Turpinām pētīt Maurīcijas galvaspilsētas Portluī nianses, izmetam līkumu uz ziemeļos esošo Grandbē un tad jau pamazām jāapaļojas lidostas virzienā, pa ceļam apskatoties omulīgo Meibūras pilsētiņu.
Naktī pilsētas centrs burtiski izmirst. Līdz ar saules rietu visiem veikaliem žalūzijas ir ciet, radot klātbūtnes sajūtu kaut kādā apokaliptiskā filmā. Laimīgā kārtā vismaz Čainataunas LED vārti priecīgi zibsnī, mazliet uzlabojot atmosfēru.
Ejot meklēt vakariņas ir skaidrs – viegli nebūs.
Viena no retajām vietām, kas ir vaļā piedāvā pagaršot džekfrūta augli dažādos kulinārajos izpildījumos. Šis, piemēram ir fritēts un lietojams kopā ar treknu mērcīti. Nu, tāds, ar tādu ļoti attālu gaļas sajūtu, varētu būt populārs veģetāriešu vidū. Teikšu kā ir – pagaršošanai der, bet stipri bieži tomēr man šī delikatese neprasīsies.
Maurīcijas karogs goda vietā ir arī naktī.
Interesanti, ka viesnīcas televizorā ir arī speciāls valdības TV kanāls, kurā katrs pilsonis var vērot sēdes. Un vakaros, kad tautas kalpi mājās atpūšas no diskusijām, kanālā netiek iespēja rādīt patriotiskas filmas – ir tikai strups paziņojums, ka sēde šobrīd nenotiek.
Nākamajā rītā ar svaigu galvu un aci atkal var mesties pilsētas pētīšanā.
Kāds vīrs no simpātiska motoveikaliņa tirgo ķiršu tomātus.
Uz komunikācijas lūkām šeit nezkāpēc tiek attēlots spožs dimantiņš. Cerams, ka tas nesimbolizē korupcijas apjomu par nozari atbildīgajā ministrijā.
Kaltēti labumi.
Ielās ir daudz kokakolas reklāmu un izkārtņu. Pat pikaps tām smuki pielāgojies.
Eiropā tūristu vietās populāras ir draudzīga saldējuma konusa skulptūras, lai no attāluma var redzēt, ka te var tikt pie garduma. Šeit savukārt uzeju identiska izmēra gliemežvāka statuju. Jūras velšu veikaliņš tuvumā manāms nav!
Kāds namīpašnieks saorganizējis sev pamatīgu jumta terasi. Man gan liekas, ka ar šo varētu būt līdzīgi kā ar tiem privātmāju balkoniem otrajā stāvā, uz kuriem neviens neiziet ārā gadiem.
Ir arī šāda arhitektūra, nodeva koloniālajiem laikiem.
Visnotaļ ģeniāls risinājums – šaurā ielu krustojumā nolokāma stopzīme kalpo arī par virziena rādītāju.
Pilsētā ir gaumīgs un moderns muzejs, kas veltīts vergu tirdzniecības tēmai. Šejienes koloniālo varu vērsture komplektā ar cukurniedru plantāciju nepiesātināmo nepieciešamību pret arvien jaunām darbarokām ļoti viegli piepilda muzeju ar eksponātiem. Pietiktu pat diviem muzejiem.
Tomēr vēl interesantāk par nopulēto ekspozīciju ir iemest aci kādā vēl nerenovētā muzeja sānu spārnā. Te viss izskatās krietni nepieradinātāk.
Kad tiekam atpakaļ centra ieliņās, spiedīgajā pusdienlaika saulē notiek aktīva tirdzniecība turpat uz trotuāriem.
Pāris mizo un griež dārzeņus, ko turpat smuki un gādīgi safasē polietilēna maisiņos un pārdod uz mizošanu slinkākiem līdzpilsoņiem.
Ķiršu tomātiņu motovīrs arī vēl turpat.
Ķīniešu bodītes naktī slēpjas aiz metāla durvīm, taču dienasgaismā uzmanīgi pabāž ārā stikla leti.
Kvartālā ir arī raksturīgās lampiņu virtenes.
Kungs pārliecinoši apgalvo, ka dāmai ir jānopērk gardais kartupelis.
Pie mošejas uz zemes satupusi vesela rinda ar palīdzības lūdzējiem – pēc lūgšanas ļaudis ir vēlīgāki, tas nu ir skaidrs.
Turpat blakus – arī atbalsts Palestīnai.
Lai nonāktu autobusu piestātnē, no kurienes sāk ripot transports uz Grandbē, jāizkuļas cauri tirgus paviljonam.
Busiņš atrodas ātri un drīz jau sparīgi ripojam. Pa ceļam redzami plakāti sociālajai reklāmai par transseksuāļu tiesībām. Negaidīti šādam gana konservatīvam pasaules reģionam.
Un, protams, kur nu bez cukurniedru laukiem.
Grandbē sagaida ar švaku trotuāru piedāvājumu. Mašīnas traucas garām ātri un, it sevišķi tumšajā laikā pārvietošanās pa ceļa malu ir adrenalīna caurstrāvota.
Toties te ir skaistas pludmales. Tās bauda arī klaiņojoši suņi, atvēsinoties pašu izkašātās smilšu bedrītēs.
Interesanti simboli uz kādiem vārtiem. Vārds svastika ir cēlies no sanskrita un nozīmē veiksme, labsajūta. Hinduismā simbols nozīmē ne tikai veiksmi, bet arī pārticību. Attiecīgi šis simbols šeit ieradies līdzi cukura plantācijās strādājošajiem indiešiem un ar prieku tiek likts pie ieejas mājoklī.
Arī šeit pie mošejas stāv bariņš ar lūdzējiem. Uz aci jūtami pārtikušāki nekā uz apmales sēdošie galvaspilsētā.
Te vispār mīl pārtikušākos. Lūk, draudzīgs aicinājums iepirkt omulīgu mājiņu pa 590000 eiro.
Realitātē, protams, ir visādi. Vieglāk uzmaukt sadrupušas mūra sētas atmatūrai plastmasas kanniņu, nevis nojaukt to.
Nevaru atminēties, vai vēl kaut kur pasaulē esmu manījis reklāmas laukumu uz apdrupušas, netīras miskastes. Nezinu, vai radio zīmolam šis nāk par labu.
Pēcpusdiena ēnā.
Ir arī mikroskopisks zivju tirdziņš.
Un nelielas vēlēšaniņas.
Skaista unizteiksmīga poga zaļā cilvēciņa pasaukšanai.
Un pēdējais novērojums Grandbē – putnu ligzdas, kādas esmu manījis tikai bilžu grāmatā bērnībā. Prieks!
Esam atpakaļ Portluī un pirmais, kas sajūsmina, ir episks teletūbijbraucamais turpat autobusu piestātnē.
Ananasu piegāde turpat blakus esošajam tirgus paviljonam, caur ko atkal jāspraucas cauri.
Paviljonā strādā arī bērni.
Portluī centrā viss pa vecam – turpinās tirdziņš.
Saulesbriļļu butiks.
Mobilais butiks.
Pīrādziņi.
Gatava suliņa.
Smaidīgs cukurniedru sulas spiedējs.
Retāk redzama prece – koši krāsu pigmenti.
Ar tiem cilvēki var paši krāsot audumus un, iespējams, vēl kaut ko. Pagaidām gan vairāk ticis asfaltam.
Pēc apģērba var viegli atpazīt valkātāju reliģisko konfesiju.
Šīs dāmas pilnīgi noteikti nav musulmanes.
Arī šī noteikti ne.
Uzduramies arī kādai diezgan skaļai demonstrācijai. Paskatoties pāris demokrātijas indeksus, pārsteigts secinu, ka Maurīcija šajā jomā ir priekšā Latvijai!
Pamazām sāk spiest kalendārs un mums jātaisās uz pēdējo ceļojuma galapunktu – Maebūras pilsētiņu turpat pie starptautiskās lidostas. Izbraucot no Portluī novērojams spēcīgs arhitektūras risinājums – Mauritius Commercial Bank ēka.
Tālāk ceļā esošajos ciematos ēkas ir nedaudz piezemētākas.
Kur tukšāks, kā nezāles aug cukurniedres.
Daudz hinduistu tempļu.
Gandrīz 70% iedzīvotāju ir indiešu izcelsmes. Pie hinduistiem sevi gan pieskaitot tikai nedaudz mazāk kā puse no pilsoņiem.
Staigājot pa pilsētām, ļoti bieži var redzēt šādus karogus. Tajos attēlots populārs indiešu dievs Hanumans un teksts Uzvaru Kungam Rāmam. Ja es sapratu pareizi, tad ar šiem karogiem hinduisti gan iezīmē sev svarīgas reliģiskas ēkas un vietas, gan vienkārši iezīmē... savu teritoriju, māju vai ielu pilsētā.
Un vēl hinduistiem ļoti patīk nelielus templīšus izvietot turpat savā pagalmā – šis ir ļoti tipisks skats.
Kad beidzot esam Maebūrā, meklējam viesnīcu. Turpat pāri ielai suns braši sargā mājas otro stāvu.
Vispirms – jāieķer kas apēdams veikalā. Maurīcijas karogs labi redzamā goda vietā arī te. Vispār ļoti jūt, ka valstī mīl savu karogu.
No franču laikiem ierasts, ka bagete ir pamatvajadzība. Šāda mini versija maksā apmēram 16 eirocentus.
Kundze bez sirdapziņas pārmetumiem ar vienādu sejas izteiksmi reklamē divus produktus.
Tuvojas musulmaņu svētki Eid – vietējā avīzē pilns ar dažādām akcijām par godu šim notikumam.
Šī draudzīgā uzraksta iedvesmoti, paiesimies aplīti pa Maebūru.
Šis joprojām aktīvu zvejnieku ciems, līdz ar ko te ir tāda simpātiski neuzfrišināta un dzīva atmosfēra.
Paisumā jūrā atklājas veci krabju slazdi un cita draza.
Savukārt šeit draza smuki dzīvo draudzīgā depozītkastē.
Maebūrieši.
Kundzei ir speciāls akmens paliktnis pēdu atveldzēšanai.
Virtuvīte turpat uz ielas.
Izskatās, ka palmas apcirpis kāds taifūns.
Veiksmes simboli uz vārtiem arī šeit.
Jūt arī islāma ietekmi.
Cirka afišas aizdomīgi atgādina pie mums austrumeiropā ierastos čehu cirka viesizrāžu plakātus.
Vietējā muzejā nedrīkst aiztikt bruņurupuci.
Toties var apskatīt mazu Maurīcijas karodziņu, ko 1969 gadā Nīls Ārmstrongs bija paņēmis līdzi uz Mēnesi savā izbeaucienā ar Apollo 11. Patiesības labad jāsaka, ka visticamāk, viņš bija paņēmis līdzi visu tālaika valstu karodziņus.
Kā eksponāts izskatās arī nelaimīgs koncicionieris, kas pil savas pēdējās dienas uz muzeja balkona.
Britu impērijas mantojums – zigzagveida baltās līnijas, kas šeit uz asfalta ir vietās, kurās aizliegts apdzīt. Britu zinātnieki savulaik esot izpētījuši, ka autovadītājiem ir psiholoģisks diskomforts šķērsot šāda veida līnijas – nu, kas arī ir vajadzīgs.
Kungs, kas tirgo kokosriekstus pats nedaudz atgādina kokosriekstu.
Bieži redzama nianse – kokakola maksā nelielas naudiņas veikalu īpašniekiem, lai tie savu nosaukumu dublē arī uz izkārtnes kokakolas krāsās. Nezinu, ko par šo saka Disneja juristi.
Vienkārša kafejnīciņa.
Mājās cepti pīrādziņi.
Zivju stends.
Skaistums.
Rūpes par darbiniekiem.
Zaļumu andele tirgū.
Turpat top produkts – mizots ananāss polietilēnā. Pērk tie, kas negrib čakarēties paši.
Kopumā veikaliņiem un stendiem ir diezgan relaksēta attieksme pret estētiku.
Centra arhitektūra.
Uzeju pat mikroskopisku graustu rajonu – būdiņas haotiski uzceltas turpat pa vidu divām lielākām ēkām.
Demokrātija darbībā – pilsoņi tiek aicināti uz kāda jautājuma publisko apspriešanu.
Tā, palēkšiem vien, mūsu skaistā nedēļa Maurīcijā ir strauji pietuvojusies beigām.
Laiks lidot atpakaļ uz drēgno marta Eiropu.
Un atstāt Indijas okeānu šļakstamies zem tveicīgās dienvidu saules.
Vēl pēdējās rūpijas, ko jāsamaina lidostā.
Un pēdējie svaigu maurīciešu garneļu salāti.
Jau sākot ar pirmajām ēdienreizēm šīs cēlās peldvēzes uz mūsu šķīvjiem izkonkurēja gan tvirto zivi, gan ņipro baklažānu. Tās salā ir tik lielas, sātīgas un uz mēles kūstošas, ka ātri vien bija skaidrs – jāizmanto iespēja noēsties cik vien var. Lieki piebilst, ka arī finansiāli tās te ir krieeetni “paceļamākas” kā lielo gaisa gabalu uz Rīgu ceļojušās un mūsu restorānos atrodamās, džetlagojošās māsīcas. Tā ka mūsu redakcijas ieteikums ir vienkāršs – ja attopaties Maurīcijā, garneles. Līdz ūkai!