Turpinājums nepilnas divas dienas ilgajai mikroekspedīciju pa Dohu. Pirmo stāsta daļu atradīsi šeit.
Tātad, kur mēs palikām ar to noslēpumaino Itālijas leņķi, kas negaidīti iznirst aiz stūra un pārliecinoši uzrūc pa Dohas ielām klīstošam, nesagatavotam ceļotājam?
Līdz šim bija dzirdēts par Ķīnas sentimentu uz Eiropu, kas ir rezultējies lērumā eiropiešu kvartālu un pat pilsētu kopiju uzbūvēšanas milzīgās ķīniešu zemes ārēs. Mazā Holande, mazā Parīze un kas tikai vēl ne.
Un nu, esmu mazliet pārsteigts, uzzinot, ka arī katariešiem ir liela vājība uz Eiropu. Konkrētāk, Venēciju.
Vienā no mākslīgās salas The Pearl nostūriem viņi ir ņēmuši un uzbliezuši veselu venēciešu apkaimi. Ar visu, kas tai pienākas – krāsainām ēkām, kanāliem, tiltiem, piacām un palaco.
Teju viss šeit ir pakārtots itāliskajam konceptam. Pat Spar veikalu ķēde dizainē savas izkārtnes tomātu un bazilika universa noskaņās.
Kvartāla nosaukums ir Qanat Quarter. Reklāmas materiālos apkaimes esence tiek formulēta, kā venēciešu šarma un arābu šika apvienojums. Citiem vārdiem, augstvērtīgi dzīvojamie kvartāli turīgiem vietējiem un ekspatiem.
Persijas līča venēcieši.
Kopīgā sajūta, protams, ir maksimāli butaforiska un mākslīga. Nepalīdz arī dienas vidus karstuma tukšums ieliņās. Cerams, ka vakaros, kad pildās kanālu malās esošās kafejnīcu terases, atmosfēra ir nedaudz jaukāka.
Pagaidām ir tikai apputējuši logu saulessargi un ar krāsainiem Venēcijas skatiem aizlīmēti, tukši skatlogi.
Ja jau ir iesākts šis virziens, sāk niezēt nagi to parakt vēl tālāk! Tāpēc mūsu saspiestajā grafikā sarēķinām pulksteņus tā, lai vakarā paspējam aizbraukt uz lielveikalu Villagio Mall, Dohas rietumos. Tur mūs gaida vēl viens tematisks pārsteigums.
Šeit mīlestība uz Venēciju ir novesta līdz pilnībai. Mākslīgie griesti ar zilām, mākoņainām debesīm un sekli kanāli vijas cauri visam lielveikalam.
Un, protams, gondolieri, Venēcijas tradicionālie laivinieki. Mazliet panīkstot rindā, ikviens var izmest aplīti pa veikala kanālu.
Mani nepamet sajūta, ka atrodos filmā Trūmena šovs. Tur bija epizode, kurā Džims Kerijs nokļuva līdz savas butaforiskās pasaules dekorāciju sienai un pieklauvēja pie debesīm. Identiska noskaņa.
Bet nekāda vaina, šis pilnīgi noteikti ir interesantāk, kā vienkārši brist pa neskaitāmiem šopinga koridoriem.
Ik pa brīdim smadzenes apmāna sevi un tiešām šķiet, ka atrodies ārā, mazā pilsētiņā.
Ķirsītis uz tortes šai katariešu Venēcijai ir pilnīgi loģisks hokeja laukums, kurā sacenšas sarkanā un rozā komanda.
Labi, dosimies tālāk Dohas detaļu izpētē. Itālijas līmeņa daile turpinās arī elegantos apgaismes stabos galvenajā krastmalas avēnijā, Corniche.
Lampas noslēpjas glītā metāla palmas zarā.
Šeit savukārt gana rūpīgi jāieskatās, ka smukā palma patiesībā ir filigrāni maskēts telekomunikāciju tornis.
Kādā industriālākā vietā patrāpās kaut kas, kas atgādina stilizētu Pēterbaznīcas gaili, taču mākslīgais intelekts no telefona man pārliecinoši apgalvo, ka šeit arābiski rakstīts vārds mīlestība. Nu, ticēsim, vēl jo labāk.
Mīlestība notiek arī līdz šim manā pieredzē vēl nesastaptā mākslas platformā – uz milzīgu kāpņu pakāpienu priekšējām šķautnēm.
Taču vēl spēcīgākas jūtas, katariešiem ir 2022. gadā šeit notikušā FIFA Pasaules kausa futbolā faktu. To glezno uz sienām.
To futbola stadiona formātā liek uz vietējās naudas, desmit riālu banknotes. Jāpiebilst, ka šie futbola svētki tika plaši apspriesti medijos ne tikai pozitīvā gaismā – stadionus būvējošo viesstrādnieku darba apstākļu un daudzo nelaimes gadījumu dēļ tas bija visnotaļ skandalozs notikums.
Promenādē joprojām lepni stāv pasākuma tekstuālais logotips.
Ir arī gigantiska skupltūra par godu logo simbolam. Pareizajā leņķī tam būtu jāizskatās aptuveni kā astotniekam, ar divām cilpiņām. No šīs puses izskatās, kā ovāls. Idejiski monumentam princips ir līdzīgs kā tām senajām Rīgai 800 ciparu skulptūrām, iebraucot pilsētā no Jūrmalas puses, atceries tādas?
Joprojām tiek dūšīgi tirgoti arī līdz šim neiztirgotie suvenīri pa futbola līniju.
Sākumā liekas, ka pie savas skulptūras ticis arī lielo futbola svētku maskots, katariešu antilopīte orikss. Taču tad noskaidroju, ka šim tēlam nav nekāda sakara ar Pasaules kausu. Tas vēl ir palicis no iepriekšējā šeit rīkotā dižsporta – Dohā notikušajām 2006. gada Āzijas spēlēm.
Oriksu dzīvajā ieraudzīt diemžēl neizdodas, taču kamieli gan. Lepns katariešu tēvs vecpilsētas stūrītī saorganizējis savām trim atvasēm izjādi. Mazais princis ir ar pareizo attieksmi jau šajā vecumā.
Vēl vienu kamieli pamanu kādā skatlogā, sirdi plosošas dailes iepakojuma dizaina paraugā. Diemžēl izskatās, ka šis skaistums tapis Ķīnā, nevis tepat uz vietas.
Uz vietas neaug arī citroni – tos ieved no kaimiņiem, Saūda Arābijas. Ar tik biezu mizu, ka pārdošana uz svara jau sāk šķist nepieklājīga.
Tepat toties top pankūkas, turpat ielas malā. Raksturīga detaļa, ka mazajām, improvizētajām krāsniņām ir salokāms metāla aizsargslietnis – gan pret vēju, gan liekiem siekalaniem skatieniem uz cepošos pankūku. Ja pieslēdz bišķi iztēles, sāk izskatīties, ka dāma sēž kā tāda princese metāla pils tornītī.
Skaisti un garšīgi.
Daudz detaļu ir arī debesskrāpju pudurī, kas kļuvis par Dohas pastkartīšu iecienītāko skatu. Katrs tornis mēģina ar kaut ko izcelties gan faktūrā, gan apgaismojumā, satumstot vakaram.
Paralēli modernākiem torņiem, top arī šādi, austrumnieciskākās vēsmās risināti arhitektūras šedevri.
Man gan šī treknā bunte patīk labāk.
Pienāk vakars, atgriežamies viesnīcā. Vestibilā goda vietā obligāti redzami valsts vadošās dinastijas galveno cilvēku porteti – esošais emīrs Tamīms Bin Hamads Al Tani, kas valda kopš 2013. gada un viņa tēvs Šeihs Hamads bin Kalifa Al Tani.
Pašķirstu viesnīcā pieejamos katariešu laikrakstus angļu valodā – nu, te bez variantiem. Teju visi aprakstītie notikumi un varoņi ir dažāda kalibra valsts amatpersonas un viņu svaigākie veikumi valsts pilsoņu labklājības uzlabošanā.
Un tad pamanu interesantu detaļu – franču mazumtirdzniecības gigants Carrefour maķenīt pieglaimīgi apsveic Kataras līderus ar Ramadānu, nopircis tam veselu puslapu laikrakstā.
Sāku pētīt internetos – tiešām, Ramadāns jeb musulmaņu svētais mēnesis, ar dažāda mēroga ierobežojumiem ēšanā un dzeršanā sākas jau no nākamās dienas 18. februārī. Bažīgi paskatos uz Kaabas uzlīmīti, kas numuriņa griestos norāda pareizo virzienu lūgšanai un sākam domāt, vai mēs vispār varēsim viesnīcā dabūt brokastis.
Taču bažas izrādās veltas – izrādās, iekštelpās varot ēst bez problēmām, nekas ja svešinieki to redz. Galvenais esot neēst un nedzert ārā. Nu, labi – ieturam bagātīgas brokastis, jo izskatās, ka nākamā reize var gadīties tikai vakarpusē lidostā. Sirdi īpaši sasilda ēdiens aloo mutter, kas neviļus liek aizdomāties par piezvanīšanu mammai.
Izejam ārā un tur mūs jau gaida Ramadāns. Teju visi veikali ir ciet, ielās cilvēku maz, saule karsē pamatīgi.
Iepriekšējā dienā galvenajā pastā pārdošanā redzu arī pamatīgu zelta kolekcijas monētu, ar islama motīviem – ļoti iespējams, ka arī par godu svētajam mēnesim.
Šķiet, ka te pat kāds ironiski noslēpis ūdens caurules, lai mazinātu kārdinājumu karstajā dienā padzerties kādu malku publiski. Nu, nav arī nekāds joks – saskaņā ar Kataras Kriminālkodeksa 267. pantu publiska ēšana vai dzeršana dienas laikā Ramadāna laikā ir pārkāpums, par kuru var piemērot sodu līdz trim mēnešiem cietumā vai naudas sodu līdz 3000 Kataras riāliem (aptuveni 700 eiro).
Šis dzeramā ūdens automāts teju speciāli vēlas par mums pasmīkņāt ar savu vilinošo klātbūtni. Rezultātā padzeršanās situāciju atrisinām, ejot padzerties no savām lielajām ūdens pudelēm... perfekti tīrajās Dohas publiskajās tualetēs. Neviens neredz, slāpes remdētas, grēki nav sastrādāti.
Pēdējās stundas Dohā pavadām pastaigā pa ostas rajonu. Te viss ir konceptuāli stilizēts – apgaismes lukturi karājas milzu makšķerāķos.
Un krastmalā uzbūvēta vesela konteineru pilsētiņa ar dažādiem laivu ekskursiju birojiem, veikaliņiem, darbnīcām. Ramadana dēļ viss, protams, tukšs un kluss.
Vēl gabalu tālāk nonākam vienā no Dohas instagramīgākajām vietām – Mina district.
Tas ir tāds absolūti tūristisks kvartāliņš ar pateļtoņos krāsotām, noapaļotu stūru maršmelovu mājiņām.
Daudz strītārta, pie kura var smuki fotosesijot.
Nu, paskat, kāda detalizācija.
Šis arī skaists, pieskaņots maršmelovu arhitektūrai.
Pat kaut kāds cukurotu pankūku veikaliņš neiztiek bez sava murāļa.
Ieliņās var novērot dažādus neredzētus noēnošanas risinājumus – jahtiņu koncepts, piemēram.
Un tālumā pāri līcim mūsu maršmelovu pilsētiņai – nopietno dabasgāzes onkuļu nopietnie torņi.
Te ir arī savs zivju tirgus, pārsteidzošā kārtā atvērts. Vizuāli pilnīgi noteikti viens no skaistākajiem zivju tirgiem, kādā jebkad ir gadījies būt (un ir gadījies daudzos), taču pircēju nav. Pārdevēji nīkst. Un atkal nepamet tā jocīgā, nedaudz butaforiskā Trūmena šova sajūta.
Taču tad, izejot ārā no zivju tirgus un paejoties pa šī tūristiskā rezervāta piekrastes promenādi, tu negaidīti trāpies situācijā, kurā kāds katariešu vīrs aizrautīgi baro kaiju mākoni, tām domātos maizes gabalus cienājot neparastā režīmā, no mutes mutē. Atliek vien nokļūt pavisam tuvu, nospiest fotoaparāta slēdzi un noķert vienu mazu mirkli, kurā šķiet, ka esi uz sekundi saskatījis to, kas varētu būt tā īstā un patiesā, nevis viltus Venēcijām pilnā, mākslīgā Katara.
Jūra, kaijas un zivis vienmēr būs katariešu sabiedrotie. Pat ja visa ģeoloģiskajā loterijā vinnētā dabasgāze kādreiz tiks izstrebta. Šķiet, ka par to vēsta pat šī mīklainā manekenu kompozīcija pie kāda tūristu veikaliņa.
Un arī šis kuteris, nevērīgi noparkots pie mājas.
Un ja jāatpūšas no jūras, katarietim paliek opcija arī paskatīties formulu sacensības. Tepat, klātienē. Jā, dabasgāzes dolārs nodrošina arī vietējo Formula 1 Grand Prix posmu!
Nav slikti vinnēt dabasgāzes loterijā.
Var pat atļauties speciāla materiāla klātus celiņus tikai un vienīgi skrējējiem.
Dohas promenādē uzejam arī šādu kolorītu pieminekli. Veltītu tieši tam, kā arī izskatās – pērļu gliemenēm. Līdz veiksmīgajam dabasgāzes pasākumam Katara bija provinciāla, nomaļa vieta, kuras nabadzīgie pamatiedzīvotāji savilka kopā galus tieši ar pērļu zvejniecību. Labs atgādinājums tam, ka jebkura situācija var mainīties uz labu. Vai arī otrādi.
Un pēdējā vietējo nianšu izpētes punkts, pirms došanās uz lidostu, ir... piekūnu industrija. Piekūni Katarā ir ļoti nozīmīga kultūras un sociālā statusa sastāvdaļa — piekūnu medības (falconry) ir sena tradīcija, kas saistīta ar beduīnu dzīvesveidu un joprojām ir prestiža nodarbe. Ir sastopamas pat īpašas piekūnu slimnīcas un tirgi, kas atspoguļo to lielo nozīmi sabiedrībā. Un lūk, vienu šādu slimnīcu mēs arī vecpilsētā atrodam – Souq Waqif Falcon Hospital.
Iekšpusē viss izskatās kā dārgā privātā klīnikā! Speciāli rullīši, uz kuriem uzlikt ar ļoti asiem nagiem apveltītos pacientus pie reģistrācijas letes. Telpā ir arī šādi mīksti putnu atpūtas pufiņi ar paplātēm zem tiem. Prēmiums pilnīgs!
Piekūni katariešiem ir tik svarīgi, ka daudziem putniem ir arī speciālas pases un mikročipi. Lasīju, ka bieža izklaide ir arī doties ārvalstu medību ekspedīcijās, piemēram, uz Pakistānu. Skaidrs, ka pase ir vajadzīga.
Šajā pašā ielā, ieskatoties skatlogā pamanām vēl vienu ar piekūniem saistītu vietu. Izskatās, ka tas ir putnu veikals. Ramadāna dēļ slēgts un putni, salikti uz speciāliem stendiņiem vienkārši... sēž.
Vairumam ir speciālas kapītes uz acīm, taču vienam, kas tuvāk pie loga, tādas nav un tas ļoti žēli skatās uz mums. Sajūta šo redzot, godīgi sakot, ir ļoti neforša.
Micītes (kapuces) uz acīm tiek izmantotas, lai ierobežotu redzi un nomierinātu piekūnu — neredzot apkārt notiekošo, putns nekļūst satraukts vai agresīvs. Tās noņem tikai tad, kad piekūns ir gatavs lidot vai medīt, tādējādi precīzi kontrolējot tā uzmanību un reakciju. Saprotu ka UNESCO nemateriālais kultūras mantojums un vietējās tradīcijas, taču to visu redzot, kaut kā nepamet sajūta, ka piekūniem pašiem neviens viedokli par šo nemaz nav paprasījis.
Lai vai kā, Katarā piekūniem viss turpināsies, jo viņi pilsoņiem ir svarīgi un dārgi, arī burtiski. Putni var maksāt no dažiem tūkstošiem līdz pat simtiem tūkstošu eiro, īpaši reti vai izcili trenēti piekūni. Arī tirgotāji šo ir jau sen sapratuši, un piekūna zīmols tiek izmantots kā īpaša kvalitātes marka dažādām precēm – lūk, droši vien ar to apzīmolotos paklājus arī var pārdot dārgāk!
Uj, mums jau laiks doties uz lidostu. Pēdējais skats uz debesskrāpjiem un Kataras karogu, kas, pavisam subjektīvi, man šķiet viens no skaistākajiem pasaulē.
Metro vagonā izdodas apsēsties pašā priekšgalā un baudīt šādu neaizmirstamu skatu līdz pat lidostas pieturai. Jā, vilcieni Dohā pārvietojas pilnībā automātiski un šādā vietā apsēžoties var droši paspēlēties ar sajūtām, kāda varētu būt, vadot metro.
Un tad jau lidosta un ceļš tālāk, laiska atvaļinājuma Taizemē virzienā. Šķiet, slavenākais objekts šeit ir milzīga, dzeltena lācēna skulptūra, kurai cauri galvai izaugusi galda lampiņa. Nezinu, kāda ir bijusi mākslinieka iecere, bet tagad simboliski šķiet, ka šis varētu būt ļoti abstrakts koncepts galvassāpēm, ar kurām pavisam drīz pēc mūsu apciemojuma saskarsies Persijas līča reģions.
Pusotru nedēļu pēc mūsu īsā Kataras tranzītapmeklējuma, ASV prezidents Donalds Tramps pieņem lēmumu uzbrukumu Irānai, ieraujot reģionu karā un haosā. Dohā, Abu Dabi, Dubaijā skan sprādzieni. Milzīgie aviotransporta mezgli reģiona lidostās tiek paralizēti, milzumam cilvēku izjaucot ceļojuma plānus Āzijas virzienā un no tā, biļešu cenas strauji kāpj, valda vispārēja panila. Tā kā mums arī atpakaļceļš ieplānots caur Dohu, esot Taizemē, viss rezultējas drudžainā alternatīvu atpakaļceļa biļešu meklēšanā un dažādos lielas papildizmaksas prasošos piedzīvojumos, beigās tomēr veiksmīgi nonākot Latvijā. Bet tas jau ir cits stāsts.