Ahh, teiksmainā Manila. Filipīnas ir tik blīvi apdzīvotas, ka jau pussešos no rīta, saullēktā, ielas ir gana pilnas ar cilvēkiem. Kā Rīgas centrā, darbdienā. Atcelta lidojuma dēļ esmu te iesprūdis uz piecām dienām, līdz ar ko, loģiski, jāapskata vietējās reālijas. Pilsēta ir milzīgs, tikpat milzīgu, saplūdušu pilsētu veidojums, kas tagad kļuvuši par Manilas rajoniem. Tālumā esošie debesskrāpji ir šāds pilsētrajons, Makati – valsts finanšu centrs. Tur arī norisināsies šī stāsta darbība.

Viens no pilsētas aizraujošākajiem vizuālajiem elementiem ir džipniji – pēc otrā pasaules kara laiku ASV armijas džipu aptuvena parauga joprojām visdažādākajās modifikācijās būvēti sabiedriskā transporta līdzekļi.

Viens pavisam svaigs, ar vēl neizdekorētām liektā metāla loksnēm. Bet jau tiek laists apritē – dzīva nauda!

Kā jau Dienvidaustrumāzijā – ielās notiek viss. Frizēšanās.

Tirgošanās un barošanās.

Un daudz, ļoti daudz kontrastu. Vienā žoga pusē pārapdzīvota, netīra iela, otrā – perfekts, absolūti tukšs golfa laukums.

Ik pa brīdim redzami cilvēki, kas vienkārši mētājas pa ielu, kā dokumentālā filmā par narkokarteļiem. Nesaproti, vai jāsauc ātrā palīdzība un policija, vai cilvēks vienkārši atpūšas.

Tirgo visu, ko var iedomāties.

Kādā speciālā vietā cilvēki tirgo sevi. Pareizāk sakot, savu laiku. Pāris kvartālu garumā pie parka trotuārs ir kļuvis par jūrnieku vervēšanas vietu. Ir gan darba meklētāji, gan piedāvātāji. Tie staigā ar sava piedāvājuma sludinājumu lapiņām. Filipīniešu jūrnieki pasaulē ir ļoti izplatīti kā zemākā līmeņa darbu veicēji uz kuģiem.

Tepat arī, kamēr tiek gaidīta Lielā Iespēja, notiek dažādas izklaides.

Arī narkoizklaides. Mana apmeklējuma laikā pie varas vēl nebija nācis prezidents Rodrigo Duterte, kas strauji kļuva bēdīgi slavens, izsludinot karastāvokli pret narkomāniju. Un tajā skaitā, arī narkomāniem. Īsumā – Dutertes visai vienkāršais cīņas koncepts ir tāds, ka narkomāna slepkavība vairs nav sodāms noziegums, līdz ar ko, līdz 2016. gada beigām Filipīnās jau ir nesodīti nogalināti ap 6 tūkstoši narkomānu. 

Bērni kā visur – enerģija neatšķaidītā veidā.

Bieži var redzēt aiz kājas piesietus gaiļus. Gandrīz droši, ka tas nav kandidāts uz buljonu, bet gan cienījams šeit populāro, taču ļoti nežēlīgo gaiļu cīņu sporta dalībnieks.

Vēl viens Brūss Villiss ar seksti.

Par spīti acīmredzamajai nabadzībai, cilvēki vairumā gadījumu man šķita visai relaksēti.

Acīs krīt tendence uz gulēšanu. Visneticamākajās vietās.

Diezgan šokējoši, taču kādam šī ir dzīvesvieta. Turpat, starp trotuāru un ielu.

Kontrasti ir nebeidzami – daži bērni atuto viens otru.

Citi, turpat padsmit metrus tālāk, taisa selfiju.

Esmu laimīgi trāpījies pilsētā lielā APEC (Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības) sammita laikā, kuru apmeklē arī ASV prezidents, līdz ar ko – drošības mēri ir ļoti nopietni. Veselas maģistrāles pilsētā tika slēgtas, protams, izraisot elles piektā loka līmeņa korķus.

Pilna pilsēta arī ar kaut kādiem rezervistiem baltos kreklos. Droši vien, lai mācītos darba tikumu.

Forma visiem samērā nosacīta, taču krosenes gan izsniegtas vienādas.

Visur policistu bari, kas gaida nepieciešamību pēc sevis. Krastmala ir noslēgta, pie jūras tā arī netieku.

Skats šķiet neierasts pat vietējiem.

Fasādes mazgāšana.

Ieskats Manilas sajūtā gūts, tagad pie lietas. Debesskrāpju ielokā pilsētas kartē izceļas milzīgs zaļš kvadrāts – tā sauktā Makati Dienvidu kapsēta. Satieku savu filipīniešu paziņu Natanu, viņš ir gatavs man izrādīt situāciju. Pirmais iespaids – kapi, kā jau kapi. Te spēkā katolicisms, krustu daudz.

Ejot dziļāk sākas lokālās atšķirības. Viena ģimene vietas taupīšanas nolūkā tiek krāmēta kapliču daudzstāvenēs. Gluži kā japāņu kapsulu viesnīcā.

Nez no kurienes uzrodas bērni. Nojaušu, ka te viņi nav ieradušies, lai ar grābeklīti uzfrišinātu smiltiņas pie radu betona kapu klucīša.

Jo tālāk no centrālās ieejas, jo mežonīgāks aizaugums. Un arī kompozīcijas ir tikpat iespaidīgas.

Apkārt joprojām ņudz priecīgu bērneļu bariņš.

Uz sarkofāgu vākiem vietām var novērot kādu nesaprotamu rituālu paliekas.

Tuvāk tālākajam žogam sākas īsti kapu džungļi.

Un attiecīgi parādās arī pirmās pazīmes, ka šajos džungļos ir arī iedzīvotāji.

Turpat starp sarkofāgiem bezpajumtnieki iekārtojuši savu guļamistabu. Šajā vietā nevienu nesatiekam, ir dienas vidus, visi droši vien ir piepelnīšanās meklējumos pilsētā. 

Izskatās, ka te notiek arī atkritumu šķirošana.

Ejot tālāk, satiekam pirmo šīs vietas iemītnieci. Tepat tiek mazgātas un arī žāvējas drēbes.

Divi dzīvokļi dzīvajiem, viena daudzstāvene tiem, kas vairs ne pārāk.

Noskaņas pagaišināšanai arī kaķu bilde.

Ja pareizi atceros stāstīto, šīs drēbes ir nevis pašu, bet gan nelielu mazgāšanas biznesu sastāvdaļa. Klienti droši vien par nenojauš, ka viņu iemīļotais t-krekls ir žuvis starp sarkofāgiem.

Kāda pavisam slepena dzīvojamā istaba, pieļauju, ka daļa tās ir arī betona šķirsta iekšpusē.

Vietējiem īpašumu attīstītājiem esot problēmas ar dzīvokļu pārdošanu kapu pusē. Māņticīgajiem filipīniešiem pa logu tos īsti negriboties redzēt, līdz ar ko cenas esot krietni zemākas.

Kompozīcija ir iespaidīga.

Atgriežoties atpakaļ no džungļu kakta, nonākam plašākās alejās. Te ir pilns ar dzīvību – pieaugušie, bērni, suņi.

Dāmas pavisam mierīgi uz sarkofāgiem loka izkaltēto veļu.

Un turpat blakus arī mitinās.

Visas šīs betona pamatnes ir ideālas žāvēšanai.

Diendusa uz kapa un suns, kas perfekti maskējas par Garija L. Enofres pieminekli.

Te ir pat veikaliņš.

Un kafejnīca!

Vietējie vispār baigi laipni un smaidīgi. Ļoti gribēja nofotografēties. Šī, protams, galīgi vairs nav džungļu kakta publika.

Pat kapos neiztiek bez cīņugaiļa pa rokai. Ja nu kāds turnīrs uzzīmējas.

Ūdens piegāde.

Ieliņas starp kapličām un to mierīgie, klusie pamatiedzīvotāji te pieredzēs vēl daudz ko.