Vārdu salikums Parīze - Dakāra jau no bērnības ir kutinājis iztēli. Toreiz noteikti nevarēju pat iedomāties, ka kādreiz šeit varētu arī nokļūt. Kaut vai ar nedaudz piezemētāku vietvārdu komplektu: avioreisu Ziguančora - Dakāra. Leģendārā Senegālas galvaspilsēta realitātē izrādās milzīga un zina savu vērtību. Lai gan vairums iedzīvotāju te pilnīgi noteikti netērpjas kuturjē drānās, pašapziņas tiem pietiek. Un viņi arī nekautrēsies bālģīmim aizrādīt, ja kaut kas nebūs pa prātam. Kaut vai tā pati fotografēšana – paralēli parastajiem kategoriskajiem atteikumiem bildēties pašiem saņēmu roku vicināšanaos sejā pat par šķietami pavisam nevainīgām lietām – piemēram, mēģinājumu nobildēt pie vārtiem mākslinieciski sakrautus kartupeļu maisus. Komplektā ar dažādu lielpilsētas krāpnieku neatslābstošu uzmanību mūsu virzienā, tas rada pavisam nelielu, taču visu laiku klātesošu spriedzīti. Mīlasstāsts ar šo pilsētu mums neizveidojās, taču apmeklēšanas vērta tā ir tāpat.

Autobuss no lidostas uz pilsētas centru. Biļešu pārdevējs atrodas darba arestā – mazā, režģotā aizsargbūdiņā.

Pirmais iespaids rodas, sastrēgumā stūķējoties centra virzienā. Nomalē arhitektūra ir zema un haotiska, savukārt cilvēku kustība gana liela un kā jau lielpilsētā, visi kaut kur virzās ar acīmredzamu apņēmību.

Kaimiņautobusa pasažieris.

Franču mazumtirdzniecības gigants Auchan ir ieradies, taču vēl nav izpakojis savu logotipu.

Starp nomales būdiņrajoniem pavīd arī negaidīti pavērsieni. Sākumā likās, ka šis varētu būt kāds modīgs stārtapu akseletorklāsteris, taču pēc tekstiem uz reklāmas banera spriežot – kaut kas saistīts ar santehniku.

Arī te mēdz koši izkrāsot autobusus, gluži kā Haiti.

Jo tuvāk centram, jo ielu malās parādās vairāk tirgotāju.

Gaļas veikaliņš.

Autoserviss.

Skolas vārti.

Mēbeļu tirgošana turpat ielas malā, putekļainā laukumā.

Dakārietes upmalā.

Ģeniāla pārdošanas stratēģija sastrēgumos sēdošajiem – uz sadalošās joslas vairāku desmitu metru garumā izvietoti sporta apavi. Ieraugi kādu, kas iepatīkas, parādi ar pirkstu, tev to pienes uzmērīt. Es teiktu – vēl ērtāk kā internetā.

Citviet apavi spieto vēl lielākā koncentrācijā, taču te no auto izdarīt izvēli ir grūtāk.

Sastrēgumos sēžot aug spriedze un taisnība vien ir, ka to var mazliet atlaist, nopērkot ko patīkamu. Piemēram – reliģisku citātu četrdesmit collu zelta rāmī.

Sastrēgumā sadzīvo visu veidu transportlīdzekļi.

Dubajas veikals ar visu Burj al Arab, kā izkārtni.

Manekeni un pusmanekeni.

Ar skumjām secinu, ka krietni ātrāk par mūsu autobusu garām pavirzās mandarīnu pārdevējs ar ķerru.

Tomēr beidzot esam centrā. Ekvatoram tuvajā tveicē neierasti izskatās šeit tirgotās eglītes.

Ļoti vienkārša trotuāra frizētava.

Pašā centrā ir samērā sakopts biznesa rajons ar visām tam raksturīgajām spoguļstiklu gaismu spēlēm.

Te ir arī īpašs amats – mašīnu noparkotājs. Garākais no viņiem ir neticami līdzīgs bēdīgu galu ņēmušajam Lībijas valdniekam Muammaram Kadafi.

Pilsētas centra tirgū ir arī savs tradicionālo afrikāņu suvenīru paviljons.

Savukārt pārtikas paviljonā atkal satiekam mūsu Gambijas paziņu – lielo priekšzobzivi.

Zivis, gaļa, olas – viss tiek tirgots turpat blakām.

Vistu spārniņu tirgotāju pāris.

Ārpus tirgus, būdiņu konstrukcijās izvietojušās pavisam vienkāršas, lētas ātro uzkodu ēstuves. Kā parasti šajā reģionā – visi labumi uzrodas no saimnieces anestajiem, viegli apķepušajiem spaiņiem.

Dakāras modes.

Kompozīcija. Arī haotiskais veidojums bildes labajā apakšējajā stūrī ir mikroskopisks ēstūzis, kas okupējis visu trotuāru. Ēdēji kategoriski atsacījās no fotografēšanās. 

Esam nonākuši haotiskā tirgus rajonā, kuram pat īsti nevar apjaust robežas. Te tiek pārdots teju viss.

Oriģinālākais amerikāņu karoga lietojums apģērbā, kādu līdz šim man nācies redzēt.

Labākais Dakāras ielas tirgu produkts – zobu bakstāmie kociņi no kaut kādas īpašās koku šķirnes. Sakošļā galu un ar spurām pucē uz nebēdu.

Cilvēki un limonāde.

Kreļļu vīrs.

Bagešu vīrs.

Krāšņa skaistule.

Ar mūziku aprīkots pārvietojamais kafijas stendiņš.

Tirgus drūzmā šaurība ir pamatīga – šeit redzams ar kādu milimetru precizitāti viens otram mēģina tikt garām autobuss un atkritumu vedējs.

Situācija.

Liela vietējā mošeja.

Nenosakāma pielietojuma produkts.

Lai gan šķiet, ka vēlēšanas nav pie apvāršņa, arī šeit vietām var pamanīt godīgās, laipnās afrikāņu tautas kalpu sejas. Lai neaizmirst, kā saka.

Atlantijas okeāna šoseja.

Pludmales skats.

Tālumā redzama nelielā Madelēnas saliņa, kas ir nacionālais parks. Dakāras palmas gan tā netiek aizsargātas.

Aviokompānijas reklāmas plakāts ar brīnišķīgu saukli: France is in the air.

Drošības risinājums. Ļaundarus atbaida arī krāsa.

Sena dakāriešu paruna vēsta, ka baloži ir pēdējie, ar ko dzīvē vajag strīdēties.

Diezgan nežēlīga skata gaļas tirgotava turpat ielmalas sastrēgumu dūmos.

Diemžēl nevaru apgalvot, ka arī šos zvērus pavisam drīz negaida līdzīgs liktenis. Karstums liels, ledusskapja nav – loģisks produkta uzglabāšanas risinājums.

Kāpēc izvietot pikseļainu reklāmas plakātu, ja var izvietot produktu?

Krāsas.

Dvīņu frizētavas norāde.

Dakāra asarām netic.

Pēcgarša pēc pāris šeit pavadītajām dienām – tirgus.

Ielās tiek pārdotas visnegaidītākās lietas.

Vairumā.

Un vēl vairāk.

Tomēr paaejot nost no preču pārblīvētajām maģistrālēm, noteikti ir vēl cita Dakāra, ko šoreiz vēl neizdevās iepazīt. Tāda, kas ārzemnieku uzreiz pilnīgi noteikti šeit nepielaiž. Nu, varbūt tikai kopā ar kādu gudru vietējo apstākļu zinātāju. Es zinu, ka tāda Dakāra te ir. Un esmu pārliecināts, ka tā man patiktu daudz vairāk, kā haotiskais tirgus, krāpnieku piedāvājumi un šejienes aktīvie anti-foto kustības pārstāvji.