Austrumtimora nav gluži pirmais galamērķis, kas nāk prātā, domājot par vietām, ko varētu apmeklēt tālajā Āzijas galā. Maza un mazzināma valstiņa, paslēpusies starp okeānā izkaisītajām, neskaitāmajām Indonēzijas teritorijas drupačām, aizņemot vien pusi kādas nekurienē esošas salas. Būtībā – sekas kārtējām vēsturiskajām virāžām. Vairākus gadsimtus šai teritorijai uzkundzējās portugāļi, savukārt mūsdienu Indonēzijai turpat kaimiņos – holandieši. Van Goga tautieši jau sen bija prom, kamēr šeit vecā kārtība pastāvēja līdz pat 1975. gadam, kad augošās neatkarības kustības un vispārējo dekolonizācijas tendenču dēļ pat ietiepīgie portugāļi beidzot aizvācas no salas. Un, kā visos kārtīgos, revolucionāros stāstos – ar šo viss tikai sākas. Pēc tikai vairāk kā nedēļas pēc neatkarības pasludināšanas, it kā baidoties no komunistu ietekmes pastiprināšanās jaunajā valstī, ar rietumu lielvaru klusu piekrišanu, Austrumtimorā iebrūk Indonēzija, uzsākot represīvu režīmu, kas ilgst līdz pat pagājušā gadsimta beigām. Īsumā – te diezgan bieži ir gājis karsti. Attiecīgi ir interesanti saprast šībrīža temperatūru. Braucam.

Piedzīvojumi sākas jau Dārvinas lidostā. Vispirms kioskā uzeju fantastisku mednieku žurnāla Bacon Busters kalendāru – tajā dažāda maskulīnuma pakāpes daiļavas pozē ar nomušītām milzu mežacūkām. Jūsu uzmanībai – Monika ar biedru!

Nākamais pavērsiens gaida, esot daždesmit minūšu lidojuma attālumā no Dili. Burtiski. Lidmašīnas pilots pēkšņi paziņo, ka aparāti esot izmetuši paziņojumu par kādu tehnisku kļūdu, kuras dēļ apkalpe negrib riskēt ar nolaišanos krietni trūcīgāk aprīkotajā Austrumtimoras lidostā, tāpēc esot jālido atpakaļ uz Austrāliju. Apgriežamies par 180 grādiem un drīz vien esmu atpakaļ pie meitenēm ar mežacūkām. Pēc nepilnām divām stundām viss ir pārbaudīts, atkal dodamies uz lidaparātu. Šoreiz viss izdodas un drīz vien aiz iluminatora ir redzama valsts galvaspilsēta – nedaudz vairāk kā divsimt tūkstoši iedzīvotāju, kalni, jūra, sīka, izkaisīta apbūve.

Nekādu trapu te nav, soļojam pa skrejceļu. Tā malās – vārti ar stilizētiem tipiskajiem austrumtimoriešu jumtiem. Šo motīvu būs iespēja redzēt daudzviet. Lidosta ir daļējā remonta stadijā – tualetē izlietnēm nav krānu un šķiet, ka strādnieki ir aizgājuši permanentajās pusdienās.

Kā parasti, internetos esmu salasījies par kaut kādām te valdošām kriminālām šausmām un eju ārā ar viegli bažīgu noskaņu pakrūtē. Tomēr.. nekas nenotiek. Pilnīgi neviens lidostas ārpusē man nepievērš uzmanību! Tas iedrošina aizsoļot līdz netālu esošajam lielceļam un nostopēt vietējo mikriņu. Pie reizes gribu notestēt vietējo godprātīgumu attiecībā pret ceļa putekļiem pabružātu bālģīmi. Apritē te ir ASV dolāru banknotes komplektā ar vietējām monētām, sentavo. Iepriekš esmu noskaidrojis, ka brauciens maksā 25 mazās naudiņas – iedodu dolāru un gaidu, kā vadītājs reaģēs. Par brīnumu, saņemtu trīs godīgas monētas atpakaļ. Drīz vien, mikriņa mūzikas basu viegli apdullināts, attopos pilsētas centrā un man te sāk iepatikties.

Nometu somu hostelī, tieku instruēts par vietējām paražām, drošības situāciju, SIMkartes pirkšanas vietu un citām niansēm. Jāizmet aplītis. Kādas valsts iestādes fasādē pamanītais Austrumtimoras ģerbonis iedrošina – tajā redzams skaists šaujamloka un kalašņikova kombo! Oficiālais valsts nosaukums ir Timor-Leste. Kuriozi, bet šis ir salikums no abām oficiālajām valsts valodām, tetumu un portugāļu, un tiešā tulkojumā nozīmē Austrumi-Austrumi.

Līdzīgi kā kaimiņu Indonēzijā, transportlīdzekļi te tiešām ir transportlīdzekļi – līdz maksimālajai pakāpei. Cilvēki sēž, kur nu vien iespējams sēdēt. Fonā arī skaists krokopulkstenis.

Uz līdzekļiem, kā likums, ir arī dažādas pakāpes mīklainuma uzraksti un zīmējumi.

Taču vissvarīgākais talismans transportējuma veiksmei ir nevis šofera bikses uz bampera, bet gan.. tārpiņš.

Bez tārpiņa brauciens nav izgaršojams pilnībā.

Tārpiņš padara tevi par pilntiesīgu Dili satiksmes dalībnieku! Un spoguļi, protams arī spoguļi.

Draudzīgi un tiešām sabiedriski.

Ceļmalās daudzviet notiek svaigu kokosriektu rūpals.

Izvēlies un saņem gardu produktu, kas tikko svaigi apstrādāts ar gaļas cirvi vai mačeti.

No nošķeltās mizas tiek izgatavota arī rūpīga karotīte. Kad rieksts izdzerts, pasniedz to pārdevējam pāršķelšanai. Tad var izēst želejveidīgo kokosa masu bākas iekšpusē.

Preci tirgojot, paralēli iespējamas arī intelektuālākas nodarbes.

Gar jūru stiepjas gara promenāde. Te sastopami šādi mikroveikaliņi, turpat ķerrā.

Pludmalē blīvējas tīklu čupas un padriskātas zvejnieku laivas ar raksturīgajiem balanskokiem sānos.

Kāds vīrs ūdens virzienā apņēmīgi stiepj pašgatavotu plostu.

Izskatās, ka tas ir zvejnieks bez laivas. Tīkls tiek uzkrāmēts riepas kameras vidū un izlikts ar brišanas metodi.

Pilsētas centrā saglabājušās dažas portugāļu laiku ēkas, šī pat šķiet restaurēta.

Ir arī pa kādam divdesmitā gadsimta otrās puses brutālarhitektūras paraugam.

Turpat pie prezidenta pils, joprojām goda vietā – Portugāles vēstniecība. Sastaptie portugāļi teicās, ka sajūta esot sirreāla – ielās visi oficiālie uzraksti ir portugāliski, taču sarunāties ar vietējiem īsti nevarot. Faktiski visi lieto tikai valsts otru oficiālo – vietējo tetum valodu, kas, lai gan ir lielā mērā ietekmējusies no pirmās, tomēr esot gana atšķirīga.

Citviet arhitektūrā vēl manāmas salīdzinoši nesenā kara pēdas.

Tomēr nekas nestāv uz vietas, jo sevišķi pilsētas centrālajā daļā. 

Soļo pa ieliņām, garlaicīgi nav. Kaut kādi ielu bandas paskata jaunekļi blakus Kristus bērniņa ekspozīcijai nokrāvuši divas dūšīgas tumbas un turpat tikpat dūšīgi repo slavinājumus tam Kungam.

Citur žāvējas visas valsts altārzēnu armijas drēbju sortiments.

Jebkurš Holivudas spīdekļu frizieris sarautos skaudībā, ieraugot šo nevērīgi stilīgo meistardarbu,

Ielās diezgan bieži redzami tirgotāji ar preci nēšos.

Arī improvizēta frizētava ir turpat uz trotuāra, protams.

Kad pilsētas centrālā daļa izpētīta, pienāk kādas skaistas dienas rīts, kurā sagribas palūkoties arī ārpus tās robežām. Turpat hostelī sarunāju rollera īri, kas vienai dienai šķiet neierasti dārga. Divdesmit dolāri par rolleri ir četras, piecas reizes dārgāk nekā Bali. Tomēr skati piepilsētā esošajos kalnos drīz vien pilnībā atsver investīciju.

Nupat pagājušais Ziemassvētku laiks joprojām neatlaiž.

Jo tālāk no pilsētas, jo ceļš kļūst arvien šausmīgāks. Gludais asfalts pazūd, sākas tropisko lietusgāžu izskalotu granātas līmeņa bedru un sadrupuša asfalta kokteilis. Piestāju ceļmalas veikaliņā, kurā iepazīstos ar tā īpašnieku Mozu. Garastāvoklis ir labs, izdzeru divas Mozus gādīgi pagatavotas kafijas, kartē atrodu kādu nomaļu ciematu, līdz kuram gribu šodien vēl paspēt aizbraukt un dodos ceļā.

Uznāk pamatīga migla, redzamība brīžiem ir ļoti minimāla. Pagūstu saredzēt ar flīzītēm krāšņi noformētus vietējos kapus.

Esmu gabalu prom no galvenā ceļa, šī ir viena no pēdējām bildēm, ko uzņemu, līdz.. no biezās miglas pilnīgi negaidot sāk gāzt baltās sienas līmeņa tropu lietus. Sākumā mēģinu slēpties zem kāda krūma, bet saprotu, ka šis ir uz ilgāku. Iemetu fotoaparātu un telefonu savā ūdensnecaurlaidīgajā mugursomā un saprotu, ka vienīgais variants šajā situācijā ir doties atpakaļ uz Mozus veikaliņu. Brauciens ir neaizmirstams – no kalniem pāri ceļam jau gāžas lielāki un mazāki strauti, veidojot ūdenskritumus. Milzīgas pelķes, kurām nevar noteikt dziļumu. Kādā dubļu risē iestrēdzis, četrdesmit piecos grādos sasvēries kravas auto, kura vadītājs, līdz vīlei izmircis, skumīgi staigā apkārt. Bezcers.

Uff. Pēc kāda laika esmu atpakaļ, zem Mozus jumta, kas šobrīd šķiet kā Hiltona restorāns. Dabūju sausu poliestera dvieli, puslitrīgu karstas tējas krūzi un..saprotu, ka mana internetā pirktā, līdz šim lauka apstākļos nepārbaudītā soma tomēr nav ūdensnecaurlaidīga. Ātrumā slauku telefonu ar savu poliestera togu, tomēr jau redzu, ka ekrānā sākas LSD līmeņa specefekti.

Pēdējais kadrs, ko uzņemu. Lietus, Mozus un kāds sasodīti sausā telefonā tupījošs, no lietus arī paslēpies garāmbraucējs. Izslēdzu ierīci un prasu Mozum, vai viņam ir pieejami rīsi – jāpārbauda tautas metodes aifonu žāvēšanā. Nu man vairs nav kartes, ar ko atrast hosteli. Izlūdzos Mozum arī sausu tēkreklu, atlīdzinu visu manis labā izdarīto ar slapju desmitdolāru banknoti un dodos ceļā.

Līdz nākamajam piedzīvojumam nav jāgaida ilgi. Ceļš joprojām ir dubļu, strautiņu un asfalta palieku pilns. Vietām lejup no kalna ir ārkārtīgi straujas virāžas un, kādā no tām, rolleris uz maziem grants akmentiņiem vienkārši izslīd man no apakšas. Trīsmetrīgs lidojums, piezemēšanās uz elkoņa, sāna un ceļgala. Jāaaaa. Pirmais, ko daru – atvieglots pārliecinos, ka roka kustas un, šķiet, ka nekas nav lauzts. Arī rolleris, par spīti nolauztam spogulim un kādai plastmasas detaļai sānos izskatās braucams. Tomēr viss smeldz un redzu, ka dubļiem un netīrumiem piedzītajās brūcēs parādās sarkanais. Nepaiet ne minūte kopš notikuma, kad aizmugurē braucošais rolleris apstājas, no tā nolec divi čaļi, piedāvā savu dzeramo ūdeni brūču noskalošanai un viens, iebridis ceļmalas krūmājā jau dūšīgi šķin kāda nepazīstama auga lapas. Ar zīmēm viņš man rāda, ka šis esot labākais šobrīd iespējamais līdzeklis asins apturēšanai – man nav ko zaudēt, pamāju un, visam antisanitārumam pa virsu, tieku ierīvēts ar zaļganu augu masu. Asiņošana tiešām pierimst, tomēr man priekšā ir uzdevums – tikt lejā no kalniem līdz kādus divdesmit kilometrus attālajai Dili un.. atrast hosteli bez slapjajā telefonā esošās kartes. Tās seju izteiksmes, kas, man lēnām garāmbraucot, noskatās uz saskrambāto ārzemnieku, aizmirst ir grūti.

Hosteli neticamā kārtā tomēr atrodu. Ir svētdiena, aptiekas nestrādā, tomēr saimnieks ir bezgala laipns, ar moci, pats lietū izmirkdams līdz vīlei, aizdodas līdz kādai viņam zināmai vietai, kur arī šajā dienā var tikt pie dezinficējošiem līdzekļiem. Nākamajā dienā pamostos, apskatos situāciju un saprotu – bez variantiem, jāmeklē slimnīca brūču iztīrīšanai. Dili galvenais hospitālis ir labākā kondīcijā, kā biju iedomājies, tomēr cilvēku pūļi un rindas ir lielas – lai operatīvi tiktu pie vajadzīgā ārsta, nepalīdz arī mans stipri klibojoša ārzemnieka statuss.

Tomēr sanāk patīkama sakritība. Klibojot uz galveno hospitāli, pa ceļam pamanu internetu izpētē neuzietu, mazu privāto klīniku. Šeit rinda ir īsa un pēc kādas stundas par divdesmit jau nedaudz pažuvušiem dolāriem tieku pie speciālista, kas procedūrā man vēlreiz veiksmīgi atgādina, ka sadomazohisms nekad nekļūs par manu hobiju. Tagad atliek tikai sadzīt, kas arī notiek, tropu valstij pārsteidzošā ātrumā. 

Nākamajā dienā jūtos jau krietni labāk un esmu gatavs pētīt pilsētu tālāk.

Brīnišķīgs restorāna interjera elements. Zivtiņu iekšā gan nebija, diemžēl.

Twin Peaks.

Pilsētā manāmi dažādu mīklainuma pakāpju monumenti.

Iecienīts arī krāsots betons.

Paejot nostāk no centra, izskatās šādi.

Sabiedriski.

Kanāla zaļumos kāds sev kaut ko vāc.

Krāsas. 

Ķīniešu veikaliņa īpašnieci viņas biznesa priekšā esošā atkritumu kaudze pārāk nemulsina.

Pie Austrālijas vēstniecības visas dienas, kad tur gadījās braukt vai iet garām, notika šāds vientuļais pikets. Izskatās pēc Austrālijas pilsoņa, kam ir kaut kādas nedienas ar savu valdību. Diemžēl nesanāca atpakaļceļā pieiet un parunāties, kā biju plānojis.

Vietējo ēstūžu logos mēdz turpat siltumā eksponēt piedāvājumu. Negribētos būt tam, kas dienas beigās trāpa uz pēdējo ēdienu.

Pilsētas ikdiena.

Vietējo dārzeņu tirgotāju rati, kā likums, ir skaisti nopakoti un noformēti.

Baložu māja kādā pagalmā.

Turpat pagalmos mēdz iekārtot arī nelielus veikaliņus, kaimiņiem. Papildienākums ģimenes budžetam.

Šurpu turpu pa betona žogu labirintiem un.. atkal jūra.

Te mēdz piestāt arī lieli kruīza kuģi. Krastā gan netiek, tūristiem uz pilsētu jābrauc ar mazākām laivām.

Skolās notika kaut kāda ģenerāltīrīšanu diena, ielās bieži varēja redzēt bērnus ar sētnieku gadžetiem.

No novērotā šķie, ka tradicionālā jumtu forma te tiek izmantota galvenokārt publiskajām ēkām. Privātmājām tādām ekstrām naudu mūsdienās netērē.

Maza detaļa no koloniālisma laikiem.

Uz visiem valsts iestāžu auto tā arī uzraksta – "valsts auto". Lai redz, kurš ierēdnis ar to ved bērnus uz skolu.

Tūrisma industrija te pat vēl nav bērna autiņos, tā pagaidām kūņājas ar faktiski pliku dibenu. Tomēr to var piesegt ar tradicionālajiem tais – Austrumtimorai raksturīgajiem audumiem. Pilsētas centrā ir neliels tirdziņš, kur šos izstrādājumus var iegādāties vienuviet.

Reklāmas sauklis.

Tuvojas vakars, karstums sāk noplakt, pilsētas ielas atdzīvojas.

Grillpārtijs turpat uz trotuāra.

Lai jūs nemulsina koku trūkums, taču šis ir.. piejūras parks. Zaļajos veidojamos ir soliņi, vēlams arī nenolauzt kāju ūdens notekās.

Pa celiņiem šurpu turpu dūšīgi skrien teju visi pilsētas sporta entuziasti. Brīvdabas treniņi te šķiet diezgan populāri – lūk, piemēram, piemineklis cilvēkam, kas diemžēl nav izturējis kārtīgu kardio un dūšīga pumpēšanās tā pakājē.

Alus pudeļu veikals.

Vietām uz žogiem redzams Austrumtimoras pirmā prezidenta vārds. Viņš joprojām te tiek ārkārtīgi cienīts.

Apmeklēju kādu ceļā patrāpījušos muzeju – teju visa ekspozīcija veltīta viņam. Ir pat lelle priekštelpā.

Tā kā valsts ir maza, protams, ka ir iespēja šim prezidentam uzskriet virsū arī dzīvajā. Mana jestrā hosteļa darbinieki kādu vakaru piedāvā doties uz kaut kādu koncertu. Izrādās, milzu notikums – nupat austrumtimoriešu dziedātāja Marvi neticamā kārtā uzvarējusi lielajā Portugāles The Voice Portugal talantu šovā unn.. tieši šovakar ir viņas pirmā uzstāšanās kopš atgriešanās mājās. Vakars izdodas grandiozs – pūļi, salūts, mūzika, un, protams, slavenā pirmā prezidenta runa, kas šķietami nekad nebeigsies. Koncerta finālā nespējam atturēties un barā uzklūpam zvaigznei, izdiņģējot graudainu selfiju. Panākumu iedvesmoti gribam noķert arī prezidentu, skrienam pakaļ viņa prombraucošajai svītai, tomēr nepaspējam – baltā lendkruizera durvis aizcērtas mūsu degunu priekšā.

Bet, jā, Dili ielas. Pilsētā arvien vairāk ienāk globalizācijas vēsmas, kas brīžiem simpātiski kontrastē ar tradicionālajām.

Izskatās, ka karā cietusī, pamestā ēka tomēr nemaz nav pamesta.

Apsargs ļoti samulst, ieraugot fotokameru. Tomēr cilvēki te pret to attiecas ļoti draudzīgi, vai vismaz neitrāli.

Vakars, pamazām jādodas atpakaļ uz hosteli.

Krēslas stunda tuvojas un vistas aklums tomēr nav joka lieta.

Kas notika ar samirkušo telefonu, jautāsiet? Rīsi tiešām strādā – pēc gandrīz nedēļas tajos, aparāts sāka darboties. Lai gan pāris dīvaini ekrāna specefekti tajā tomēr ir palikuši, atgādinot par manu brīnišķīgo, slapji asiņaino izbraucienu kalnos kaut kur uz dienvidiem no Dili.