Pēc Ponta do Sol pavadītas dienas noskaidrojam, ka tepat netālu atrodas liels vulkāna krāteris un turpat aiz tā – auglīga, cukurniedru un citu zaļu labumu pilna ieleja. Skaidrs, ka jābrauc! Tikšana gan nav pārāk ātra – kaulējos un runājos ar vairākiem šoferiem, bet tāpat beigās vienīgā opcija ir par nepilnu divdesmit kilometru braucienu samaksāt 20 eiro un līdz ar to noīrēt visu mikroautobusu.

Skati, protams, ir daudz vairāk eiro vērti.

Šajā vietā nekas nav mainījies vismaz pēdējos simts gadus.

Lēnām līkumojam arvien augstāk un augstāk. Kādā brīdī šķiet, ka baltie krekli žāvējas mākoņos.

Galvassega.

Esam klāt, mikriņš mūs izlaiž burtiski uz vulkāna krātera malas. No šejienes labi saskatāma blakussala ar Mindelo pilsētu, kā arī Copy / Paste govs.

Vulkāna krāterī diemžēl neburbuļo magma – laika gaitā te izveidojusies auglīgas zemes kārta, kas tiek aktīvi izmantota. Gan zemkopībai, gan ganībām. Saprotams.

Vīrietis pārdzen govi. Burtiski.

Taču krāteris izrādās sīkums. Īstā lieta paveras, kad uzraušamies uz tā malas pretējā pusē. Paul ieleja, nosaukta tālumā, okeāna krastā gaiša pleķa formā redzamās pilsētiņas vārdā. Līdz tai mums arī šodien no šejienes jānonāk. Ar kājām.

Kāpiens ir perfekts.

Atpūtnieks.

Ik pa brīdim pāri klinšu kraujai pārveļošies mākoņi rada jaudīgas kontrastu kombinācijas.

Un te tiešām aug lietas!

Arī kafijkoks.

Saimniecība.

Pēc tuksnešainajiem apkārtnes kalniem šeit sajūta ir kā īstos džungļos.

Divi čaļi nes spaini. Pa taku abos virzienos savās darīšanās kursē vietējie.

Ja jāvirzās augšup un vēl pie tam ar kravu – neapskaužami.

Pašpārliecināta vecmāmiņa.

Sievietes turpat takas malā tirgo augļus un vietējo kafiju.

Šī kundze savukārt vicinājās ar termosu un kaut ko bļāva mūsu virzienā. Pieļauju, ka aicināja uz maksas tēju, tomēr viss komunikācijas komplekts kaut kā īsti neuzrunāja.

Jo zemāk ielejā, jo zaļāka realitāte.

Ielejas apakša ir arī gluži blīvi apdzīvota. Šī pat neskaitās pilsēta.

Drēbju žāvētava.

Smalka grafika.

Arī Sezārija.

Galdnieku darbnīca.

Vietējā naktskluba nosaukums ir realitātei atbilstošs – Delirius.

Puika ar cukurniedrēm rāda nosēšanās ceļu mūsu lidmašīnai.

Aizsardzība pret mākoni.

Telefonā.

Apmeklējam vāciešu kūrētu cukurniedru ruma brūzīti. Protams, ir iespēja arī nodegustēt mantu.

Banānkoku plantācijas raža jau tiek gaidīta.

Spēle.

Divi Puma logo ir pakaļdzīšanās!

Tikko novāktu papaiju raža. Auglis izrādījās neticami garšīgs.

Apstāties aizliegts zīme, radīta viegli relaksētā režīmā.

Šeit gan viss precīzi.

Karogmājiņa.

Ir vakars, ieleja izstaigāta, vēl atliek ar sabiedrisko transportu aizkulties atpakaļ uz Ponta do Sol. Nākamajā rītā vēl tiek izmests pēdējais aplis pa pilsētu. Caur izdauzītu loga rūti apskatīts pamests bārs.

Jauna māmiņa, kas ar skatienu žāvē futbolkomandas cienīgu krekliņu daudzumu.

Krastmalā krabja pamesta vecā čaula aizdomīgi atgādina pašu krabi.

Vīri vēro futbolu.

Interesanta vietējā nianse – tipiskie kvadrātveida durvju rokturi tiek skrūvēti klāt nelielā leņķī. Rokai laikam ērtāk, neesmu tik drošs par perfekcionista aci.

Atrodiet šajā kadrā Kaboverdes karogu!

Vietējā supermārketā bērni bez pārmetumiem iegādājas vīnu.

Vienkāršākā bodītē pudelē tiek pildīts izlejamais.

Laiks doties uz prāmi. Pārsēžoties no busiņa uz busiņu virzāmies no viena ciemata uz nākamo. 

Vienā no tiem novērojas skolēnu autobusa vietējā versija – pārbūvēts pikaps.

Pa ceļam vēlreiz iebraucot Paul, ieklīstam tirgus paviljonā – tieši zirņu lobīšanas karstākajā brīdī.

Turpat netālu novērojams arī atplaucis logs.

Tieši šeit piedzīvoju vienīgo gadījumu šī ceļojuma laikā, kad kāds izsaka pretenzijas par fotografēšanu.

Konkrētāk, par šo skatu. Šis izskatās pēc bēdīgākā pilsētiņas kvartāla, cik sapratu, kāds vietējais nebija ar mieru, ka tāds tiek iemūžināts ārpasaulei. Bet viss labi, bez agresijas.

Kādā citā busiņa pieturvietā redzamas vēl interesantākas lietas – elektrības staba rotājums liek aizdomāties, vai salā nav aktuāli voodoo rituāli.

Beidzot tiekam līdz ostai. Vēl ir laiks nogaršot ielejā nopirkto papaiju. Tā burtiski kūst uz mēles.

Pavērot, kā policists-diriģents stāda ierindā prāmja pasažierus gaidošo šoferu kori.

Un peldēt atpakaļ uz Sao Vicenti, uz prāmja klāja klausoties, kā tikko vēl nepazīstami cilvēki var sadziedāties kopīgās balādēs dažu minūšu laikā. Perfekts skaņu celiņš.

Dažos vārdos finalizējot – Kaboverde ir mierīga, droša, patīkama vieta, kur portugāliskā light režīmā notestēt to, vai patīk Āfrika. Pamēģiniet!

Un, jā, vēlreiz salutējiens FlyMeAway par nosūtījumu komandējumā. Bija piesātināti un jaudīgi.