Kopš neatkarības atjaunošanas viens no populārākajiem Latvijas iedzīvotāju galamērķiem ir tepat Tuvajos Ziemeļos esošās Igaunijas salas. Nu, iespējams tāpēc, ka ģeogrāfiski esot šajā jomā maķenīt apdalīta nācija, mēs arī gribam izdzīvot daļu no šīs maģiskās salinieku dzīves pieredzes. Un otrkārt – jo īpaši Sāremā ir kļuvusi par visai populāru SPA un citu atrakciju epicentru. Taču ieskatoties kartē, vēl kripatu tālāk ziemeļos no tās ir vēl viena, mazāk zināma un apmeklēta sala – Hījumā. Apziņā par to neviļus nostiprinājies priekšstats, ka turp ir tālāk jābrauc, tur ir mazāk ko redzēt un darīt. Bez tam, pēc statistikas vēl pavisam nesen Hījumā atalgojuma ziņā skaitījās nabadzīgākais reģions Igaunijā. Tāpēc kādā saulainā septembra rītā mūsu redakcija nolemj saprast, cik ļoti viss šis atbilst patiesībai un dodas ceļā.
Kamēr nesteidzīgi tiekam līdz Hāpsalu, kas ir tuvākā pilsētiņa uz Hījumā kursējošā prāmja pieturas ostai, ir pienācis vakars. Nolemjam nakšņot vēl šajā krastā. Un, paskatoties kartē, izbrīnīti secinām, ka vietvārdi nemaz neatgādina Igaunijā ierastos – Österby, Lyckholm, Hosby, Skåtanäs. Tīrākā Zviedrija! Tad atceros kaut kur lasīto, ka šo reģionu līdz Otrajam pasaules karam dūšīgos apmēros tiešām apdzīvojuši zviedri. Un, manīga tauta būdami, vāciešiem kara izskaņā atkāpjoties un Staļinonkulim lienot Igaunijā atpakaļ, smuki sapakojās laiviņās un pārcēlās uz mierīgākiem krastiem savā vēsturiskajā dzimtenē. Igaunijā šodien no tā visa palikuši vietvārdi un dažu zviedru pensionāru mantinieku nostaļģija komplektā ar pieprasījumu atgūt nacionalizētos īpašumus. Arī Hījumā ir savs zviedriskais nosaukums, ko vēlāk izdosies sastapt arī uz salas – Dagö.
Interesanti, ka šiem Igaunijas zviedriem ir arī īpašs nosaukums – Rannarootsi jeb Piekrastes Zviedri. Izskatās, ka mūsdienās šis jēdziens mūsu uz Skandināviju vienmēr vairāk cierējošajā kaimiņvalstī kļūst arvien populārāks – jo vēlreiz visiem apliecina, ka Igaunija taču ir visziemeļnieciskākā no Baltijas māšelēm. Lūk, par zviedriem smuki nosaukuši arī lielveikalu Hāpsalu nomalē.
Turpat veikalā pat frikadeles pamanījušies apzīmolot ar šo vārdu, kopā ar pašsaprotamu vikingu ragaino cepurīti!
Rohukilas – Heltermā prāmis līdz salai čukina stundu un piecpadsmit minūtes, attālums ir apmēram 22 kilometri. Kādā brīdī paslīdam garām nelielai, akmeņainai saliņai, vārdā Rukkirahu. Paskatos tulkojumu no igauņu valodas – Rudzumiers. Rudzi te tiešām ir nolikti mierā, toties vietā ir neliela bāciņa.
Salu realitāte, kā jau salu realitāte – jāapgādā ar visu iespējamo no cietzemes. Degvielas vedējs brauciena laikā ar skatienu mīļi turpina apglāstīt savu darba zirgu.
Prāmju satiksme izrēķināta tā, ka tie dienas laikā tie nepārtraukti kursē šurpu-turpu, saliniekiem un viesiem nodrošinot diezgan raitu savienojumu ar ārpasauli, dodoties ceļā teju ik stundu. Abi prāmji satiekas apmēram pusceļā un tad nu visiem ir iespēja draudzīgi samāties.
Nepaiet ne stunda, līdz pavisam labi redzu zemi!
Prāmis mūs izlaiž un pēc īsa brīža jau dodas atpakaļ. Tā dizainā labi redzama pratiski ļoti labi izdomātā simetrija – ostā nav lieki jāgrozās, iebraukt un izbraukt ērti var pa abiem galiem.
Pirmais iespaids – sala ir akmeņaina! Piestājam ostai tuvākajā pludmalē – neviena paša smilšugrauda! Sausajos iežos aug dīvaini, neredzēti kāposti. Sajūti pat tādu kā nelielu pasaules atklājēja garšu, it kā nebūtu dažu stundu brauciena attālumā no Rīgas, bet vismaz kaut kādā Tasmānijas izstrādājumā!
Mūsu plāns ir aizkustinoši vienkāršs – divās dienās izbraukt apli pa visu salu, pulksteņrādītāja virzienā. Pirmais ciemats ceļā ir Pihalepa – vietējā baznīciņa tajā saglabā konstanti izbrīnītu sejas izteiksmi.
Turpat baznīcas dārzā atrodas arī pāris visai seni zviedru akmens krusti, raksturīgajā apļa formā. Laika zobs gan dūšīgi paskrubinājis augšiņu.
Ciematā ir arī muiža. Kādā tās saimniecības nostūrī uzejam dārzu, kur, kā var saprast, darbojas arī vietējās skolas audzēkņi, gūstot atklāsmi, ka burkāni un āboli neaug rimčikos. Klasiski Igaunijas laukiem – muižas apkārtnē nesastopam nevienu pašu dzīvu dvēseli. Nu, ko te brīnīties – visā salā dzīvo tikai apmēram 9400 cilvēki.
Toties ir godīga kastīte ziedojumiem, ko neviens necenšas ne uzlauzt, ne aiznest.
Nākamajā, Vamlas ciematiņā kāds entuziasts ir saeļļojis vecās vilnas fabrikas mašīnas un nodarbojas ar visnotaļ antīko rūpalu arī mūsdienās. Var nopirkt gan gatavus darinājumus, gan apskatīties nesen cirptu aitu vilnas čupu darbnīciņas stūrī.
Daži aparāti ir vēl no trīsdesmitajiem gadiem, daži no padomju laika – atvesti no kokvilnas lielvalsts Uzbekistānas. Saimnieks gan ir visai kautrīgs un garās sarunās pārāk neielaižas, un, garajos gumijniekos tērpts, ātri pazūd aiz stūra.
Pa ceļam var tikai pozitīvi brīnīties par igauņu kārtību un akurātumu. Jā, daudz kas ir acīmredzami padomju laikos būvēts, taču vienmēr akurāti sakopts, nokrāsots, uzturēts. Lūk, parasta autobusa pietura, iestiklota, ar grāmatu maiņas skapi. Neviena ķēpājuma, nekas nav salauzts. Un, starp citu, nesen tieši manīju statistiku, kurā teikts, ka Igaunijā grāmatas lasot 70% iedzīvotāju, Latvijā – tikai apmēram puse. Sakritība?
Drīz top arī samērā skaidrs, ka arī vairums velosipēdu salā netiek nekur pieslēgti.
Lielā Kristapa brālēns kādā ceļmalas kadiķu audzē.
Brīvdabas muzejs, kurā kāds reāli arī dzīvo ikdienā.
Nākamā pietura ir kāda intriģējoša vieta, ko gadus atpakaļ esmu nejauši pamanījis internetos. Gara, šaura zemes strēle, kas daudzajās drona bildēs izskatās visai iespaidīgi. Painteresējoties, top skaidrs, ka šī vieta ir Sääretirp. Un jau atkal igauņi nav spējuši atturēties no ņipra vietvārda piešķiršanas, tulkojumā tam nozīmējot – Salas Piliens. Par drona bildīti paldies Svenam Zacekam.
Stāvvieta atrodas diezgan garas pastaigas attālumā no paša raga. Visa infrastruktūra pat šādā nomalē ir baltu latvieša skaudību izraisošā, neticamā akurātumā un kvaltitātē.
Sākumā taciņa ved pa platāko pussalas daļu, uz abām pusēm atklājot simpātiskus skatus.
Sastopas neliela meditatīvās mākslas galerija.
Pats teiksmainais rags gan realitātē izskatās nedaudz mazāk iespaidīgs nekā satriecošajos dronu veikumos. Ietaupīšu jums pēdējā kilometra gājienu, parādot pašu spicītes galu.
Iebraucot ciematiņā Keina, aci piesaista kāda detaļa, kas uzšķiļ manu profesionālo interesi. Ciematā ir moderns, nesen uzbūvēts Coop lielveikals, uz kura sienas gozējas milzīgs Hījumā logotips, kas asprātīgi izveidots no omulīgas igauņu mājas sētas dēlīšiem. Un iemesls, kāpēc tas piesaista manu uzmanību ir tas, ka šis logo visai stipri atšķiras no oficiālā salas tūrisma logotipa, kas gozējas attiecīgajā mājaslapā.
Logo ir pateicīgs iedzīvināšanai vidē – lūk, perfekta sola atzveltne. Un ar bezmaksas ābolīšiem, ar ko cienāties, pie tam.
Ieejot veikalā atklājas vesela suvenīru industrija. Zīme atrodama uz krekliem un jakām.
Cepurēm, krūzēm, somiņām un dvieļiem.
Un pat maizes. Tā arī neatrodu nevienu, kas varētu pastāstīt, kā radusies šāda situācija, kad salā paralēli savu dzīvi dzīvo divi tās logotipi. Coop sacelšanās pret oficiālo tūrisma biroju? Varbūt kāds lasītājs ir lietas kursā? Uzrakstiet komentāros!
Vēl te var tikt pie sulīga butes magnētiņa.
Un joprojām par kaut ko citu nepārdēvēta Krievijas siera.
Izejot ārā, aci piesaista modernas arhitektūras aprises.
Saukts par Tuuletorn, jeb Vēja Torni. Iekšā ir ne tikai kafejnīca un muzejs, bet arī augstākā iekštelpas kāpšanas siena Baltijā. Nav slikti ciematam ar 700 iedzīvotājiem.
Torņa fasāde klāta ar šādām metāla bārkstīm. Minu, ka nosaukumā vējš ir tāpēc, ka tā pūtiens komplektā ar šīm atverēm liek ēkai radīt savdabīgu skaņu mūziciņu.
Un arī pati iekšpuses, veseli 20 metri.
Ciematā atrodas arī plastmasas pārstrādes rūpnīcas ēka ar interesantu niansi – uzņēmuma logotipā ir salas kontūra un tās zviedriskais nosaukums, Dagö.
Un vēl viena atsauce uz zviedriem, kartinga trases nosaukumā, turpat blakus rūpnīcai.
Turpinām ceļu. Ceļš pa salas vidieni ir diezgan vienmuļš un vietām arī nav asfaltēts, kas salai nav raksturīgi. Daudzviet redzami arī svaigi izcirtumi. Un arī šāds akmens žogs.
Tuvojoties vakaram, nonākam pašā tālākajā salas rietumu punktā, Ristnā. Te mežā uzejas skaisti sarkana bāka, kuras sargs tai smuki pieskaņojis arī savu automašīnu.
Darba laiks jau ir gandrīz beidzies, taču onkulis ir priecīgs iekasēt dažus eiro un vēl paspēt mūs uzlaist augšā. 1874. gadā uzceltā bāka mūsdienās ir aprīkota ar gana modernu iekšālaišanas sistēmu – lai tiktu iekšā, jānoskenē uz biļetes esošais svītrkods.
No 30 metrus augstā torņa skats ir prēmium. Kaut šajā mežā atrodas arī dažādos nostāstos dzirdētā, populārā sērfotāju apmetne ar gana tiešu nosaukumu – Paradīzes pludmale.
Tuvojas tumsa, mums vēl plānā dažas citas apskates vietas un arī sērfošana nav dienaskārtībā, tāpēc pludmales bāra apmeklējumu pataupām nākamajai reizei, siltākā gadalaikā.
Atpakaļceļā no bākas var papriecāties par vietējo dzīvesvietām. Patiesības labad jāsaka, ka sala, tāpat kā Sāremā, ir iecienīta vieta vasaras mājām turīgiem kontinenta iedzīvotājiem no galvaspilsētas un ne tikai.
Piestājam arī slavenajā Kepu bākā. Un slavena tā ir ar to, ka tiek uzskatīta par trešo vecāko bāku pasaulē, kas nepārtraukti darbojas jau no viduslaikiem.
Arī šeit ir nelielas modernizācijas vēsmas iekšālaišanas jautājumos.
Bāku cēla veselus 26 gadus un tā tika pabeigta 1531. gadā. Interesanti, ka kāpnes sākotnēji bija izvietotas bākas ārpusē.
Tagad skaidrs, kāpēc tās slīpās sienas.
Lūkojoties bākas, nokavējam vienīgā apkārtnē esošā Coop darba laiku. Toties var novērtēt labiekārtojuma līmeni lauku nekurienē un to, ka salā joprojām sastopams sirsnīgs, pa gabalu redzams simbols faktam, ka saimnieks nav mājās – durvis tiek slīpi aizliktas ar slotu.
Runājot par naktsmītni, sanāk interesanti. Sākotnēji brauciens tika plānots jūnijā, taču dažu apstākļu dēļ pārcēlās uz septembri. Viesu māja bija pretimnākoša un ļāva pārcelt rezervāciju bez papildu maksas. Ir pagājuši daži mēneši un man ir piefiksēta tikai adrese, neatceroties, kādu numuriņu īsti toreiz jūnijā esmu izvēlējies. Iebraucam plašajā viesu mājas pagalmā, tālumā pļavā rindojas dažādi vasaras namiņi, uz galvenās terases pakaļējās kājās paslējies lācis. Un – neviena cilvēka, neviena cita viesa. Ar nelielām šausmām attopos, ka vasarā esmu norezervējis namiņu, kas tagad ir auksts, nemājīgs un, ņemot vērā to, ka tuvākajā apkārtnē neviena nav – arī nedaudz baiss.
Sazvanu kontakttālruni, pēc dažām minūtēm sētā bravūrīgi ieripo dubļains pikaps. Ar kamuflāžā tērpto vīru ātri un loģiski vienojamies par apsildāmu numuriņu galvenajā mājā. Protams, apjautājos – kā ar lāčiem? Jā, protams, esot. Tūlīt vacapā parādīšot. Likteņa ironija, protams – baisās lāča bildes saturošā sarakste kaut kādu iemeslu dēļ tieši nelādējas. Kungs izmēģinās gan tā, gan citādi, bet nav. Mierinājuma balvas vietā man tomēr tiek parādīts kas cits – vilks tepat no blakusmežā ievietotās novērošanas kameras. Atvadāmies, saimnieks piekodina mājas lejas durvis neslēgt – varbūt vēlāk naktī ieradīšoties kāds viesis, viņš īsti neatceroties par rezervācijām. Neviens tā arī neierodas. Spokainajā teritorijā nakti pavadām pilnīgi vieni.
Kad naktij tikts cauri, jālaiž tālāk. Salā dažviet smuki saglabājušās vecas vējdzirnavas, viena turpat blakus kaimiņos mūsu viesu-spoku mājai.
Nākamais apskates objekts ir Viscosa Kultuuritehas, tāda vietējā Tallinas kvartāla līdziniece ar dažādiem vasaras koncertiem un kultūras pasākumiem.
Vietai ir interesants stāsts, vēl cara laikos tā tika dibināta kā zīda fabrika un vēlākos gados, pielāgojoties situācijai, kļuva par zivju pārstrādes rūpnīcu. Divtūkstošo gadu sākumā ciems piedzīvoja lielu triecienu, rūpnīcai aizveroties – vairāki simti cilvēku zaudēja darbu.
Un tagad, pavisam nesen, 2023. gadā, daži aktīvisti ir sākuši atdzīvināt šos graustus, pārvēršot par pasākumu telpām. Vēl vairāk – nesenās ziņās lasu, ka ir svaigi piesaistīti trīs miljoni eiro no Eiropas Savienības arī jauna kultūras centra celtniecībai vecās fabrikas teritorijā.
Interesanti, kā igauņi spēj panākt gan šādu finansējumu, gan plaši apmeklētus vasaras pasākumus ar gana dārgām ieejas maksām 350 cilvēku apdzīvotā, nomaļā ciematā.
Nu, novelsim visu uz vasaras tūrisma sezonu un turīgajiem kontintenta iedzīvotājiem, kas, tuvojoties siltākam laikam tā vien raujas uz salu. Šovasar vien te esot notikuši 13 koncerti un 40 dažādas performances.
No pagātnes liecībām Viscosa teritorijā atmiņā paliek kāds armēņu kungs Adžinjans, kas pamanījies iemūžināt savu uzvārdu 1956. gadā uzceltā fabrikas ūdenstorņa sienā.
Mazā ciemata dzīvojamās mājas izskatās līmeni augstāk, nekā līdzīga izmēra Latvijas kolhozu centros tolaik būvētās. Atkal pārdomās niez pakausis – iemesls tam ir Somijas tuvums un nevēlēšanās samierināties ar mazāku komforta līmeni, lielākas caursišanas spējas padomju varas koridoros, vai kas?
Un kur nu vēl veco māju renovācija, kas Igaunijas laukos ir stipri, stipri vairāk izplatīta kā Latvijā.
Pa ceļam uz ostu ciematā ir arī vecāku māju puduris, tāds, no Staļina laikiem. Vizuālās sajūtas ziņā ļoti līdzīgs tam, kāds novērojams mūsu pašu mazpilsētiņas Sedas centrālajā avēnijā. Pagūglējiet.
Ostai piegulošā pludmale ir dūšīgi akmeņaina.
Vēl te mīt igauņu smalkā humora izjūta un Rozā Panteras laiva.
Ostas šķūnis celts kādu strēķīti atpakaļ.
Nākamais pārsteigums, te darbojas un agrajā svētdienas rītā ir atvērta kafejnīciņa! Vasaras tūrisma sezona ir cauri, ielās neredz neviena cilvēka, bet ir vaļā tāpat.
Iedzeram kafiju, apbrīnojot mīklainos ekonomikas likumus, kas ļauj saimniecei šeit darboties un tepat tirgotās aproces, kas esot darinātas no zivju ādas.
Ir arī šādi blociņi. Esmu gan nedaudz skeptisks, nespēdams iztēloties nevienu zivi ar tik biezu ādu.
Pēc kafijas laiks pabāzt degunu tuvīnās Reigi baznīcas svētdienas dievkalpojumā. Ir diezgan skaidri redzams, ka baznīcai ar jaunatnes piesaistīšanu šeit neiet pārāk viegli – sprediķa auditorija ir pieci cilvēki, un tie paši cienījami sirmos gados.
Pēc dažiem kilometriem ceļa krustojumā stāv stuktūra, kas ļoti, ļoti attāli atgādina Parīzi. Norāde aicina apmeklēt tepat blakus esošo ekscentriskāko Hījumā apskates objektu – Eifeļa torņa parku. Bez jautājumiem, griežam iekšā.
Šis ir Jāks Alikso, vīrs kas visu plašo un jocīgo Eifeļa saimniecību uzcēlis pats savām rokām. Saskarsmē maksimāli introverts un dīvains vīriņš. Leģenda vēsta, ka pirmā torņa versija parādījusies vēl 1978. gadā, kad tolaik 17. gadus vecais Jāks uzcēla 17 metrus augstu torni, lai viņa māte no tā varētu ērtāk pārraudzīt tuvīnajās ganībās esošās govis. Pirmajam tornim laika gaitā beidzoties, Jāks iekarsa un uzcēla otru. Un, kad sabruka tas, arī trešo – nedaudz vairāk kā 30 metrus augstu Eifeļa darinājuma līdzinieku. Šis trešais tornis ir iemesls dažādām kaislībām mūsdienās – būve nav saskaņota, skaitās nedroša un varas iestādes cenšas apturēt kāpšanu tajā. Izskatās, ka mūsu apmeklējuma laikā ir panākts kompromiss – tornis kāpšanai ir slēgts, taču apmeklētāji, samaksājot pāris eiro, var apskatīt pārējos Jāka šedevrus. Un, interesanta nianse – visu šo peripētiju dēļ šī ievērības cienīgā vieta nemaz nav atrodama oficālajā Visit Estonia mājaslapas objektu kartē. Vismaz prieks, ka Jāks var piepelnīties. Vienigi jāpiebilst, ka divas 5 eiro banknotes, ko viņš man izdeva kā atlikumu, bija netīrākās un saņurcītākās, kādas dzīvē esmu pieredzējis.
Lūk arī pats slavenais tornis. Salas ierēdņi Jākam pārmeta, ka būve nostiprināta ar vecām un nedrošām padomju laika virvēm. Un dabūja atpakaļ nostiprinājumu ar kārtīgām metāla trosēm. Realitātē, protams, ir diezgan acīmredzams, ka kāpiens nav pārāk drošs arī par spīti tam.
Taču mani visvairāk sajūsmina kāda cita nianse. Pie ieejas zemē redzams mazs uzraksts Latvijas Republika un sala, kopā ar mūsu karodziņu. Nobrīnos par ekscentriskumu un, dodoties iekšā teritorijā tā arī nesaprotu, kas tas ir.
Un tad, daždesimt soļus tālāk, man pielec! Trakais Jāks burtiski ir uztaustījis katra īsta latvieša iekšējo sāpi un ar augstākā līmeņa troļļa precizitāti smalki un slaidi iespļāvis mūsu kolektīvajā dvēselē, savā dīķī uztaisot pirmo un vienīgo Latvijas salu, par ko mēs šeit dienvidos varam tikai sapņot. Īstu salu – ar visu nosaukumu Latvijas Republika, karogiem un lepnām trepēm, kas ved uz pludmali! Šis ir vienkārši ģeniāli, esmu patiesā sajūsmā.
Kopumā izskatās, ka Jākam ir bijis ļoti daudz brīva laika. Viņš ir paplosījies, uztaisot Kepu bākas kopiju, no kuras nelielāka izmēra apmeklētāji pa cauruli var aizrāpot uz turpat blakus esošo Kolumba burinieka Santa Maria versiju.
Burinieks ir lielisks, ar visu iluminatoru, darinātu no veļasmašīnas durvīm.
Eifeļa pakājē novērojami arī dažādi eksperimenti pinumos.
Pinumi saimniekam patīk. Kādā citā būvē pārsteidz arī no klūgām darināts auto!
Teritorijā atrodas arī kaut kas līdzīgs Pareizticīgo katedrālei ar lielu Patek Philippe kvarca pulksteni. Īsumā sakot – sirsnīgi iesaku. Esot salā šo dullo vietu noteikti ir vērts apmeklēt.
Atvadoties no Jāka Disnejlendas, vēl pēdējā nianse. Saimnieks ir tiešām ekstravagants un izskatās, ka pa nakti mitinās šādā mazā, no putuplasta blokiem būvētā būrī–guļamistabā, kas atrodas galvenās parka ieejas ēkas lielajā telpā pie loga. Būrim ir arī pašam savs, neliels lodziņš. Izskatās mazliet trauksmaini, taču nebaidieties – kungs ir labdabīgs un var redzēt, ka priecājas par jebkuru apmeklētāju, kas vēlas apskatīt viņa dullo mūža darbu.
Atpakaļceļā uz lielo šoseju pagadās vēl viens smalks objekts, ko, acīmredzami iedvesmojoties no Jāka, uztapinājuši viņa kaimiņi – eleganta autobusa pietura no vecām slēpēm!
Laižam tālāk, uz tālāko salas ziemeļu punktu. Par šo debesspusi runājot – salā daudzviet aci priecē kāda vietējās ainavas nianse – tā sacamie alvāri. Būtībā tie ir akmeņaini, neauglīgi lauki jūras krastos, kuros iecienījuši augt kadiķi. Rezultātā rodas šādi, tundrai līdzīgi, ziemeļnieciski skati.
Padomju laikos visa Hījumā bija slēgtajā padomju pierobežas zonā. Un vistālāk ziemeļos esošā pussala vēl divtik – te labi saglabājušies dažādi bruņoto spēku bunkuri un ir arī militārais muzejs. Tanks, kas ar stobru norāda uz muzeju vedošo celiņu gan izrādās viltus ziņa – meistarīgi uztaisīts no saplākšņa.
Pašā Tahkunas pussalas spicītē atrodas bāka ar tādu pašu nosaukumu. Ripojot tai pretī nevaru vien beigt sajūsmināties par asfalta kvalitāti teju visos salas mazajos celiņos. Nav slikti tam algu ziņā nabadzīgākajam Igaunijas reģionam.
Šī vieta, kur Igaunijas sauszeme ir vistuvāk traģiskajai prāmja Estonia 1994. gada katastrofai. Uzstādīta arī piemiņas zīme ar drūmu zvanu.
Bākai ir interesants, faktūrīgs apšuvums – no attāluma šķiet, ka tā būvēta no milzu blokiem.
Savukārt tās pakājē smuki mētājas vecais spicītes kupols.
Savukārt mežā turpat netālu no bākas izmētātas vēl interesantākas lietas. Piemēram, šis Otrā pasaules kara laikā būvētais uguns vadīšanas tornis, no kura tika noteiktas koordinātas, pa kurām šaut tuvāk zemei izvietotajiem lielgabaliem. Torņa durvis ir pievērtas, piekaramā atslēga vaļā. Raušamies augšā.
Trepes ir izrūsējušas, tomēr šķiet, ka kāpt var. Iekšpuse saglabājusies labi.
Pabāžamies arī galvenajā uguns koriģēšanas kabinetā.
Vēl augstāk ir vēl viena telpa, kurai griestos bijis uzgleznots kompass ar precīzām koordinātām. Ienaidnieka kuģa virziens nosakāms pavisam ērti.
Līdzīgi kā Kurzemes Līvu krastā, padomju slēgtajai zonai ir bijis viens pluss – neskaitot militārās teritorijas, pārējā apkārtne bija atstāta pilnīgā neskartas dabas ziņā.
Blakus torņiem ir arī zemāki bunkuri, tā saucamās krasta baterijas. Apakšzemē tuneļi un telpas, virspusē uzmontēti lielgabali, kas šauj pa ugunstorņa noteiktajiem mērķiem. Kārtējo reizi esmu pozitīvi pārsteigts par Igaunijas tīrību – pat šie vecie bunkuri nav apzīmēti, piedrazoti, izdemolēti. Visu cieņu.
Saglabājies arī šāds plašās un nedalāmās zemes pleķis. Māklinieks ģeogrāiju gan nojautis visai aptuveni.
Un, protams, arī nelietīgā, sarkanā zvaigznīte.
Kā zināms, vēsture ir cikliska un cilvēce īsti nav nākusi pie prāta arī mūsdienās. Šodienas Igaunijā pat uz kvasa pudeles atrodams reklāmas teksts: Mēs atbalstām Aizsardzības Ministriju. Jūs atbalstāt tradīcijas. Ukrainas konteksts, protams.
Vēl šajā ziemeļu pussalā atrodama Lehtmas ciemata osta. Vietējiem standartiem pārsteidzoši nesakopta un aizaugusi. Redzot zīmi Muitas kontole, secinu, pirms Eiropas Savienības laikiem te ir bijusi kuģu satiksme ar netālo Somiju.
Izskatās gan, ka omulīgie somu draugi te nepiestāj jau krietnu laiku.
Un tad, visbeidzot, salas aplis mūs aizved uz salas galvaspilsētu! Laipni lūdzam Kerdlā, kuru apdzīvo veseli trīs tūkstoši iedzīvotāju! Priecīgajam faktam par godu vietējā grieķu restorāniņā sanāk ieturēties ar ceptu igauņu buti. Garšo labi!
Arī Kerdlā, protams, ir osta.
Un skola. Ar modernu arhitektūru.
Nav slikti tik mazai pilsētiņai.
Ir pat Omnivas birojs! Ok, ja nu kāds palaidis garām – mūszemē pie katra pakša esošos oranžos paku skapjus patiesībā kurbulē Igaunijas Pasts. Un bildē attiecīgi ir redzama vietējā pasta filiāle.
Pilsētiņas centrs ir tīrs un sakopts.
Tuvojoties Igaunijas simtgadei, Igaunijas arhitektu savienība nāca klajā ar iniciatīvu Hea avalik ruum, jeb laba publiskā telpa. Tā paredzēja līdz 2018. gadam piecpadsmit pilsētās izveidot mūsdienīgu publisko ārtelpu, izceļot to centrus ar atjaunotiem vai pavisam jauniem pilsētu laukumiem. Rezultātā Kerdlas pašvaldība arī pievienojās šai apsveicamajai programmai un 2020. gadā tapa pilnībā atjaunots pilsētas centrālais skvērs.
Mūsdienīgi vides objekti.
Koka paviljons ar pagalmiņu – te atrodas tūrisma birojs, kafejnīca un vienkārši patīkama vide, kur pavadīt laiku.
Pat vecā ušņu audze pārvērsta par omulīgu vietu, kur skaisti nožauties no bluķīša.
Pretstatam jāsaka, ka vienu graustu Kerdlā izdodas atrast gan – bet tas pats ar pamatīgu distanci norobežots ar brīdinošiem žogiem.
Un vēl te pamanās radoša sociālā reklāma, kas aicina donorus nodot asinis, apspēlējot to, ka vārda daļa vere, jeb asinis igauniski, ir bieži sastopams kā daļa no igauņu uzvārdiem.
Kerdlas pludmale aicinošums izskatās tā, uz trijnieciņu.
Situāciju nedaudz glābj svaiga, stiklota vietējā pludmales restorāna piebūve.
Paldies, Kerdla, bija jauki!
Mūsu laiks uz salas pamazām iztek, nogriežamies pēdējā pulksteņapļa ceturksnī un taisāmies atpakaļ uz Heltermā ostu. Pa ceļam pamanām vecas vējdzirnavas, kuras kāds pamanījies visai organiski ieintegrēt savā koka mājā.
Nedaudz tālāk kļūstam par lieciniekiem akmeņainākajam apstrādājamajam laukam pasaulē. Varu tikai iztēloties šī zemnieka bērnu prieku, kad tēvs jau atkal tiem piedāvā nedaudz palasīt olīšus no tīruma.
Pēdējais apskates objekts ir aizvēsturisks jūras krasts, kas amatu apvienošanas kārtībā ir arī lielākais klinšu atsegums salā, Kallastes klints. Akceptējam – klints ir līdz 10 metriem augsta un pa priežu mežu vijas veselus 400 metrus.
Stāvlaukumā pie klintīm neesam vienīgie – izskatās, ka vietējiem šī ir populāra sēņu vieta.
Un tagad gan žigli atpakaļ uz prāmi, uz kontinentu atiešanas pulkstenis jau sauc!
Pēdējais skats uz salu – izvešanai paredzētās baļķu grēdas turpat ostā. Arī saulainajā Igaunijā mežus izcērt tikpat dūšīgi kā pie mums.
Ekonomikas aprite uz prāmja priecē aci, viss sakārtots kā pie cilvēkiem. Sundu piecpadsmit ilgajā braucienā vari gan tāpat atpūsties ērtos krēslos ar skatu uz jūtu, gan ieturēties modernā kafejnīcā ar garšīgu bufetes tipa ēdienu. Uz klāja pavadīt ar skatienu pie horizonta sarūkošo salu un pēc tam sapirkties lērumu suvenīru ar tās tematiku.
Re, pat magnētiņš ar šo pašu prāmi, ar ko braucam.
Un tad jau kontinenta ugunis un nieka piecas stundiņas nesteidzīgā ripojienā atpakaļ uz Rīgu.
Pēcgarša pēc Hījumā apmeklējuma ir tāda, ka te varētu ne tikai atgriezties, bet pat nolikt mazu mājiņu kaut kur skaistā piekrastes kadiķu pļavas stūrītī – lai laiku pa laikam no lielās pasaules tempa un ārprātiem noslēptos vietā, kur vietējie joprojām neslēdz ne tikai velosipēdus pie stabiem, bet pat māju durvis. Prāmja brauciena laikā man rodas teorija, ka gana lielais attālums un brauciena ilgums no salas atsijā dažādus drošajai un mierīgajai videi nedraudzīgākus elementus – kur tu to nosperto velosipēdu liksi? Rezumējot – Hījumā ir tīrākā introverta paradīze un iekšējo bateriju uzlādes vieta. Ticiet, es pat paskatījos nekustamo īpašumu cenas uz salas. Un tikpat ātri sapratu, ka līdz šim maģiskajam mājiņas mirklim man vēl būs krietni jāpašancē – piedāvājumu cipari saskrien visnotaļ grandiozi. Kamēr darbojos pie šī projekta, varu tikai sirsnīgi ieteikt salu apskatit savām acīm arī jums.