Turpinām odiseju. Pēc Horugā pārlaistas nakts, no rīta sarunātais transporta serviss piebrauc pie pašas viesnīcas. 

Iepazīstamies – foršākais brauciena laikā sastaptais šoferis – Šuriks! Mierīgs, labsirdīgs, asprātīgs – perfekts kombo. Salecam viņa padžero, savācam vēl dažus pasažierus un esam gatavi laist trīssimt ar astīti kilometrus garajā ceļā.

Benzīntanks ar brīnišķīgu padomju ēras šriftu Horugas nomalē.

Populārs ceļmalu noformējums Kalnu Badahšānā ir šādi betona āži. Īstos tā arī nesanāk pamanīt.

Arī ceļazīmes mēdz būt no šī paša materiāla. 

Šuriks sāk šķist vēl foršāks, pamanot, ka viņš stūrē, sēžot uz auseklīša!

Vietējā tradīcija – par cienījama pilsoņa jubileju informēt arī kaimiņus un garāmbraucējus.

Gluži vai pilsētas svētku noformējums.

Šaubīgs tiltiņš.

Detaļas.

Kādā ciematā jāsavāc vēl pasažieri. Uzspējam paspārdīt bumbu kopā ar turpat garlaikojošos puiku. Nedēļas notikums viņam, noteikti.

Pamiriešu jumtu arhitektūras nianses.

Sievietes prot saskaņot lietas savā apģērbā.

Skolniekiem haikingā sanāk doties katru dienu, izskatās ka speciālu autobusu šeit nav.

Piestājam pie lauku veikaliņa. Tepat blakus ir arī mikroskopiska kafejnīca.

Mikrovirtuvē eļļā ļoti dūšīgi tiek fritētas zivis. Vēļ nenojaušu, ka drīz ar tām sastapšos vēlreiz.

Mūsu aktīvo ceļabiedru pamudinājumā tiek atslēgts arī veikaliņš, jeb pareizāk sakot – universālveikals. Plauktos ir viss – sākot no sviesta bļodas un beidzot ar apģērbu.

Ātri tiek saorganizēti un sagriezti tomāti, kā arī dzirda vodkas pudele. Tā aši tiek salieta nelielās pialās un, kā jau ciemiņiem, priekšroka ir mums.

Pēc dažiem kilometriem ir vēl viena negaidīta pauze.

Izrādās, kungi kafejnīcā ir iepirkuši tur tapušo fritējumu, kas turpat ceļmalā tiek brālīgi notiesāts. Īsta austrumu viesmīlība – tiekam sacienāti ne tikai mēs, bet arī Šuriks un pārējie pasažieri.

Jo tālāk braucam, jo minimālistiskāka kļūst arhitektūra.

Paralēli jau ierastajiem betona kalnu āžiem ceļā sastopami diezgan daudzi moto ceļotāji. Kā jau teicu, šis maršruts attiecīgajās aprindās skaitās viens no romantiskākajiem pasaulē.

Pa ceļu zāģē arī vietējie.

Pārsteidzoša koncepta un izpildījuma skulptūra kaut kur nekurienē, kalnos.

Jo tālāk braucam, jo vairāk ceļmalās pamanāmi trekni, rūsgani murkšķi. Kaut kas nobrucis sistēmā – oranžīgais tonis stipri izceļas uz pelēcīgā, akmeņainā fona. Šis ir blāvāks eksemplārs – ir radinieki, kas maz atšķiras no apelsīna.

Braukt taisni te īsti nesanāk.

Iebraucot Murgobas apgabalā, sagaida divi silueti.

Pēc kāda brīža piestājam vēl vienā ceļmalas pauzē. Šoreiz tādā kā pussabrukušā fermā.

Izrādās, šeit dzīvo kāda ģimene!

Un atkal visi tiek sacienāti. Šoreiz – ar kādu piena izstrādājumu.

Nepamanu, ka par to tiktu maksāta nauda.

Dodamies tālāk. Parādās sālsezeri un skaisti mākoņi.

Šuriks demonstrē vietējās ūdens atvēsināšanas metodes.

Īpatnējas formas akmens, kurā ne tikai es, bet arī vietējie ar sarkanu krāsu ir pamanījuši ērgļa siluetu.

Kopumā šķiet, ka te nekas nav mainījies gadus piecdesmit.

Pirmā jurta! Murgobas rajonā dzīvojot krietni vairāk kirgīzu, nekā pamiriešu.

Loģistikas izaicinājumi.

Piestājam nelielā miestiņā Alichur.

Ļoti askētiski skati. Šķiet pasaules mala, taču ārzemnieku plūsmas dēļ ir manāmi arī uzraksti angliski.

Šo skatu varētu iekļaut Pamira lielceļa logotipā.

Mobilo sakaru kompānijas pārstāvniecība.

Jurtas organiski kombinējas ar nelielām mūra celtnēm.

Pusdienu pauze mazā kafejnīciņā.

Burtiski mazā – to labi nodemonstrē Garais.

Paēdam, jāpievelk štropes un jālaiž tālāk.

Spraigāks sižets kādā no šķērsieliņām.

Labi var redzēt ūdens tērcītes dzīvības spēku.

Kirgīzu tradicionālās cepures te nav tikai svētkos nēsājama taututērpa sastāvdaļa, bet normāls, ikdienišķs pasākums.

Pārvietošanās līdzeklis visai ģimenei.

Kārtējā glezna.

Dodamies tālāk un pēc dažām stundām esam pie Murgobas vārtiem. Labi redzams, cik daudzi rietumnieki un viņu ekspedīcijas šeit ir paspējuši izbraukt cauri. Būs jāuztaisa arī mums uzlīmes.

Vārti ir gluži fiziski – pie iebraukšanas pilsētā ir kontrolpostenis, kurā pārbauda dokumentus gan mums, gan kādam franču velosipēdistu pārim.

Pasažieris.

Pilsētiņa atgādina reālu wild wild east. Šī noteikti ir nepieradinātākā un mežonīgākā vieta, kurā līdz šim šajā reģionā esam bijuši. 

Atvadamies no Šurika un līdzbraucējiem – visi tiek gādīgi izvadāti pa mājām.

Arī mēs atrodam saimnieku, kas izīrē apartamentus. Pavisam netālu no skaistākā un gaišākā Ļeņina visā reģionā.

Vakarā vēl izmetam loku. Par spīti pirmajam priekšstatam – atmosfēra pilsētā ir draudzīga un neitrāla.

Ielu bandas pavisam nekaitīgas. Pirms fotosesijas čaļi turpat pagalmā sacentās, kurš aizčurās tālāk.

Valdības atsūtītais iedvesmas plakāts ar prezidenta citātu un Dušanbe centra ainām nedaudz kontrastē ar vietējām reālijām.

Tomēr tās ir brīnišķīgas un īstas. Piemēram, šī meitene ar kazlēnu. 

Tūristu informācijas centrs.

Mierīgi.

Murgobai ir vēl viena unikāla nianse. Četru tūkstošu iedzīvotāju lielā pilsēta jau kādu laiku dzīvo bez elektrības. Kaut kas noticis elektrostacijā un joprojām neesot atrisināts. Viesu mājas saimnieks par godu mums saņemas un iedarbina ģeneratoru. Ejam arī ciemos uz viņa māju skatīties televīzijā futbolu. Tas nesaprotamu iemeslu dēļ tomēr netiek rādīts un drīz vien mūsu ballīte arī beidzas. Arlabunakti.