Kad pienāk brīdis, kad organisms naktī sāk modināt ar skaļu brēcienu pēc siltākas saules izstarota D vitamīna un gadiem nebijuša atvaļinājuma, visa pasaule sadodas rokās un sakārto darbus un plānus tā, ka redakcija uz kādu brīdi var izsprukt no mūsu skaistā ziemas spelgoņa un nedaudz palādēt sarkanajā zonā nokļuvušo bateriju. Un, ja jau dodās pāri puspasaulei, tad kāpēc pa ceļam neiemest aci arī kādā mazā, bet ļoti ņiprā valstiņā, kas spozmes un debesskrāpju ziņā ļoti grib konkurēt ar Dubaiju un līdzīgām naftas un gāzes loterijā uzvarējušām, ogļūdeņražu dāsni subsidētām vietām. Vai viņiem sanāk – mēģināsim saprast nepilnās divās dienās, dinamiskā pauzītē starp diviem lidojumiem. As-salamu aleykum, Katara!
Uz Kataru visskaistāk lidot ar aviokompāniju, kam ir tāds pats nosaukums. Qatar Airways dažādos reitingos atzīta par vienu no labākajām aviokompānijām pasaulē un jāatzīst, ka līmenis arī ekonomiskajā klasē ir visām maņām visnotaļ patīkams. Baudi tu tāds vēsu dzērienu, liegi slīdot pāri Bagdādei.
Un drīz jau klāt arī pati Kataras pussala, kam ģeoloģiskajā loterijā pavisam netīšām paveicies ietrāpīties tieši blakus 900 triljonu tonnu ietilpīgajam, pasaulē lielākajam dabasgāzes laukam.
Lai vietējie iedzīvotāji nesapriecātos par dāsnajām dabas veltēm un nekļūtu pārāk vaļīgi savās fantāzijās un vēlmēs, lieti palīdz islams. Arī sēdekļa monitorā regulāri tiek atgādināts nākamās lūgšanas laiks un vēlīgi norādīts virziens, kurā atrodās Kāba (tas slavenais, melnais kubs, svētā celtne kas atrodas Mekā). Ticīgie vienmēr cenšas lūgties ar seju pret to, lai kurā pasaules malā tie atrastos. Jāatzīst gan, ka lidmašīnas ejā neviens tā arī ceļos nemetas.
Un tur jau tā ir, skaistā Doha! Te dzīvojot 80% no visiem valsts iedzīvotājiem.
Ir vēls, milzīgā lidosta ir faktiski tukša, bet pie bagāžas lentēm tāpat mūs sagaida Vesa Andersona filmas cienīgs skats – vesela strīpa ar solīdiem bagāžas ratiņu pilotiem.
Pēc nakts jaukā, aviokompānijas subsidētā viesnīcā (tā saucamās stopover programmas ietvaros par gana daudz zvaigžņu numuriņu maksājam tikai 20 eiro par nakti) beidzot var ieraudzīt pilsētu dienasgaismā. Skats pie tam gana ekskluzīvs – tālumā redzamā lielā ēka ar karogu ir valsts priekšnieka, emīra pils!
Paskatoties lejā beidzot saprotu, no kurienes mūs piecos no rīta modināja ļoti skaļš un ļoti enerģisks mulla – starp automašīnu lērumu noparkota arī mazmazītiņa mošeja!
Acīs krīt arī pirmās vietējās nianses – stāvvietas ar saulessargiem. Gluži kā Kuveitā.
Tukša stāvvieta turpat blakus atgādina pamatīgi apputējušus saules paneļus.
Labi, nav ko lūrēt tikai pa logu, dosimies apgaitā. Pirmie iespaidi – visur ir tīrs, taču kaut kādas mikroskopiskas nianses nodod tādu nelielu Tuvo Austrumu nevērību pret detaļām. Kaut kur kaut kas noputējis, sašķiebies, ne pārlieku akurāts. Par spīti visiem triljoniem gāzes dolāru.
Nu, toties arī šeit velk uz zaļā kursa pusi – kartona robotiņš aicina pārstrādāt papīru.
Uz zaļa ūdenstorņa savukārt notiek enerģisks karatē kurss ar iedvesmojošu atslēgvārdu apņēmība turpat blakus.
Interesanta nianse – šejienes auto reģistrācijas zīmēs ir tikai cipari. Auto numurzīmes, burtiski.
Aci patiesi iepriecina arī katariešu ceļazīmes, kurās sparīgi soļo kungs vietējā apģērbā.
Viņš soļo arī uz papildzīmēm.
Veloceliņiem.
Un arī vienkārši uz maķīti.
Tā tas izskatās dzīvē. Šo tērpu sauc thobe un es patiesi nespēju saprast, kā visiem ielās redzamajiem kungiem tas var saglabāties tik kraukšķīgi sniegbalts.
Vakaros un vēsākās dienās tiek nēsāta arī tumšāka tērpa versija.
Lūk, veikalā abi populārākie toņi gozējas līdzās. Rozā varianta te nav.
Taču pārsvarā ielās kungi tērpjas stipri vienkāršākās drānās. Uzreiz skaidrs, ka šeit uz laiku padzīvoties ieradies viesis, nevis vietējais.
Dāmu tērpi arī plašā žanrā – no konservatīviem, līdz pat gana vaļīgiem, galvenokārt tūristu izpildījumā. Neviens tikumības policists klāt neskrien ar vicu, ja arī kāds ceļgals vai pleciņš tāds paplikāks.
Kaut kādas dreskoda rekomendācijas gan mēdz būt, kā piemēram šī, pie galvenās pasta ēkas. Diezgan šerpi ierobežojumi – oficiāla iestāde tomēr.
Un tad, raiti soļojot, notiek attapšanās pazemes tunelī zem dzīvīgas ielas, lai tiktu uz mikroskopisko Dohas vecpilsētu, Souq Waqif. Nu, ko lai te saka. Elektriskais eskalators, stikla durvis, kas atdala kondicionēto tuneļa daļu no nekondicionētās. Perfekta tīrība, marmors, gleznojumi uz sienām.
Pat svaigi spiestas apelsīnu sulas automāts, ko apsargā dižciltīga katariešu kungu delegācija. Origo tuneli, mācies!
Vecpilsēta ir neliela un rūpīgi restaurēta. 2003. gadā to paplosīja pamatīgs ugunsgrēks, tā ka renovācija ir gana svaiga un vietām šķiet pat pārāk sterila.
Ēkas izskatās autentiskas, taču nekādi baigie viduslaiki te nav – vairums celtas deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā sākumā.
Gadās arī pa ieliņai, kurā kāds parametros sirsnīgāks ceļinieks nemaz netiktu cauri.
Viena detaļa gan izskatās tiešām autentiska un līdzīgās valstīs līdz šim nemanīta – šādi smuki siju gali, kas nāk ārā no katarieša mājas sienas.
Sijas ir gan strukturāls elements ēku stiprībai, gan dod arī nelielu pavēni, kas ļauj samazināt saules tveici šaurajās ieliņās.
Un ir arī vienkārši dekoratīvs elements, kas uzsver katariešu tradicionālās arhitektūras vaibstus. Te arī smuki viena acīga kamera nomaskējusies starp dekoratīviem lukturiem, riktīgs vilks aitas ādā!
Gana lokāli izskatās arī šādi eko jumtiņi, šķiet ar palmu zaru pārklājumu.
Vecpilsētā ir arī pāris citas visai dekoratīvas lietas. Piemēram, milzīga zelta īkšķa skulptūra! Izrādās, tas ir slavenā franču mākslinieka César Baldaccini personiskā īkšķa atlējums (un ir daļa no Kataras valdības iniciatīvas izvietot slavenu mākslu pilsētvidē). Tā arī saukts par Le Pouche, jeb Īkšķi, tas vecpilsētā kalpo gan kā satikšanās punkts, fotovieta un, protams arī kā simbols smukai pārticībai.
Un no kā rodās pārticība? Pareizi – no tirgošanās. Kas nekad nav bijusi deficīts Austrumu vecpilsētās. Lūk, zvejas rīku bodīte, kas šeit darbojas jau kopš 1940. gada!
Taču lieta, ko no Dohas tiešām negaidīju, ir visai plašs putnu un citu dzīvu radību tirgus vienā no vecpilsētas laukumiem.
Viss ir nelielā haosiņā, trokšņains un raibs. Mazi bruņurupucīši dzīvojas augšējā stāvā virs pīlēniem.
Lūk, viens mikrorupucītis jau izvilkts no būra. Ļoti ceru, ka brangais pircējs viņu neiegādājas zupai.
Viss laukums vidžina, dūdo, čiepst un ķērc – troksnis ir iespaidīgs.
Vesela papagaiļu kolekcija izklaidē viens otru, kamēr pieskatītājs stāv telefonā.
Bez atklātajiem laukumiem vecpilsētā ir arī slēgtā bazāra daļa, ar jumtiņu virs ielu labirinta – ar tādu klasiski austrumniecisko sajūtu.
Smaržu tirgotāja deguna aizspiestā poza īsti neliek noticēt preces kvalitātēm.
Uzlīmju vīrs ratiņos garāmbraucošajai kundzei paspēj noreklamēt paplāti ar delikatesēm.
Kāds vienkārši strādā birojā ar visnotaļ analogu lietvedību.
Preču klāsts ir daudzšķautņains.
Ieliņu te pietiek, daži pat pamanās apmaldīties.
Tiekot ārā, pamanu arī Kataras vadoņu portretu un citas mākslas veikaliņu.
Par valdniekiem runājot, dažviet skatlogos sastopamas šādas, noslēpumainas uzlīmes. Tas ir ļoti atpazīstams stilizēts Tamīma bin Hameda bin Halīfa al Tānī portrets ar uzrakstu arābiski Tamim al-Majd, kas nozīmē Tamims – slava / gods.
Šis simbols kļuva ļoti populārs pēc 2017. gada Persijas līča krīzes (kad vairākas Persijas līča kaimiņvalstis noteica blokādi Katarai), kad cilvēki sāka izmantot šo attēlu kā nacionālās vienotības simbolu un tas kļuva par sava veida patriotisku logo.
Esam uzmetuši aci nedaudz disnejlendiskajai, dekoratīvajai vecpilsētai, apskatīsimies, kas notiek ārpus tās!
Turpat netālu no vecpilsētas atrodas nesen uzpucētais, modernais rajons Msheireb Downtown Doha. Izskatās ļoti labi. Vienīgā bīstamā lieta – šeit kursējošā tramvaja sliedes ir tik nepamanāmas un integrētas laukuma segumā, ka, austiņās klausoties kāda imāma treļļus, pārvietošanās pa šo ieliņu kopā ar tuvojošos vagonu var palikt gana bīstama.
Te arī atrodam metro staciju. Tā šķiet tik sterili tīra, ka prātā nāk baisā frāze varētu ēst no grīdas. Pārvietošanās ir ļoti lēta – dienas biļete neierobežotam braucienu skaitam maksā tikai 6 riālus, jeb 1,4 eiro.
Sliedes stacijā ir droši norobežotas ar sienu un vārtiem, kas atveras precīzi kopā ar piebraukuša vilciena durvīm. Vagoniem ir trīs formāti – zelta, kaut kādas vietējās VIP kartes īpašniekiem, ģimenes vagons, kuru izvēlas arī teju visas sievietes, kā arī kopējais, kurā brauc visi pārējie.
Tāpat kā ceļazīmēm, arī metro piktogrammām ir patīkami autentiskas apģērba aprises.
Kopējā vagona maskulīnās piktogrammas gan izskatās draudīgas un neviļus prātā sariešas asociācija ar kādu slavenu amerikāņu klubiņu, kura dalībnieki vakaros arī bija iecienījuši garus, baltus kostīmus.
Garajam tērpam noteikti nevajadzētu tikt iespiestam durvīs!
Kā jau katrai sevi cienošai Persijas līča valstij, arī Katarai ir sava mākslīgā sala ar ekskluzīvām rezidencēm uz tās. The Pearl – te arī mēs nonākam pēc neilga brauciena ar spēcīgi kondicionētu metro vilcienu.
Jahtu lērums un diezgan vienveidīgas brūnas ēkas – tāds ir pirmais iespaids par šo gana luksusīgo Dohas rajonu.
Cik saprotu, tas ir arī visiecienītākais labi atalgoto, vietējo ekspatu vidū. To gan īsti nevar pārbaudīt, jo dienas tveicē promenādē sastopami gaužām maz cilvēki. Vispār mīlīgi ironiski šķiet tas, ka rietumnieku viesstrādniekus šeit sauc par ekspatiem, savukārt austrumu – par... viesstrādniekiem.
Lai vai kā, te nav diži daudz ko redzēt, tāpēc acs neviļus pievēršas detaļām. Piemēram, mēģinājumos arhitektonisko vienveidību padarīt dekoratīvāku sastopami dažādi austrumnieciski elementi.
Arī FedEx logotips ir noaustrumnieciskots, saglabājot tajā paslēpto balto bultiņu.
Šis arī simpātiski, ķieģeļu raksts iedod faktūru, kas skaisti saspēlējas ar palmas ēnu.
Un turpat blakus – neticama reālisma šokolādes šļaksts!
Uz kādas jahtas karstajā saulē mētājas putnubūris. Ceru, ka tukšs.
Varēsiet uzminēt, kas ir šis? Eeem... autobusa pietura šajā ekskluzīvajā rajonā. Ar automātiskām stikla durvīm, kondicionieri, dekoratīviem paneļiem un pat darbojošos televizoru! Blondā dīva gan nav iekļauta komplektā.
Pat vietējās televīzijas busiņš šeit izskatās prēmium – auļojoši balti zirgi, kamieļi, piekūni.
Saprotams, jo katariešiem vispār patīk prēmium.
Lūk, piemēram – Katara Cultural Village, vēl vienā dekoratīvā Dohas rajoniņā, kurā mums sanāk nonākt, ir zelta mošeja.
Spīd un laistās mazās zelta flīzītēs.
Arī šeit viss ir neticami sterils un tīrs. No saules aizsargā virs ielas nostieptas buras, gaisu atvēsina speciāls mākslīgais strautiņš.
Tepat sastopama arī skuptūru aleja, pie kuras man sanāk diskusija ar klāt piesteigušos apsargu, kurš negaidīti aizliedz fotografēt ar spoguļkameru. Kāpēc? Tāpēc, ka šeit esot privāta iela un vispār teritorija. Man gan vairāk liekas, ka puisim bija vienkārši ļoti garlaicīgi, jo nav jau no kā īsti sargāt. Viss pārāk droši.
Neticami, bet apsargu nevajag šīm trauslajām stikla puķu skulptūrām. Bail pat domāt, cik ilgi šāds Līvānu stikla skaistums noturētos uz ielas pie mums.
Varbūt kādam rodas jautājums – kā iespējams, ka te ir tik droši un sterili tīrs? Protams, pateicoties neskaitāmajiem ārzemju viesstrādniekiem. Kur vien paskaties ielās, lieveikalos vai metro stacijās – vienmēr būs kāds, kas berž, vāc, pucē, tīra un apgriež.
Kur vien paskaties, kāds stumj, nes un pārbīda.
Ja ieskatās, uz virsmām var gana bieži manīt šādus sludinājumus viesstrādnieku auditorijai. Izīrē tikai gultasvietu kopīgā telpā, jo atsevišķa istaba jau ir dārgs luksuss.
Tajā līmenī, kurā jau var atļauties atsevišķu istabu vai pat dzīvokli, savukārt figurē šādi darba sludinājumi. Nesapratu gan īsti, vai QNB banka lielās ar saviem darbiniekiem, vai piedāvā tos saviem konkurentiem. Lai vai kā, par GDPR te neviens galīgi nedomā.
Visi Kataras pagaidu viesi ir ļoti motivēti. Jo ja kaut kas te kādam nepatīk – visu gaišu, cienītais!
Vienmēr būs citi, kas būs gatavi celt gan savu, gan Kataras sapni.
Labi, ieliksim šeit mūsu stāstā komatiņu. Un nākamreiz tuprināsim ar vienu interesantu, Tuvo Austrumu valstij visnotaļ negaidītu leņķi.
Pavisam itālisku!