Stāsts pamazām tuvojas finišam. Pēdējie simti kilometru līdz Ošai Kirgizstānā. Murgobas viesu mājas saimnieks uzklājis nelielu brokastgaldu. Kā jau šeit ierasts – uz zvilnamās platformas.

Ir agrs, vēss rīts – pirms prombraukšanas vēl jāapiet apgaitā.

Arī ganes kopā ar klientiem pa pilsētas ielām jau dodas savējā.

Uz apgaismes stabiem vērojama interesanta informācija.

Redzam, ka vīrieši plūst kādā noteiktā virzienā. Izrādās, ap šo laiku beidzas Ramadans, musulmaņu gavējamais mēnesis. Visi dodas uz mošeju atzīmēt to ar lūgšanām. Par spīti svētkiem, šī kunga sejas maska liek kļūt nedaudz piesardzīgam.

Panorāma.

Apspriežam lietas ar kādu cienījama vecuma kungu tradicionālajā cepurē.

Vēl viena mošeja. Vīriešu pūļi gan plūst uz citu, pilsētas nomalē.

Sociālā reklāma pret atkarību izraisošajām vielām ir diezgan tieša.

Pilsētas tirgus slavens ar savu vecu jūras konteineru estētiku. Ramadana beigu dienas dēļ tas diemžēl veras vaļā vēlāk. Mēs jau būsim prom.

Lūgšanas beigušās, pūlis lēnām plūst atpakaļ uz pilsētu. Rituāla turpinājumā pēc tradīcijas tiks kauti mājdzīvnieki.

Pirmais upuris. 

Toties šim pilsonim būs svētki.

Mēs savukārt atkal trāpām transporta gaidīšanas rituālā.

Džips jau ir sarunāts, tomēr pārējie pasažieri ir visai nesteidzīgi. Jaunkundzes vectēvs kavē mums visiem laiku, meikapu klājošo dāmu gaidot.

Iebraucam nopirkt ūdeni un sastopam mūsu vakardienas ceļabiedrus, ar ko kopā tika baudīts fritējums ar šņabīti. Izskatās, ka alkohols kungiem ir cieņā, jo – kāda sakritībā – izejot no kafejnīcas, somā tiek bāzta kārtējā vodkas pudele.

Veikali ir ciet, ieeju šeit nopirkt stipri pārcenotu ūdeni ceļam.

Uz letes gozējas dūšīgs pastūzis. Saules panelis šo noteikti nepavilktu.

Parādījusies cerība uz elektrību? Vai kafejnīcas tumbas nedarbi? To neuzzinām, jābrauc.

Apvedceļš.

Murkšķi kļūst arvien oranžāki.

Beidzot tuvojamies slavenajai Ak-baital kalnu pārejai. Arī šī ceļazīme raženi nosēta ar uzlīmēm. 

Šī arī ir 4655 metrus augstā vieta, tikai 155 zemāka par Monblānu. Pēc skata – pieticīgi.

Kad ripojam lejup, pretī mums tusnī pāris riteņbraucēji. Vēlāk ceļojuma biedri man vaicā – kāpēc rietumnieki to dara? Nav viegli noformulēt atbildi vienkāršajiem, augsti eksistenciālu domu maz nomāktajiem kalnu iedzīvotājiem. Dzirdu arī šausmustāstu. Par laulātu pāri, kas braukuši ar distancīti, ziemas laikā. Kad sieva kādu laiku neesot bijusi sagaidāma pie apvāršņa, vīrs braucis atpakaļ to meklēt. Un atradis tikai..galvu. Vilku bars esot bijis pārāk izsalcis, lai spētu atturēties no kārdinājuma uzbrukt vājākajam. Vēlāk, jau atgriezušies Eiropā, dzirdam ziņās par situāciju, kad vesela grupa riteņbraucēju kaut kur tuvāk Dušanbe esot sadurta ar nažiem. Skumjš kontrasts mūsu pieredzētajam vietējo draudzīgumam un viesmīlībai faktiski visur.

Kādā brīdī ceļa labajā pusē parādās nopietns dzeloņdrāšu žogs. Izrādās, dažus kilometrus uz austrumiem ir Ķīnas robeža. Šis ir padomju laika projekts, lai ierobežotu potenciālos Ķīnas apmeklētājus. Vai otrādi, kā to droši vien pasniedza propaganda. Žogs gan mūsdienās ir sarūsējis un daudzviet bez veseliem posmiem. Grūti spriest, cik nopietns šķērslis tas kādam ir.

Karakula ezers Tadžikistānas, Kirgizstānas un Ķīnas robežu satekpunkta tuvumā.

Tā krastos atrodas arī pilsētiņa ar tādu pašu nosaukumu.

Vienstāvā ēciņas, elektrības stabi un kalni.

Uzzinu, ka debeszilajam ir vismaz divi toņi.

Steigu te pilnīgi noteikti nejūt.

 

Muzejs un stadions.

Krāsns?

Interesanti, ko un kur ēst dodas šis ganāmpulks? Neko pārāk zaļu tuvākajos kilometros tā arī nemanu.

Minimālisms.

Atliek pievarēt pēdējos kilometrus Tadžikistānas teritorijā. Šoferis apgalvo, ka baltā viela ceļmalās esot sāls, nevis sniegs. Tomēr pārbaudīt nepiestāj.

Robežpunkts tadžiku pusē.

Ar telefonu uzmanīgi fiksēju detaļas. Taču brīdī, kad caur stiklu nobildēju pie robežpunkta gulošu, klaiņojošu suņu baru, būdas durvis atsprāgst un manā virzienā metas dusmīgs militārists un skaļi pieprasa atdot telefonu. Rādu suņu bildes un viņa acu priekšā tās izdzēšu. Viņš atlābst un laimīgā kārtā man paliek šis kadrs – pēdējie vārti, kas šķir abas valstis.

Kirgīzu pusē robežpunkta nav – tikai pāris betona elementi, kas liecina par to, ka esam citā valstī. Ļoti pragmatiska pieeja – kontrolpunkts ir trīsdesmit kilometrus tālāk, zaļā ielejā – ikreiz nav jākratās pa baisas kvalitātes celiņu augšup uz kalnu pāreju nodot maiņu.

Kārtējais pretimbraucošais riteņbraucējs ar raksturīgo, piepūlē viegli izvalbīto acu skatienu.

Pasu kontrole tiek veikta samērā operatīvi un korekti. Vīzu Latvijas pilsoņiem nevajag, tiekam ielaisti valstī.

Ir sajūta, ka iebraukts ne tikai citā zemē, bet drīzāk – kontinentā. Kalnu grēdas tadžiku pusē esošos, saulē uzkarsušos akmeņus pēkšņi nomaina lietusmākoņi un zaļa, lekna zālīte. Vizuālā sajūta faktiski identiska kā Islandē.

Ar vienīgo atšķirību, ka šajās pļavās vērojamas jurtas.

Izbrauciens.

Dzīvnieku kirgīziem ir daudz. 

Pie katras jurtas būs kāds mājlops vai zirgs. Raksturīga lieta pagalmā ir arī stabiņš, kurā karājas kulīte ar svaigu vietējā biezpiena vai siera ekvivalentu.

Pusdienu pauze kārtējā ceļmalas kafejnīcā.

Jā, Kirgizstāna ir zaļa un salīdzinoši ļoti labi apūdeņota.

Zaļi pauguri un klejotāju dzīvesveids.

Tuvojamies Ošai. Interesants degvielas stacijas zīmols.

Oša izrādās vidēji liela, samērā miegaina pilsēta. Izstaigājam tirgu.

Tautiskie elementi tiek krāmēti arī uz snepbekiem.

Vidēji agresīva tirgus autoritāte acīmredzamā apreibinošo vielu ietekmē pieprasa viņu nofotografēt un pēc pirmā kadra inspekcijas nelaiž prom bez atkārtojuma. Situācija atrisinās mierīgi.

Izklaides stūris tirgū.

Iespaidīga garuma frizūra.

Pilsētas parkā ir lielākā dažādu pašorganizētu atrakciju koncentrācija, kādu jebkur esmu redzējis. Sākot no riņķīšu mešanas uz pudeļu kakliem un neskaitāmām šautuvēm, un beidzot ar neuzticību raisošiem ķīniešu karuseļiem. Burtiski simtiem dažādu stendu, kas izvietojušies gar parka celiņiem. Ir nedēļas nogale, viss dūšīgi apmeklēts.

Kareivīgi apmeklēts.

Te pat neticamā kārtā rūsē kāda veca Aeroflot lidmašīna, zem kuras viena spārna ieperinājusies neliela kafejnīca.

Labi redzama atšķirība starp kirgīzu un uzbeku iedzīvotājiem. Uzbeku sievietes tērpjas izteikti tradicionāli, daudzām ir aizsegtas sejas. Kirgīzietes savukārt uzkrītoši mūsdienīgi. 

Lai gan abu tautu iedzīvotāju skaits pilsētā ir apmēram līdzīgs, uzbeki tiekot dažādos veidos diskriminēti. Ošā pirms dažiem gadiem notika arī bēdīgi slavenie etniskie nemieri. Par to šeit daudz neizplūdīšu, informācijas internetā ir pietiekoši daudz – pieminēšu tikai vienu stāstu. Attēlā redzams pats pilsētas centrs, zemā apbūve ir tā saucamā mahaļa – uzbeku apdzīvots rajons.

Arī mūsu viesu māja atrodās šeit. Saimniece uzbekiete izstāstīja savu skumjo situāciju: kirgīzu varas iestādes drīz šo rajonu plāno nošķūrēt, lai tā vietā pilsētas centrā būvētu attiecīgi biznesam noderīgākas lietas. Uzbekiem savukārt atļauju neviens neprasa un kompensācijai tiek piedāvāts zemes gabals kaut kur pilsētas nomalē bez nekādām komunikācijām. Neapskaužama situācija saimniecei, kas iekopusi reālu, skaistu oāzi ar augļu kokiem savā pagalmā. Varbūt arī tāpēc pilsēta pilna ar lētām izklaidēm – vieglāk nedomāt.

Vēl pilsēta pilna ar šādām gaumīgām termokannām, no kurām glāzītēs tiek tirgoti jocīgi piena dzērieni. Manējo testa glāzi gan meitenei nācās izliet renstelē, pārāk dīvaina garša, nobijos no caurejas.

Un vēl tā ir pilna ar jocīgi noformulētiem, paštaisītiem sludinājumiem.

Pāris dienas atpūtušies Ošā, pieņemam lēmumu doties uz galvaspilsētu Biškeku ar lidmašīnu. Ietaupām laiku, pētām lielpilsētu, noīrējam ķēniņa Zālamana dzīvokli un iekuļamies vēl citos piedzīvojumos. Bet tas jau ir cits stāsts. 

Pasaciņa šī tiek beigta, drīz jau nākamā tiek steigta. Paldies par uzmanību, un, ja ir kādi jautājumi par ceļa izbraukšanas praktisko pusi – droši!