Fudzi!

Kad līdz šim to esi redzējis tikai pastkaršu līmeņa smukumattēlos, ar vilcienu braucot un beidzot ieraugot to dzīvē, nākas sev domās iekniebt sānā – tas tiešām ir milzīgs, majestātisks un iespaidīgs. Pat ja tam priekšā pilnīgi neierasti ir maķis vai kāds noskretis autoserviss.

Mans mērķis ir Fudzijošidas pilsētiņa pašā kalna pakājē. Jau esmu pieradis pie Shinkansen ātrvilcienu nedēļas biļetes sniegtā ātruma un ērtībām, tāpēc, kad pārsēžos parastajā vilcienā un pēc tam arī vietējā autobusā, esmu teju šokēts par to lēnumu un vēl vairāk – biļešu augstajām cenām par salīdzinoši neliela attāluma veikšanu.

Dzērienu automāts pat lauku miesta autobusa pieturā.

Kaut kur šeit netālu ir leģendārais pašnāvnieku mežs. Līdz tam gan netieku, nepietiek laika.

Dažas ēkas pa ceļam izskatās diezgan autentiski šausmu filmas uzņemšanai.

Begemotomobiļi. Nevaru gan saprast, pa kurieni šīs amfībijas tūristus vadā – neesam vairs pie jūras krasta.

Fudzi un kapi.

Nonācis Fudzijošidā, vietējā tūrisma infocentrā tieku pie wi-fi un būkinga mājaslapā ar šausmām ieraugu, ka 97% gultasvietu šovakar pilsētā ir rezervētas. Izrādās, te notiek kaut kāds jauniešu festivāls. Tomēr atrodu vietu kādā attālā hostelī un atvieglots uzelpoju. Naktsmītnes saimnieces un dažu viesu iedvesmots un informēts, nākamajā rītā pieceļos krietni pirms saullēkta, lai nonāktu pilsētas galvenajā pastkaršu skatpunktā.

Te nu tas ir – attēls, bez kura neiztiek neviens sevi cienošs Japānas tūrisma ceļvedis.

Bez manis pakalnā aiz svētnīcas ir vēl neliels bariņš sasalušu ārzemnieku, kā arī tāds pats bariņš krietni iesildījušos vietējo pensionāru, kas šajā necilvēcīgajā agrumā pa daudzajiem kāpņu pakāpieniem te ir uzdabūjuši sevi.. pavingrot.

Kad saullēkta krāsu toņi norimuši un pameditēts diezgan, uzrāpjos vēl augstāk kalnā. Skats ir iespaidīgs.

Mežā uzeju nedaudz nepiedienīgu priedi.

Un beidzot uzēdu brokastis.

Kad beidzot tieku lejā, diena jau ir iesilusi. Kārtējais ugunsdzēsēju mikrodepo.

Anti-uguns propagandas plakāti.

Pagalmi gar upīti.

Neliela budas statuja vietējā kapsētā. Sarkanā krāsa japāņu kultūrā ir aizsargkrāsa pret slikto – nelaimēm un slimībām. Tāpēc viņi arī savus reliģiskos draugus mēdz ietērpt sarkanās micītēs un priekšautiņos – lai aizsargātu.

Fudzbols.

Ik uz soļa manām acīm paveras neierasti Fudzi pastkaršu rakursi.

Dārzkopība te vispār ir cieņā.

Nereti var sastapt šādus interesantus burbuļkociņus.

Mans iekšējais dizainers baltā skaudībā sačokurojas, redzot, cik eleganti šajā zemē var atrisināt vienkāršu kafejnīcas izkārtni.

Kādā salauztā ielas automātā tas pats iekšējais dizainers pamana neticama skaistuma prezervatīvu paciņu. Palasiet saukļus uz tās! Iemestās 500 jēnas tiek norītas, nograb sarūsējušajās iekšās, prezervatīvšedevrs paliek Japānā.

Gadās arī skumīgāki aspekti.

Zīme, kas rāda ceļu uz patvertni. Cunami? Zemestrīces gadījumā?

Lūka turpat blakus ir salīdzinoši bezbēdīga.

Kāda siganalizācija? Japāņu loģika grausta aizsargāšanā no demolētājiem ir vienkārša. Graustus parasti demolē primitīvi alu cilvēki – tāpēc no tiem visefektīvāk pasargās A4 izdruka ar dusmīgu plēsēja, tīģera acu skatienu!

Atkritumus iznesoša pandiņa,

Vēl viens lego vīriņš.

Trampa robežžogs un meksikāņi.

Diezgan neticami, bet laikam pirmoreiz dzīvē redzu skulptūru, no kuras sūcas šķidrums. Tās gan nav asaras.

Terase ar skatu.

Arī mežā neiztiek bez multenēm.

Uzkāpju vēl vienā kalnā, ceļš augstāk ir slēgts.

Tepat netālu ir vieta, kur vietējie parasti uzbrauc ar vagoniņu. Augšā ir attiecīga disnejlenda.

Piemēram, iespēja nofotografēties kā apetītelīgai gaļas bumbiņai.

Ir arī cita veida kuriozi. Mēģināju nofotografēt kungu ar sunīti. Tā vietā, lai vienkārši palūgtu nebildēt, viņš tik ļoti negribēja trāpīt kadrā, ka no tā izrāvās gan pats, gan arī burtiski izrāva sunīti, teju noraujot tam galvu. Tiešām ceru, ka ar veselību plušķim viss pēc tam bija kārtībā. 

Kosmoss.

Un tikpat kosmiski kontrastējoši izskatās arī kāds pavisam nejauši uziets pagalms, kas stipri atgādina mūsu dzimtenes nolaistākās vietas. Jā, cūka dubļus atradīs pat sterilajā Japānā!

Mazo, jauko dīvainību deficīta te nav. Baltie krekli vēro pagalmā uzziedējušās pudeles.

Varavīksnes angārs.

2D veļas diena.

Suši-Fudzi fotostends.

Un vispār – runājot par Fudzi – šajā reģionā tas te tiek dāsni tiražēts visneiedomājamākajās kombinācijās. Kā bezmaksas wi-fi zīmes Fudzi.

Kapakmens Fudzi.

Atkritumu savākšanas grafika Fudzi.

Satraukts Fudzi.

Lūkas Fudzi.

Piekariņu Fudzi.

Vēl-viens-putekļu-krājējs-tavā-plauktā Fudzi.

Ūdens pudeles Fudzi.

Šokolādītes Fudzi.

Cepumu Fudzi.

Kit-Kat Fudzi.

Hello Kitty Fudzi.

Konfekšu Fudzi.

Sakē Fudzi.

Logu Fudzi.

Zelta Fudzi.

Citiem vārdiem – Fudzi happens.

Kad esmu ceļā uz dzelzceļa staciju, lai dotos tālāk, mani aptur visai dzīvespriecīgs večuks un rāda gan uz kameru, gan Fudzi – ar žestiem skaidrojot, ka man vēl vajagot pamatīgi un dūšīgi to sabildēt.

Paldies vecozēn, pietiks. Tiešām pietiks.