Turpinājums odisejai apkārt Islandei. Sākumu skati šeit un šeit.

Ceļojums iet uz beigām. Vēl tikai pēdējā pietura, vienīgā lielpilsēta, un jālidinās prom. Pēc atsvaidzinošas peldes (domās), sāku stūrēt uz dienvidiem.

Pat nelielās pilsētiņās priecē kvalitatīvas, radošas detaļas. Lūk, pavisam negaidīti, uz necila jūras mošķu pārstrādes ceha pagalma puses sienas dīžājas atsauce uz slaveno Magrita gleznu.

Pēc visa spriežot, baznīcas arhitektūra.

Ir pārstāvēta arī tā saucamā tautas māksla. 

Vietējā īpatnība – laiks mainās pat ne pa stundām, bet gan pa ceļa līkumiem. Brauc, no saulainas dienas nonāc drūmā ziemas sniegputenī un atpakaļ pavasarī nepilnu padsmit minūšu laikā.

Atkal saulains! Vēlreiz sastopu vulkānisko sūnu lauku.

Pa ceļam pamanu starp diviem krustiem ierīkotu veļas žāvētavu. Priesteris? Kapu direktors?

Vērojot šejienes mākoņus, pielec, no kurienes radies vārds debesmanna. 

Pamazām sāku atvadas no sava Bārbijas auto, mazliet pasauļojot asfaltu un fiksējot garāko personīgo ēnu savā dzīvē.

Vēl pēdējais skats uz lauku aktualitātēm,

un nākamajā rītā ierodos galvaspilsētā. Dabas klātbūtne spēcīgi jūtama arī šeit – skatlogi un kalnaini līči ietilpst vienā kadrā.

Skatlogi ir dažādi. Polārās naktis sekmē naksnīgus biznesus, diezgan daudz erotisko preču veikalu. 

Vecais projekts, jaunais projekts.

Ideja modernai skulptūrai jebkur Latvijā – nemākulīgi salikta bruģa vietas maskēšanai.

Nedaudzie satiktie vietējie iedzīvotāji sākotnēji šķiet steidzīgi un norūpējušies.

Lūk, steidzas garām kādreizējai ielai, no kuras palikušas vien krāsas līnijas.

Vietējās dāmas pilnībā atbilst manam stereotipiskajam priekšstatam par vietējām dāmām.

Salīkusi skulptūra šausminās par salīkušu, smēķējošu madāmu.

Vecākām mājelēm modē ir paštaisīti uzraksti ar iemītnieku vārdiem. Starp citu, islandiešiem nav uzvārdu, tikai fakta konstatējums – kā dēls vai meita attiecīgais cilvēks ir. Tā mēs ērti uzzinām, ka Anna ir Kristiana meita, bet sārtvaidzis Arnlaugurs – pēctecis vecajam Gudmundam. 

Šķiet, tikai Islandes tirgum paredzēts Volvo modelis.

Kādas baznīcas pagalmā notiek saspringts futbolmačs, kā redzams, vienos vārtos. Tālumā redzama valsts slavenākā baznīca – Hallgrimskirkja, tur vēl nonāksim.

Pastaigājoties pa gana moderno pilsētu, var noķert arī pārsteigumus – acu priekšā pēkšņi uzrodas žigulis un nošņurcis Maskačkas šķūnītis!

Sastopams arī pārsteidzošs burts – Þ.

Telpiski metāliska ielu māksla.

Tik mazā pilsētā ielmākslot nelegāli ir grūti – redzams, ka varas iestādes sienu apzīmēšanu atbalsta.

Viens no Reikjavikas simboliem. Lai tiktu tornī, jāiegādājas biļete. Te piedzīvoju aizkustinošu pierādījumu vietējo centienos integrēt sabiedrībā garīgi atpalikušus cilvēkus. Biļeti kases aparātā "izsit" baznīcas darbiniece, bet nedod to man tieši rokās, bet gan jaunietim, kurš, šķiet, īsti nesaprot kur atrodas. Bet, paņemot biļeti un iedodot to man, iegūst sajūtu, ka strādā, ir sabiedrībai noderīgs. Visu cieņu.

Pašā torņa trepju galā ir kiosks, kas aizsargā no spēcīgā caurvēja.

Eksperti grasās rekonstruēt pulksteni.

No augšas, protams, pārredzama visa pilsēta.

Te nav stingra vizuālā koda, kā, piemēram, Norvēģijā. Jumti ir visai dažādi.

Paretam arī zāļu.

Skulptūras mēģina nodot spēcīgu, maskētu vēstījumu.

Galvenā iela ir pilna ar hipsteru kafejnīcām. Uz kādas sienas ir tematiski noderīgs krāsojums.

Vietējie.

Vēl.

Vikingsters.

Pat vietējie bezpajumtnieki (jā, te ir arī tādi) ir ar zināmu stila izjūtu. Un aprīkoti ar velosipēdu.

Sapucējušies izskatās pat īpaši nepucējušies cilvēki.

Pat ja esi maniakāls programmētājs, kas reizi pusgadā izlien uz lielveikalu papildināt kolas un salvešu krājumus, arī tad tu te neviļus attapsies stilīgs. Islandietis nemāk būt nestilīgs. Šie vārdi vienkārši nav savietojami.

Risinājums bērnu transportam.

Līksms hidrants.

Laiks apaļoties. Pēdējā pietura, pilsētiņa Keflavik, pie pašas lidostas. Mana bārbijauto spoguļos islandiešu mačodžipi izskatās trillera cienīgi.

Pa ceļam uzmetu aci slavenajai Zilajai Lagūnai.

Un parūsējušai zvejnieku pilsētiņai Grindavik.

Te var sajust reālās Islandes noskaņu.

Tālu no visos ceļvežos redzamajiem gleznainajiem geizeriem, kalniem un ūdenskritumiem.

Turpat pie lidostas ir bijusī Keflavikas NATO karabāze, kura darbojās līdz 2006. gadam. Tagad teritorija ir izmirusi un tiek pamazām apgūta, piemēram, angāros izvietojot kinopaviljonus.

Zālienā mētājas arī radara golfbumbiņa.

Viss ir pamests, sterils, tukšs un kluss.

Keflavikas krāmu veikala skatlogā kāds ir bijis gana smalkjūtīgs.

Islande pilnīgi noteikti ir no tām retajām valstīm, kurā noteikti gribu atgriezties, lai izpētītu to ilgāk, rūpīgāk, izjustāk. Te reāli iespējams piedzīvot Voltera Mitija slepeno dzīvi. Gauži iesaku!