgi sāk kāpienu kopā ar mums.

Pirmais pārsteigums – nogāzē starp taku un okeānu uzbūvēta cūku ferma!

Izskatās ļoti neierasti – kā kāda mītiska acteku tempļa drupas.

Tad taka kļūst par šauru kalnu celiņu, kas vijas pielipis klintij. Līdz nākamajam ciematam pa to vēl kursē transports, pēc tam izbraukt vairs nav iespējams. Mašīnas samainīties var tikai īpašās vietās, kur ceļš ir mazliet platāks.

Šis jo īpaši patiks meitenēm – ceļmalas augos vienkārši mudž lieli zirnekļi un arī viņu tīkli. Striķis tiem šķiet gana biezs, lai ar to varētu arī makšķerēt.

Bet tas viss sīkumi. Jo aiz kāda no nākamajiem līkumiem mēs ieraugām.. šo. Fotogrāfijā to nevar attēlot pat tuvu – ielejas vēriens burtiski aizrauj elpu. Satriecoši.

Tuvojamies ciematam.

Arī te visi dūšīgi iekopuši terases mikroskopiskai lauksaimniecībai.

Pārsteidz fakts, ka pa nomaļo taku ganās vietējās policijas patruļa.

Kad ieleja izsoļota, uzraušamies takas augstākajā punktā kalna korē, lai ieraudzītu šo.

Pa takas līkločiem dažādās intonācijās stenēdami mums pretējā virzienā raušas pretī padzīvojušu franču grupa.

Kaboverdiešiem ir laba humora izjūta. Šī stāvā kāpiena līkumos viņi izvietojuši Jēzus krusta ceļa posmus. Atgriežoties un paši kāpjot atpakaļ augšā saprotam, ka salīdzinājums nav pārāk tāls.

Bet tas pēc tam. Arī šajā ielejā ir mazs, glezniecisks ciemats.

Irigācijas metodes un mēģinājumi kaut ko audzēt.

Vietējie nekurn un soļo. Kilometriem. Nav pārāk daudz citu variantu, kā tikt līdz mājām. 

Vēl šāds.

Arī komunikācijas diezgan neslēpti vijas turpat paralēli takai. Šajā brīdī saprotam, ka jāgriežas pretējā virzienā, lai vēl pa gaismu tiktu atpakaļ uz pilsētu.

Visi taku līkumi un kāpieni tiek izdzīvoti vēlreiz. Satelītuzņēmums.

Ciematiņa saimnieks.

Nesteidzīga vakara kāršu spēle. 

Kāds klints izcilnis spēcīgi atgādina briesmoņa, vai vismaz divtūkstoš gadus veca bruņurupuča ģīmi.

Ceļš ir tik šaurs, ka knapi izmaināmies ar pretimbraucošo pikapu, kas kastē ved pāris ceļotājus.

Levitējošs elektrības stabs.

Tuvojas vakars. Klintsmalas cūku fermā vakariņu laiks.

Arī pilsētiņā iedzīvotāji vakara saulē pārspriež dienas notikumus.

Vienīgi potenciālās nākotnes futbola zvaigznes vēl nemet mieru.

Šodienai pietiks. Laiks paskatīties uz saulrietu caur vietējā cukurniedru ruma kokteiļa glāzi.

Turpinājumā – piedzīvojumi Kovas vulkānā.