Nakts vilciens Turkmenbaši-Ašhabada. Trešais plaukts plackartē, galvā naktī pūtīs neizslēdzama kondiška, kuru, glābjot dzīvību, aiztūķēšu ar segu. Sarunas ar nejaušiem ceļabiedriem, kas ieinteresēti izprašņā par dzīvi manā tālajā dzimtenē. Blakus trāpās pirmrindnieks vietējā elektrostacijā – kopā ar biedru brauc uz galvaspilsētu pēc godīgi nopelnītas medaļas. Ancuks uz pakaramā līdzi, viss kā nākas. Arī par dzīvi nesūdzas – alga krietni labāka kā valstī vidējā, nedaudz virs simts dolāriem. Abi darba varoņi gan par mani pēc kāda laika zaudē interesi – dodot priekšroku koķetēt ar neticami skaļu, bravūrīgu, nedaudz piedauzīgu manieru dāmu pašos pilnbrieda gados. Man atliek tuksnesīgas, skaistas ainavas aiz loga.

Turkmenistana 96

Šie skati gan pārāk nelīmējas ar sākotnējo priekšstatu par itāļu baltā marmora fasādēm, kas Turkmenistānā esot visur.

Turkmenistana 97

Nu, vismaz ir baltā krāsa.

Turkmenistana 98

Šūpoles.

Turkmenistana 99

Vilciena sarunu biedrs man zinoši stāsta, ka Turkmenistānā cilvēki dzīvo krietni labāk, kā ekspadomju kaimiņvalstīs – tur esot krietni pieticīgākas mājas. Redzot šo, domās šūpoju galvu.

Turkmenistana 100

Koku faktiski nav.

Turkmenistana 101

Kazas netiek mājās.

Turkmenistana 103

Ierasts skats – atsevišķi stāvošas sausās tualetes. Nē – ne tā, kur jākāpj augšā pa trepītēm, vairāk pa kreisi.

Turkmenistana 104

Pieticīgi.

Turkmenistana 105

Ģimenes pavards attapies mājas pagalmā.

Turkmenistana 107

Ciemata puikas paspēj mani apveltīt ar sirsnīgu, pasaulē plaši izplatītu žestu. Globalizācija tiešām notiek!

Turkmenistana 108

Gaismu spēles kalnos patīkami kontrastē ar cilvēka radīto vidi.

Turkmenistana 111

Iztēlojieties šo pašu skatu, tikai bez kalnu grēdas.

Turkmenistana 112

Meitene un dzelzceļš. Drīz satumst, daudz nekavējos un mēģinu doties pie miera. Vēl nenojaušu, ka priekšā ir cīņa ar pakausī pūtošu, teju simtprocentīgu saslimšanu sološu, nežēlīgu un neizslēdzamu kondicionieri, ko izdodas uzvarēt vien.. brutāli aizbāžot ar segu.

Turkmenistana 113

Rīts sākas ar aizpampušu ģīmi un saucienu "Allo, Latvija, prosipaisja!" kaut kur tālu lejā no mana trešā plaukta stratosfēras. Joprojām tumšs, vēl ir stipri agrs. Jūtu, ka kaut kas īsti nav kārtībā – nekustamies! 

Turkmenistana mobile 14

Cik nojaušu no siluetiem aiz loga, esam apstājušies lauka vidū – telefons rāda, ka līdz galvaspilsētai ir krietni četrdesmit kilometri. Paiet pāris stundas, cilvēki sāk pamest joprojām stāvošo vilcienu, gan pa vienam, gan mazos bariņos brienot pa taciņām pāri laukam pāris kilometru attālumā redzamās šosejas virzienā. Pāri laukam uz mūsu pusi sāk organizēties kaut kādas automašīnas. Versijas par mūsu neražu izskan dažādas – gan no vienkārši "salūzis", gan to, ka cits vilciens kaut kur noskrējis no sliedēm, gan brašās, skaļās madāmas paziņotais, ka "naš obšij papa", prezidents, atkal uztaisījis ģenerālmēģinājumu kādai svarīgai parādei, un noslēdzis pusi pilsētas.

Turkmenistana mobile 15

Kad vilciens ir teju tukšs, komunikatīvi impotentie pavadoņi beidzot žēli izdveš, ka mums pakaļ braucot autobuss. Saprotu, ka Turkmenistānā šādiem solījumiem neviens netic un ka visi cīņu par nokļūšanu Ašhabadā taisās uzvarēt paši – jāraušas ārā.

Turkmenistana mobile 18

Vagona biedrs, aktīvs slāvu čalis, kas ar sievu un diviem maziem puikām dodas uz kaut kādu ministriju iesniegt dokumentus emigrācijai uz Krieviju, piedāvā pievienoties viņu kompānijai un nokļūt pilsētā. Soļojam pa putekļainām risēm, klausos kā mans jaunais paziņa bez jebkādas piesardzības, skaļi lamā valsti un "visus idiotus" un saprotu, ka šis arī ir iemesls, kāpēc šurp devos. 

Turkmenistana mobile 17

Īsts piedzīvojums, nenopērkams nevienā organizētā tūrē – šis ir mans logs uz Turkmenistānas patieso realitāti.

Turkmenistana mobile 2

Aizgājuši līdz tuvīnajam miestam, atrodam kādu onkuli, kas mūs ar auto aizved līdz kādai Ašhabadas piepilsētai. Te jāsagaida autobuss. To darot, pievēršu uzmanību vietējo sieviešu fantastiskajiem turbāniem – Turkmenbaši nekas tāds nebija pamanāms.

Turkmenistana mobile 22

Sastūķējamies jau tā pārpildītā autobusā. Šķiet, ka dzimumu dalījums nav strikts, tomēr kaut kāds nerakstīts likums te pastāv – sievietes tomēr turas priekšpusē, tuvāk smaidošajam prezidenta portretam, kas katrā pilsētas autobusā ir obligāts.

Turkmenistana mobile 3

Ašhabada sagaida cerīgi – ar stopiem un pārbāztu busu tiekam uz centru, izeju no autoostas, pāreju pāri pilnīgi tukšai ielai un.. dzirdu uzsaucienu manā virzienā. Pagriežos – no auto spraucas laukā ražens vecis un māj, lai nāku šurp. Kā saka, “prijehaļi”. Man ģīmī tiek iebāzta apliecība ar mīlīgiem, zaļiem vāciņiem – policists civilajā. Izrādās, esmu šķērsojis ielu neatļautā vietā un nopratināšana sākas uzreiz – kas tāds, no kurienes, kad ierados, kur dzīvoju. Domāju – nu tiešām, tūlīt vēl arī uz iecirkni? Beigās tomēr kunga slēdzējmuskulis mazliet atslābst un es tieku palaists brīvībā, soloties nekad vairs šādu noziegumu nepastrādāt. Neomulīgi.

Dodos uz forumos atrasto, budžetīgāko pilsētas viesnīcu – īsti negribas par dažu stundu miegu maksāt tipisko ārzemnieku cenu, 80-120$ šejienes hoteļos. Trāpu, teiksim kā ir, strādnieku kojās. Tieku pie Lux numuriņa pa 15$, kas, vizuāli spriežot, ir blakus tualetes podam novietota gulta – labs pamudinājums uzreiz doties iepazīt pilsētu. Ap viesnīcu vēl ir jūtama vecā, padomju laiku Ašhabada, savukārt pāris kvartālus uz dienvidiem sākas prezidenta spēļlaukums. Gribu apskatīties slaveno, strikti nefotografējamo saimnieka pili. Tuvojoties saprotu, ka tai tuvīnajās ielās viss tiešām izskatās, kā lasītajos ceļotāju aprakstos – ministrijas un parlamenti viens pie otra, lērums policijas, neviena civiliedzīvotāja. Tuvojoties tai, tālumā man pretī jau dodas armijnieks, kas sparīgi vicinās un rāda, ka jāiet atpakaļ. Nākas vien nofotografēt šo pieminekli un apjaust, ka atslābt šajā pilsētā laikam īsti neizdosies.

Turkmenistana mobile 23

Apgaita jāveic tāpat. Sāku ar pašā centrā esošo Krievu tirgu. Arī šeit pēc likuma nedrīkst fotografēt. 

Turkmenistana mobile 24

Tomēr pārdevējas pret dažiem kadriem ar telefonu pārāk neiebilst.

Turkmenistana mobile 25

Neko daudz nesaprotu no ikru burvības, tomēr man saka, ka kreisajā pusē redzamā burciņa maksājot divdesmit dolārus – mikroskopisku cenu pēc rietumu standartiem. Kad vaicāju, vai izvedot uz robežas nevarot būt kādas problēmas, pārdevēja nosmejas – viss būšot kārtībā, burciņām esot sagatavotas etiķetes, ka šie esot mākslīgi audzētu zivju ikri.

Turkmenistana mobile 28

Turkmēņu konjaks par.. vienu dolāru.

Turkmenistana mobile 27

Ieeju arī turpat pāri ielai esošā tirdzniecības centrā. Turkmenistan markas velosipēds pēc melnā kursa – 55 dolāri. Runā, ka dažus gadus atpakaļ prezidents esot izdevis pavēli, ka nācijas veselības stiprināšanai katram pilsonim esot obligāti jāiegādājas velosipēds. Ņemot vērā ekonomisko situāciju, skaidrs, ka tauta par šo brīnišķīgo ideju nebija pārlieku priecīga.

Turkmenistana mobile 29

Pirmā prezidenta, Saparmurata Nijazova statuja. Centrā teju uz katra stūra tiešām ir miliči vai citi militāristi. Tuvāk stāvošajam jauniesauktajam testa pēc pajautāju, vai drīkstu šo bildēt. Sākumā atbilde bija "nezinu", bet pēc brīža čalis attapās, ka šīs varētu būt liekas problēmas un sāka vicināties, ka tomēr nedrīkstot. 

Turkmenistana mobile 30

Pārtikas grozs.

Turkmenistana mobile 31

Spriežot pēc globusa lielveikala noformējumā, Turkmenistāna ir vienīgā valsts pasaulē. Vēl interesantāks ir vārdu salikums Altyn Asyr – turkmēniski tas nozīmē Zelta Gadsimts un šajā vārdu salikumā valstī tiek sauktas daudzas lietas – lielveikali, futbolkomanda un pat mobilo sakaru operators. Tas pat ir tāds kā neoficiālais valsts slogans – redzams gan vietējā Panorāmā, gan dažādās oficiālās mājasapās. Cik saprotu, neticamā kārtā saistīts ar kādu diezgan acīmredzamu prezidenta atziņu – ka turkmēņiem viņa valdījumā šis zelta gadsimts tiešām arī ir iestājies.

Turkmenistana mobile 33

Faktiski pie katras ēkas ir šāda, oficiāla parauga plāksnīte – informējoša par ēkā notiekošo. Šajā gadījumā oficiāli (un ar kļūdām) noformēts pat vienīgais vietējais britu pabs. Plāksnītes dublējas turkmēniski un angliski – cik novēroju, krievu valoda tiek ignorēta. Daudzās plāksnītes arī liecina par to, cik ļoti valsts rokās ir vietējā ekonomika.

Turkmenistana mobile 34

Satieku savu caur šeit neminamiem kontaktiem saganīto turkmēņu kontaktu. Sapazīstamies, aprunājamies un man tiek sarīkota ekskursija, izmetot aplīti ar auto. Centrā labi redzams, kā vecās piecstāvenes tiek apšūtas ar baltiem paneļiem. Ne gluži itāļu marmors, bet kopējam pilsētas krāsu kodam uzreiz ir atbilstība.

Turkmenistana 115

Ielās mašīnu ir maz, asfalts – perfekts. Spīd no karstuma un līkumos liek švīkstēt riepām.

Turkmenistana 116

Kā jau gaidīts, pilsēta neliek vilties vizdažādāko pieminekļu un strūklaku piedāvājumā.

Turkmenistana 118

Ja kaut kas dūšīgi būvējas rajonā, tad tipveidā.

Turkmenistana 120

Tomēr pabraucot nostāk no spoži baltā centra, joprojām var uziet arī alternatīvo Ašhabadu.

Turkmenistana 121

Šis nav tuksneša ciemats, bet gan joprojām galvaspilsēta.

Turkmenistana 122

Pārsteidzoša vietējā nianse – turīgi iedzīvotāji savām privātmājām virs pagalma mīl būvēt tādus kā tirgus paviljonus. Pret dedzinošo sauli. Izej pagalmā un.. jūties kā angārā. 

Turkmenistana 124

Ašhabadā joprojām ir arī neasfaltētas ielas. 

Turkmenistana 125

Melone gādīgi dodas uz mājām. Tomēr atgādināšu, ka tālumā nav redzams vietējā tirgus angāri – tā ir privātmājas teritorija.

Turkmenistana 127

Uzmetu aci arī slavenajai lidostai putna formā. Te vispār mīl burtisku arhitektūru – kāda izdevniecība ir atvērtas grāmatas formā, veselības ministrija atgādina aptiekas simbolu.

Turkmenistana 130

Internetos atrodamajos aprakstos valda vispārpieņemts uzskats, ka Ašhabadā faktiski neesot cilvēku. Tā gluži nav. 

Turkmenistana 131

Lūk, arī strādā.

Turkmenistana 133

Pilsēta būvējas.

Turkmenistana 134

Baltas fasādes, zaļi jumti. Baltas automašīnas, zaļi autobusi.

Turkmenistana 138

Turkmēņu sapnis.

Turkmenistana 140

Nejauši satiekam mana turkmēņu paziņas radinieku, kas brauc apskatīties sava turkmēņu sapņa jaunbūvi. Aizbraucam mēs arī. Viss kā nākas – milzīga māja, angārs virs pagalma. Saimnieks lepni saka, ka šo spuldzīti kopš ieslēgšanas nekad vairs neesot izslēdzis. Jā, tieši tik lēta te ir elektrība. Klīst nostāsti par vēl labākiem laikiem, kad gāze un elektrība esot bijusi bez maksas – cilvēki neslēguši ārā degošus plīts riņķus, jo par gāzi neesot jāmaksā, savukārt par sērkociņiem – gan. Izklausās jau pēc leģendas, bet – kas zina.

Turkmenistana mobile 35

Šķērsot gājēju pāreju var tikai uz savu atbildību – neviens sevi cienošs vadītājs te neapstāsies. Tā nu cilvēki stāv uz pārejas ielas vidū un gaida izdevīgu mirkli, kad varēs pārskriet otrā pusē.

Turkmenistana 145

Viena no daudzajām, jaunuzceltajām viesnīcām.

Turkmenistana 150

Uzbraucam pie pilsētas nomalē atrodamā vietējā mūžīgās uguns memoriāla. Stāvvieta nav pārlieku pilna. 

Turkmenistana 148

Te atrodas brīnišķīgs piemineklis. Buļļa ragos zemeslode, uz kuras sēž mazs zelta bērniņš. Man ir nelielas aizdomas par to, kas ar to ir domāts.

Turkmenistana 151

Tepat garlaikojas arī divi godasardzes kareivji un viņu pieskatītājs. Goda vietā – pieci paklāja elementi no valsts karoga un neiztrūkstošā astoņstaru zvaigzne.

Turkmenistana 155

No šejienes paveras arī lielisks skats uz arhitektūras ekstravagancēm pilsētas jaunajā daļā.

Turkmenistana 154

Dodamies tālāk, priecājoties par arvien jauniem dekoratīvo formu risinājumiem.

Turkmenistana 159

Pēc brīža uzgriežamies uz platas, pilnīgi tukšas autostrādes, kuras malās rindojas marmorētas daudzstāvu ēkas, viņš mani nobrīdina – brīžos kad teikšu stop, novāc kameru. Tā arī notiek, ik pa brīdim tieku apsaukts.

Turkmenistana 161

Tad pamanu arī iemeslu – vai nu tas ir milicis, vai no krūmiņiem ārā lienošs, mūs ar vēsu skatienu pavadošs kungs civilajā, ar rāciju rokās.

Turkmenistana 163

Izrādās, šī ir tā sauktā Prezidenta Šoseja – rītos un vakaros slēgta attiecīgajam konvojam, sadalot pilsētu divās daļās. Mirsti ātrajos vai dzemdē – vienalga, pāri šeit netiksi. Tuvojas vakara fāze un mans biedrs kļūst arvien nemierīgāks, kad beidzot pametam šo spokaino maģistrāli, gluži fizisku atvieglojumu sajūtu arī es.

Turkmenistana 164

Elitārs dzīvojamais rajons no pagalma puses. Automašīnu stāvvietas pazemē, nekādas Rīgas mikrorajonu pārkinga apokalipses.

Turkmenistana 167

Neticama vietējā paraža – kāzās te rotā jaunlaulāto mājvietas kāpņutelpu.

Turkmenistana 172

Un ne jau tikai ieeju. Visu – līdz pat augšējam stāvam! Lai tikai kāds pamēģina nepamanīt, ka te dūšīgi svin!

Turkmenistana 171

Savukārt fasādes pusē nesaprotamu vietējo zīmolu logotipi sacenšas ekspozīcijā ar pasaulē krietni zināmākiem.

Turkmenistana 168

Sterili.

Turkmenistana 174

Uz katra staba neskaitāmas astoņstaru zvaigznes, uz tiltu margām – paklāju gul elementi.

Turkmenistana 177

Ne tik smalks, bet arī jauns rajons.

Turkmenistana 181

Mošeja.

Turkmenistana 182

Pilsētai pavisam tuvu sākas Kopet Dag kalnu grēda. Aiz tās – Irāna.

Turkmenistana 184

Cik astoņstaru zvaigznes varat saskaitīt šajā bildē?

Turkmenistana 183

Sapņu pilsēta.

Turkmenistana 187

Iebraucam ieturēties smalkākajā pilsētas lielveikalā. Autostāvvieta attiecīgi smalki te aprīkota ar saulessargiem.

Turkmenistana 189

Lielveikals tiešām ir iespaidīgs – viss zeltā un mirdzumā. Šveices pulksteņus te liek pat pie sienām.

Turkmenistana mobile 39

Satumstot vakaram, pilsēta eksplodē gaismās un neonā.

Turkmenistana 192

Pa stadiona milzīgo fasādi auļo animēti zirgu silueti.

Turkmenistana 197

Izgaismojas patriotiski saukļi un logotipi. Spilgtākais mirklis, kas uz mani atstāj iespaidu, gadās braucot garām prezidenta pilij – starp tās korpusiem esošajai, drošībnieku rūpīgi apsargātajai četrjoslu ielai sadalošās līnijas gaismu nevis atstaro, bet gan.. izstaro! Visas ielas garumā asfaltā ir iebūvētas gaisma. Šeit gan es tieku stingri brīdināts nefotografēt – čekisti skenē katru automašīnu un ir viegli iekulties nepatikšanās.

Turkmenistana 196

Neons, neons, neons.

Turkmenistana 201

Savukārt prestižo dzīvojamo daudzstāveņu pagalmos – kontrastējošs klusums un miers.

Turkmenistana 203

Atvados no sava laipnā paziņas un dodos vakariņās uz netālo ielas kafejnīcu. Vakars ievelkas, taču jāpaspēj mājās līdz komandantstundai. Jā, te ir arī tāda – atrodoties uz ielas pēc vienpadsmitiem ir reāls risks pievērst nevēlamu patruļmilicijas uzmanību. Labāk to nepārbaudīt. Tomēr vakars izvēršas lielisks – atpakaļceļā uz savu viesnīcas izstrādājumu pamanos uz brīdi ieklīst pat kādās ņiprās kāzu svinībās.

Turkmenistana mobile 43

Īsumā – ļoti, ļoti gara diena.