Šrilankā ielidoju nakts vidū, pa taisno no brīnišķīgās Maldīvu salu galvaspilsētas Males. Esmu iekšēji sagatavojies Indijas cienīgam haosam, taču pirmie iespaidi pārsteidz. Klusa lidosta, tīras ceļmalas, arī garāmbraucot tumsā nojaušamās ēkas izskatās jūtami turīgākas, kā sen atpakaļ Indijā redzētās. Norezervētā viesnīca atrodas teju pašā Kolombo centrā, tirgus rajonā – un šeit mani atkal noķer Mērfijs. Tiklīdz iebraucam vajadzīgajā apkaimē – pazūd elektrība. Visur. Apskretušās māju sienas un līkumotos ieliņu labirintus apgaismo tikai mana taksometra ugunis. Neviena cilvēka, nevienas gaismas logos – absolūta apokalipses sajūta. Nonākot pie viesnīcas, nākas taustīties pilnīgā tumsā, pa ļoti aizdomīgu kāpņutelpu rausties augšā uz trešo stāvu un mēģināt tur atrast kādu darbinieku. Pēc brīža tas tiešām arī izdodas, tiek saganīts kāds tikai gurnu apsējā tērpts padotais, kas saorganizē sveces manai istabai. Sekoju abiem večiem tumsā un domāju – kā iespējams nepārtraukti iekulties šādās situācijās? Taču viss beidzas labi, tieku pie naktsmītnes un nestrādājoša kondicioniera. Vienalga – aizmiegu momentā.

Pirmais rīts Kolombo. Uzraušos uz viesnīcas jumta – tālumā manāms, ka pilsēta strauji aug modīgi vertikālā virzienā.

Savukārt uzmetot aci uz leju, atklājas lērums vēsturiskā mantojuma.

No Britu impērijas laikiem valstī ir dziļi iesakņojusies angļu valoda, vairums uzrakstu dublējas arī tajā. Ērti.

Kolombo vēl paspēšu papētīt pirms došanās prom. Līdz tam ir plāns izmest pusapli pa salas dienvidu pusi, apskatot slavenākās vietas. Kā vēlāk izrādās, ne pārāk oriģināli – tieši tāda pati ideja ir arī visiem pārējiem šeit iebraukušajiem ārzemniekiem. Tieku pie vilciena biļeti uz Galli, dodos. Sliedes vēl pilsētas robežās iet gar pašu pludmali, neierasts skats.

No vagona var labi saskatīt attālinošos Kolombo panorāmu. Ar distancīti izskatās visai moderna pilsēta.

Taču – jo tālāk no galvaspilsētas ripojam, jo autentiskāki skati.

Auklu un knaģu zero waste drēbju žāvēšanas metode.

Vagoni ir diezgan pilni, vismaz daži sēdekļi katrā ar atbilstošu uzrakstu tiek rezervēti mūkiem. Divi tādi te tiešām arī ir un laipni sabīdās, lai ielaistu pretējā krēslā arī mani. Uzreiz blakus un viņiem iepretim apsēžas arī kāda tūriste, par ko gan abi oranžās tunikās tērptie kungi stipri satraucas. Iespējams, ka viņiem liegts pat netīšām pieskarties sievietei, tāpēc. Tomēr beigās viss emocijas noplok un visi paliek savās vietās.

Pozas.

Galle ir simpātiska, ne velti viena no galvenajām tūristu pilsētām valstī. Ielas galā satiksmi rāmi regulē kārtējais buda – te nevar būt slikti.

Kur vien skaties – detaļas.

Vietējais valodiskais kuriozs – restorānus saukt par hoteļiem. Nekādu izīrējamu istabu tur nav. Mulsinoši.

Soļoju savā nodabā un ko domājies.. priekšā kaut kur redzēts karogs! Krāsu proporcija gan drusku nojukusi un vispār izrādījās, ka tas pieder kaut kādai vietējai futbola komandai.

Kādā šķērsieliņā esošais tirgus nedaudz atgādina tipisku graustu rajonu.

Automašīnu interjeros tiek cienīta mākslīga, krāsota kažokāda.

Savukārt eksterjeru dizainam debesis ir limits, kā saka ārzemju valodā.

Kādā pažobelē uzskrienu virsū nedaudz sagurušam tiranozauram.

Gallei ir diezgan liels un labi saglabājies koloniālais centrs. Ja noņemtu abas attēlā redzamās izskārtnes – sajūta precīzi kā septiņdesmitajos.

Turpat pie vecpilsētas arī jūras krasts ar atbilstošām atrakcijām.

Vecos kvartālus apjož forta mūris ar tajā organiski iebūvētu bāku.

Labi saglabājušies aizsardzības pozīciju pamati.

Jāatzīst, ka labi saglabājusies arī iespēja kādā spraugā salauzt kāju.

No forta augšpuses paveras labs skats uz idilliskajām ieliņām. Tūristiski, bet arī simpātiski.

Arī Šrilanku klusi un pārliecinoši apciemojuši ķīniešu draugi. Ka tikai visi Kolombo jaunie debesskrāpji arī kaut kādā ziņā nebūs ar viņiem saistīti.

Turpat koku paēnā notiek mākslas stunda.

Vecpilsēta ir pilna ar nelieliem tūristu veikaliņiem. Un arī to apmeklētājiem, protams.

Tiešām barefoot.

Valstī vērienīgā daudzumā sastopamo motorikšu īpašnieki neskopojas ar sirsnīgu dizainu savu braucamo izrotāšanā.

Bankomāti ir drošībā.

Turpat pie vecpilsētas ieklīstu kādā nelielā pludmalē, kurā zvejnieki riktējas ap savām laivām.

Vīri izskatās paskarbi, tomēr gana laipni izrāda saimniecību.

No ielās novērotā drīz vien kļūst skaidrs, ka Šrilankā plosās kaut kāds loteriju drudzis. Lērums šādu ņipru biļešu pārdevēju.

Silueti.

Krāšņa krāšņu našķu bodīte.

Svilpaunieku vīrs.

Motorikšu dizaina risinājumi nebeidz pārsteigt.

Ieliņās kustība ir diezgan ņudzīga, tomēr salīdzinoši ar netālo Indiju vai Bangladešu ir krietni tīrāks un arī atmosfēra jūtami mierīgāka. Buda pieskata. 

Sliežu vīrs.

Kautrīgākā STOP zīme, kāda jebkad redzēta. 

Kādā ceļa malas garāžā uzeju šādu pērli.

Pēdīgs skats.

Eļļas veikals vai ļoti primitīvs benzīntanks?

Ar dārzeņiem Šrilankas tirgos viss ir kārtībā.

Alpīnists.

Kāda ielasmalas restorāniņa virtuve atrodas turpat pie ziloņiem dāsni izrotātās tempļa sienas.

Galles ielas ir brīnišķīgas. Soļo savā nodabā un pēkšņi attopies kārtējās mājas izmēra statujas priekšā.

Zivju tirgū kāds manīgs vīriņš man piedāvā iepirkt haizivs zobus.

Vietējā laktozes delikatese, cik saprotu, kaut kas līdzīgs biezpienam. Ļoti simpātisks iepakojums – māla trauciņi ar skaistu grafiku uz papīra vāciņa.

Skaistuma Gallē pietiek. Un to var arī ērti iegādāties.

Tie gredzeni!

Tā grācija!

Tā estētika!

Tās krāsas!

Pat attēls ar kokosa bunti uz sarūsējuša velosipēda prasīt prasās pēc rāmīša un sienas.

Un, kā zināms, jo bagātāks ir šrilankietis, jo bagātīgāka arī gaume.

Dizainiski augstvērtīgi šajā valstī ir pat makšķernieki. Tie te tradicionāli makšķerējot sēž uz pilnīgi neticamā mieta un cilvēka kombinācijā. Tūrisma pludmalēs šis pasākums jau sen ir kļuvis par monētas kļaņčījošu fotobiznesu, tomēr pa ceļam uz Veligamu, garāmbraucot, man izdodas noķert kadru arī ar pavisam īstiem, nepozējošiem kungiem. Pārāk ērti gan viss šis pasākums neizskatās.

Krāšņais paņēmiens tiek iemūžināts pat šādos mākslas darbos.

Ierodos Veligamā un dodos meklēt rezervēto naktsmītni. Tomēr līdz tai īsti netieku. Sākas nežēlīgs tropiskais gāziens, kas mani uz krietnu pusstundu notur zem kāda benzīntanka patīkami sausās nojumes. Gaidot toties varu pavērot motorikšu pretūdens tehnoloģijas.

To aprīkojumā gan krietni vairāk sastopamas skaistuma tehnoloģijas.

Viss, kas jāzina par valsts gaumi klozetpodos.

Veligama skaitās viens no galvenajiem sērfošanas epicentriem Šrilankā. Tomēr man atkal velk pretējā virzienā – dodos pārgājienā papētīt pilsētiņas apkaimi iekšzemē un drīz vien tieku atalgots ar savvaļā sastaptu ziloni!

Ieklīstu kāda tempļa iekšpagalmā, kurā uzeju dīvainu ēku, kas liktu sarauties pat vecajam zēnam Gaudi. Priekšplānā esošā daļa stipri atgādina kosmosa viesi no šausmu filmas Svešais.

Ar vietējo lopkopi apspriežam lauksaimnieciskas ievirzes jautājumus.

Pirmoreiz dzīvē savvaļā satieku pāvus. Izrādās stipri bailīgi – tuvāk sev nelaiž un ātri vien iebēg garajā zālē.

Lauku veikaliņa interjers.

Vietējos kapos notiek pilnīgi neticams flešmobs – padsmit cilvēki rok kapu, dzer fantu un kopumā izskatās visai priecīgi un apmierināti ar dzīvi.

Cits lauku veikaliņš un tā apmeklētājs, Ošo brālēns.

Ceļojošs loterijas biļešu tirgotājs – velosipēdam priekšpusē piestiprināta virsma ar preces ekspozīciju. Principā tāds veiksmes Volts.

Priecīgs bēdīga paskata suns.

Antiplastikāta instalācija kādā pludmalē.

Pati pludmale ļoti simpātiska. It sevišķi, ja izdodas noķert retu brīdi, kad kadrā neparādās kāds rietumnieks. Veligama izrādās negaidīti tūristiska.

Vazājoties pa piekrasti, ieklīstu kādos visai ekskluzīvā vietā izvietotos kapos. Fotografēju, līdz kādā brīdī satrūkstos no skaļa trokšņa turpat pāris soļu attālumā no sevis. Trīsmetrīga, sausa palmu lapa ar smago galu ir ietriekusies zemē ar tādu spēku, ka pat pārlūzusi. Otra dzimšanas diena – paliek šķebīgi iedomājoties, kā šī situācija beigtos, ja lidojuma trajektorijā trāpītos mans pakausis. Tomēr scenārijs kas notiek kapos, tas paliek kapos laimīgā kārtā nepiepildās un soļoju tālāk.

Neliels zivju rūpals.

Zvejnieki atpūtas brīdī paēnā kapā kārtis.

Laivas krāsošanai izvēlēts tonis turpat no to balstošajām eļļas mucām.

Simpātiska saliņa Veligamas centrālajā pludmalē.

Sastopu tādu pašu makšķerēšanas metodi, kā Maldivu salās – ap pudeli aptīta aukla gluži kā no spoles tiek ērti vidžināta iekšā ūdenī.

Zveja te ir nopietns ekonomikas stutējiens.

Attiecīgi pludmalē rindojas dažādas uzticamības pakāpes restorāniņi, kas vakaros tūristiem servē jūras produkciju.

Arī nelielas haizivis.

Pirms zelta stundas vēl izmetu aplīti pa centru. Ģeniāls dārzeņu bodes koncepts – augšpusē ķirbītis smuki aug, lejā raiti tirgojas.

Ielu satiksmē piedalās visi.

Dienu noslēdzu ar neplānotu līdzdalību kādas vietējās hiphopa zvaigznes videoklipa filmēšanā saulrietā. Prožektori, nedaudz neveikli dejojošas dāmas, skrejoši suņi, ūdenī krītoši sērfa mācekļi un brīnišķīga kopējā atmosfēra. 

Neliegšos – sIrds dejo līdzi. Un ziniet ko?

Nekādas vainas tai Šrilankai.