Taizeme noteikti nav grūtāk sasniedzamāko vai dīvaināko pasaules vietu saraksta augšgalā, ja skatāmies pēc mūsu daudzcietušās redakcijas iekšējās mērauklas. Taču pulka intriģējoša gan tā pilnīgi noteikti ir. Tāpēc, uz pāris nedēļām gadoties šeit atvaļinājumā, neviļus piefiksējās novērojumi, ar ko labprāt varētu padalīties arī ar citiem. Tad nu šis stāstiņš būs bez dižas reportāžas uzstādījuma – tikai dažādas intriģējošas taizemiešu ikdienas realitātes detaļas, kas pamanījās piesaistīt mūsu uz pasaules izpēti kāro aci. Aiziet!
Pirmais, kas krīt acīs, agri no rīta ielidojot Bangkokā ir nežēlīgi sastrēgumi. Neparastais atšķirībā no Eiropas – starp mašīnām izplūdes gāzēs nīkst arī neskaitāmi rolleristi. Nav jau kur īsti apdzīt – visas brīvās vietas uz priekšu starp auto jau sen ir aizpildījušās.
No daudzajiem gājēju viaduktiem virs šosejām paveras fotogēniski skati uz satiksmes dalībniekiem.
Arī paši satiksmes dalībnieki mīl izskatīties glīti – gadās uzskriet arī pavisam spēcīgiem, pokemonīgiem rolleru aksesuāriem.
Ja nevar atļauties gaumīgu jumtiņu no saules un lietus sev, tad vismaz savām mazajam draugam telefonam – gan.
Un kam nav garāžas vai cita jumtiņa, tas savu rolleri tāpat spēs radoši nodrošināt pret ārējo apstākļu iedarbību.
Par garāžām runājot – tās te vietām ir ļoti tehnoloģiskas. Iebrauc mašīnu pirmajā stāvā un mehānisms to pats nogādās brīvajā būra nodalījumā. Galvenais, lai nesaplīst.
Automašīnu vadītājiem palīdz ne tikai drošības jostas, bet arī svētīgas budisma zīmes uz limuzīna griestiem – tāds ekvivalents mūspusē ik pa brīdim manītajām ikonām uz paneļa. Nezinu gan, vai palīdz pret fotoradariem un citām nebūšanām.
Tāpat Taizemē ir vienas no skaistākajām Uzmanību, auto! zīmēm pasaulē.
Un vispār, ceļazīmes te dizainē ar lielu rūpību un mīlestību. Paskatieties uz tām sirsnīgajām plaukstu bumbiņām cilvēciņam-gājējam.
Nekur citur pasaulē neatminos ko tādu redzējis.
Reģionāla īpatnība ir arī šādas noslēpumainas mēģenes, kas stiprinās pie motorolleru reģistrācijas numura. Kā izrādās, šis pasākums jau sāk izzust, taču kādreiz bija obligāts sarullētas apdrošināšanas apmaksas lapiņas turētājs. Inspektors pieiet, caur stikliņu apskatās, vai viss labi. Cik saprotu, šāds risinājums bija izdomāts, jo mitrajā tropu gaisā uzlīmes netika uzskatītas par izturīgu risinājumu. Taču tagad, līdz ar digitalizāciju, faktiski visas mēģenes no numuriem ir pazudušas. Arī šī tāda pavisam sagurusi, cauri inspektors vairs neko nevarētu saskatīt pat gribēdams.
Vēl viena lieta, bez kā Taizemi (un vispār Āziju) ir grūti iedomāties, ir elektrības un citu komunikāciju vadu mudžekļi.
Ja pareizi atceros, tad izskaidrojums tam bija gan zemestrīču un citu dabas kataklizmu risks (ja kaut kas notiek, uzkāp stabā un viegli salabo, nevis roc vaļā ielu), gan arī tas, ka katra kompānija savam pakalpojumam mīlot ievilkt savus vadus, nevis izmantot kopējo infrastruktūru.
Taču mūsu vizītes laikā lasu, ka Bangkoka pēc daudziem gadu desmitiem beidzot esot pieķērusies noslēpt vadu mudžekļus nost no acīm, sākumā vismaz pāris galvenajās ielās. Internetos jau figurē pirmie no vadiem attīrīto kvartālu foto, izskatās labi.
Bet nu, skaidrs ir viens – viegli nebūs.
Vēl viena Bangkokas raksturīga iezīme vecākos kvartālos ir – mežonīgas restes.
Burtiski visas mājas augstumā. Nu, skaidrs, ja apakšējais kaimiņš uzliek, arī tev jāsarosās – citādi drīz pa logu iekāps viesi.
Par kondicionieriem uz fasādes arī neviens īpaši nesatraucas.
Un vispār nesatraucas. Klīstot pa šķērsielām un pagalmiņiem mierīgi var uzdurties puspamestai budistu stūpai, kas organiski ieaugusi blakus dzīvojošo ļaužu iedzīves bardaciņā.
Taču pārsvarā, protams, tempļi spīd un laistās. Dažviet Bangkokā sastopamo Budu gabarīti ir teju šokējoši.
Un sastapt te var ne tikai Budas. Kādā parastā krustojuma apļa epicentrā mierīgi var dzīvoties atvāzies transformeris.
Runājot par ielām – vietām notiek mūsdienīgi pilsētvides elementu uzlabojumi. Lūk, piemēram mazs atpūtas zonas gabaliņš, kas uzbūvēts turpat ielas malā, patestēšanai.
Citur gan vēl viss pa vecam – saremontē trotuāru un flīzītes nevis klāj, bet iefleksē cementā tāpat, uz aci.
Te pilnīgi neticami saremontēts koks – šķiet, ka pateicoties betona serdei, tas dzīvo burtiski uz mizas rēķina. Bet visu cieņu, ka taji kokus cenšas saglabāt, nevis zāģē uzreiz nost.
Zaļumi viņiem patīk. Centrālajā Bangkokā ir daudz mazu, kanāliņu ar duļķainu ūdeni. Vietējie tad nu saviem spēkiem cenšas pasākumu izdaiļot ar puķupodiem. Sanāk gaumīgi.
Zaļums ļoti atdzīvina urbāno, betonizēto vidi.
To 2022. gadā saprata arī Taizemes valdības vīri un, lai dotu smuku piešprici ekonomikai, dekriminalizēja marihuānu. Viena pēc otras visā valstī uzradās zaļā kafejnīciņas, veikaliņi un vienkārši kioski, kur iepirkt kārtējo kodaļiņu sen pelnītai, godīgai atpūtai.
Taču trīs gadus vēlāk amatpersonas attapās, ka brīvība šajā jomā laikam ir aizgājusi nedaudz par tālu – un sāka pievilkt grožus šim pasākumam, mēģinot iedabūt marihuānu atpakaļ tikai daktera izrakstāmo medicīnas preču kategorijā. Attiecīgi mūsu vizītes laikā 2026. gada jūnijā smēķēšana vēl ir atļauta tikai speciālās vietās, taču to darot uz ielas, nu jau var iedzīvoties pamatīgos naudas sodos vai pat trīs mēnešu cietumsodā. Taču tāpat man ir jautājumi – kas ir šīs skaistās burciņas, kuru saturu joprojām brīvi var nopirkt no kioskiņa letes un ja speciālās vietās joprojām visu drīkst – kāpēc tad 99% zālītes kafejnīcu tūristu epicentros Krabi provincē vakaros stāv faktiski tukšas. Kāds zinātājs varbūt var komentāros paskaidrot?
Lai vai kā, restorānā joprojām var tikt arī pie drošākas matērijas, par kuras baudīšanu uz trim mēnešiem rūtotas saules noteikti nedraud.
Bet jā, vēl mazliet par Bangkokas kanāliem. Pa tiem kursē super lēts un autentisks upju tramvajs, ko naski izmanto vietējie – tās ir tādas garas, nedaudz sagurušas laivas.
Pa logu var redzēt vidi sargājošus risinājumus, kas no kanāla malās esošajām mājām cenšas savākt kanalizācijas ūdeņus.
Šis bundulis gan nav galastacija, visu labumu te tikai uzkrāj un pēc tam sūknē uz attīrīšanas iekārtām.
Un vietējie tad ir priecīgi un var riskēt kanālā arī nopeldēties.
Pat ja brīžiem ielās noteikošais par to neliecina, tīrība tajiem patīk.
Negaidītās vietās var uziet interesantus risinājumus pelnutrauku nozarē.
Un arī noformēt lietas tajiem patīk. Redzat kaut kādas ar remontdarbiem saistītas cisternas? Es arī ne! Bet izrādās – tās te ir! Apdrukātas tā, ka gandrīz, gandrīz perfekti saplūst ar aizmugurē esošo māju.
Un tad, dažādās negaidītās vietās uz fasādēm es sāku manīt šādu noformējumu.
Melni baltas drapērijas, uz fasādēm un žogiem. Dažreiz ar karogu, dažreiz bez. Citviet jau dūšīgi pabalējušas.
Pēc mazas konsultācijas, noskaidrojas drapēriju iemesls. Izrādās, pavisam nesen, 2025. gada 24. oktobrī ir mirusi Taizemē ļoti cienītā un godātā karaliene Sirikita. Sēras valstī bija patiesas – tauta tiešām esot mīlējusi viņu.
Taču tikai sirdī sērot nav pietiekoši – valsts izsludināja obligātas 90 dienu sēras sabiedrībai un veselu gadu valsts iestādēm. Tāpēc arī joprojām publiskās vietās sastopamas šādas drapērijas sēru melni baltajos toņos un nereti pat veseli sēru altāri ar ziediem un karalienes portretiem.
Lūk, šāds, piemēram dzelzceļa stacijā por Don Mueang lidostas.
Vai pie kādas slimnīcas centrālajā Bangkokā.
Vietām publiskajā telpā redzams arī jaunais karalis, bet ne nomācošā biežumā.
Tāpat viņš skatās uz mums no ikvienas vietējās valūtas, bātu naudaszīmes. Starp citu, šī ir tipiska dāvana absoloventam Taizemē – krāšņa buķete, kas sastāv no mīkstmantiņu lācīša, puķītēm, kā arī filigrānā vainagā izkārtotām 100 bātu banknotēm apmēram 26 eiro vērtībā.
CIk novēroju, mīkstmantiņas te ļoti patīk visu vecumu cilvēkiem. Pilnīgi normāla parādība ir pieaudzis, visādi citādi parasta paskata vīrietis, kam pie somas karājas vesela pokemonu ģimenīte.
Tā laikam tāda Āzijas lietiņa. Pat lidmašīnas krāso pokemoniņā. Tāds pats nenopietns knābītis ir šīs pašas aviokompānijas, Nok Air, logotipā
Ko Lantas salā savukārt ir vietējais unikālais mototransports – uz motorollera bāzes uzbūvēts blakusvāģis ar jumtiņu. Un arī tiem visiem bez izņēmuma aizmugures noformējumā būs kāds ķiņķēziņš, obligāti.
Vizuālā komunikācija Taizemē tiešām nesirgst ar kompleksiem. Ieliekam divas zobu protēzes starp tekstu kādā plakātā? Mierīgi.
Parādām pasaulei, uz ko spējīgs mūsu ātrās ēdināšanas kioskiņš? Jā, parādām pilnīgi visu!
Uzliekam pie sava veikaliņa milzīgu zelta bēbi, kas balstās uz divām alus kastēm? Uzliekam! Jāatzīst, ka izskatās labi un uzmanību pievērš pilnīgi noteikti.
Un vispār vidē netrūkst gana svaiga piegājiena vizuālajā zīmolu un telpu noformējumā, jo sevišķi Bangkokā.
Katrs sevi cienošs apģērbu veikals vai kafejnīca būs izdomājis kādu vizuālu objektu, ar ko izcelties. Kaut vai neona zilonīti, kas ar kādu čali sadzeras tēju.
Atsevišķs žanrs ir vietējais produktu iepakojums, ieej jebkurā 7 eleven veikaliņā kā mazā muzejā – gribas pētīt visu. Nu, piemēram, cik daiļrunīgas sēkliņas ar vasabi garšu!
Interesanti ieraudzīt, ka vietējie kā sēmenes iecienījuši uzgrauzt arī arbūza sēklas. Tām arī iepakojumi skaisti – gan roķīgāks, gan klasiskāks, ar kvalitātes īkšķīti.
Taču mans absolūtais favorīts ir šis skaistums, slavenās Takabb pretklepus tabletes. Uz iepakojuma paciņas gozējas dibinātāja uz Taizemi no Ķīnas 1917. gadā emigrējušā Šena Šuiši portrets. Tieši šeit viņš, izmantojos savas tradicionālās ķīniešu medicīnas zināšanas, viņš trīsdesmitajos gados izgudroja efektīfu līdzekli pret klepu, kas drīz vien kļuva par dižpārdokli uz daudzām dekādēm (vēl mūsdienās daudzi ķīniešu tūristi Taizemē iepērk šo mantu lielos kvantumos līdzvešanai uz mājām). Un nē, simtkājis gan sastāvā nav – tas pirmssākumos vairāk kalpoja kā spilgts atpazīšanas un zāļu efektivitātes simbols gana lielajai auditorijas daļai, kas bija analfabēti.
Savus portretus uz iepakojumu pudelītēm mīl likt arī citu tradicionālās medicīnas līdzekļu ražotāji. Māk solīt un rada iespaidu, ka parakstās par kvalitāti.
Gluži, kā politiķi.
Te savukārt mazliet pabalējuši skaistumi, taču joprojām pārdošanā – fleškas ar mūziku, iepakotas teju oficiāla izdevuma paskata kastītēs! Kaut ko tādu vēl līdz šim nekur nebiju redzējis.
Vēl viena mūsu redakcijas līdz šim nekur nemanīta lieta ir glāzītes, safasētas iegādei jau gatavos milkšeiku komplektos – dažādi piena dzērieni kopā ar Oreo cepumiem. Ielej, iegāz šķidrumā cepumus un baudi visu kopā?!
Iepakojumi Taizemē netiek aizmirsti arī tad, kad termiņš tiem ir beidzies – tirgū nopērkams lērums ar dažādām maisiem, somiņām, maciņiem un citu smuku draziņu, kas izgatavoti no vecām IKEA zilajām somām un citiem zīmolu labumiem.
Un kā ir ar delikatesēm? Taizeme ir slavena ar savu virtuvi un nezinu kā, taču pāris iepriekšējās apmeklējuma reizēs man bija izdevies nepamanīt šādu kafejnīcās bieži sastopamu kulināro piedzīvojumu – rīsus ananasā. Izgrebts auglis tiek pildīts ar rīsiem, vistu vai jūras veltēm un tā paša ananasa gabaliņiem. Garšo labi!
Arī šajā braucienā man izdevās izvairīties no krokodila apēšanas.
Šašliks no šiem rāpuļiem tiek grilēts uz nebēdu – it kā nekādi reliģiozi apsvērumi neattur, bet kaut kā īsti nelikās arī vilinoši šo pagaršot.
Varbūt nākamreiz. Jo šiem krokodiliem par maniem ētiskajiem apsvērumiem tiešām jau ir vienalga.
Skorpionu gan ir sanācis pašņirkstināt zobos. Garšo pēc kaut kā piedeguša un pilna mute ar melnām drumslām. Un nē, dzelksni nejūt.
Kādā grilētavā ievēroju asprātīgu risinājumu uguns regulēšanai, lai nepiededzina gaļu. Starp grilējamo vienkārši jāsaliek ledus gabaliņi! Tas kūst, pil un neļauj liesmai pieņemties spēkā.
Un šeit vēl radošāka instalācija, lai ievilinātu klientus kādā jūras velšu ēstuvē.
Par spainīšu ēdienu paturpinot – taizemiešu KFC iestādēs pulkvedis Sanderss ir ieguvis visai aziātiskus vaibstus un ikvienu sagaida ar tradicionālo viesmīlības sveicienu, kopā sakļautām plaukstām.
Ja pret kaut ko taji nav viesmīlīgi, tad tas ir nelaimīgais auglis durians, kam piemīt specifiska smarža, ko daudzi apzīmē kā smirdoņu. Ļoti daudzās publiskās vietās redzama zīme, kas aizliedz ienest durianu, piemēram viesnīcas istabā.
Fitnesa centrā.
Vai metro stacijā.
Traki tam durianam! Vecajam, labajam kokosriekstam salīdzinoši šeit veicas krietni vieglāk. To mīl, raženi dzer tukšu un no baltās rieksta iekšpuses želejas taisa puķītes un rombiņus manām viesnīcas brokastīm.
Un tad ielās var redzēt šādus, neierastus atkritumu kalnus.
Kur kokosrieksti, tur arī pludmales. Pēc 2004. gada traģēdijas, kad pēc zemestrīces milzīgi cunami viļņi nopostīja vairākas populāras Taizemes tūrisma industrijas vietas, tagad pludmalēs bieži redzamas šādas zīmes. Redzi tādu un saproti, ka ja tas vilnis tiešām nāk, tad tas augstāks punkts iekšzemē tik viegli nemaz nav sasniedzams.
Ir izveidoti arī izvērstāki vēstījumi par glābšanos, mums jau pazīstamajā, iecienītajā ķiņķēziņu žanrā.
Cunami laimīgā kārtā tā arī neparādās, taču lielās paisuma un bēguma atšķirības sanāk piedzīvot gan. Ko Lantas salā no piekrastes gana tālu esošos krūmos negaidīti uzejam te paslēpušos, mazmazītiņu zvejnieku ostu, kas ir pilnīgi sausa. Tikšana uz jūru pa dubļaino kanālu būs iespējama tikai pēc vairākām stundām, kad tajā atkal parādīsies ūdens.
Ikvienā pludmalē uzdarbojas arī šādi dizaineri – mikroskopiski krabīši rokas smiltīs un veļ ārā mazas bumbiņas, ko tad filigrāni izkārto ap savas villas krāteri. Izskatās ļoti labi.
Vispār jūras radības te mīl. Un mīl arī betonu. Un mīl jūras radības atveidot betonā. Lūk, izskatīgs omārs.
Rozā delfīniņš, kas nebēdnīgi ņurko zem bruģīša.
Betona ērglis apgaismes staba galotnē. Un tā nav viena skulptūra – šāds ērglis ir KATRA staba galotnē visas promenādes garumā.
Kaut kas majestātisks un no zelta.
Vēl vairāk – kāpēc gan neapvienot skulptūru ar luksoforu? Šajā jomā īpaši izceļas Krabi pilsēta. Ir gan zelta lauvas luksofors liela krustojuma centrā.
Gan četri pirmatnīga paskata zeltīti kungi, kas luksoforus nes abās rokās, kā tādus smagus koferus.
Vēl pirmatnējāki kungi apsēduši rajona miskasti. Trokšņo, kaujās, izmētā atkritumus un nebaidās ne no viena.
Citur savukārt ļaujas kļūt par tūristu safari dalībniekiem, jo zina, ka nobildējoties var dabūt kādu gardumu.
Kādā izklaides laukumā sanāk novērot arī cilvēku safari – atrakciju, kurā metot ar bumbiņu un veiksmīgi trāpot mērķi, aiz restēm sēdošais pusaudzis ar plunkšķi iegāžas ūdens kubulā. Ticiet, gribētāju šādai izklaidei pietiek.
Redakcijai gan patīk izklaides ar asākām izjūtām, piemēram, kājas pirkstiņa izšķaidīšana pret kaut kādu tumsā nepamanītu dzelzi, vakarā priecīgi soļojot pa trotuāru.
Un tad notiek taizemiešu slimnīcas pieredze kā ārzemniekam, jeb farangam. Citiem vārdiem sakot, 18240 bāti jeb 515 eiro par trim šuvēm uz kājas pirkstiņa.
Taču viss beidzas veiksmīgi – ne velti šejienes liftos mēdz nebūt trīspadsmitā stāva. 12, 12A, 14, kur izkāpsiet?
Vēl pēdējais skats uz Bangkokas panorāmu.
Īss acs uzmetiens aktuālai informācijai par Taizemes-Kambodžas konfliktu, ko ar tēmturiem #TruthFromThailand un #TeamThailaind vietējā propaganda ļoti kvalitatīvi pārraida speciālā TV kanālā.
Un tad jau arī laiks doties uz lidostu – mājas sauc.
Tādi lūk novērojumi vienā no populārākajām Dienvidaustrumāzijas valstīm, pilnīgā randomā. Ja ir būts Taizemē – sakrīt ar tavējiem? Padalies komentāros!