Turpinām stāstu par ekstravagantāko Vidusāzijas ekspadomju valsti – tā sākumu vari atrast šeit un šeit. Piecu dienu vīzas fakts neļauj atslābt un, vērojot vietējās reālijas, diezgan ātri top skaidrs, ka attapties robežpunktā pēdējās pieļaujamajā vakarā gluži negribētos. Tāpēc plāns – vēl papētīt Ašhabadu un ceturto dienu pavadīt pārbraucienā uz pierobežā esošo Turkmenabatu. Ja iepriekšējā dienā noveicās ar izbraucienu ar ekskursiju, tad tagad laiks lielajam aplim ar kājām.

Vietējā nianse pat pie veikaliem Ašhabadas centrā – vilinošu dārzeņu čupiņas to priekšā.

Turkmenistana 205

Dienas vidū centra ielās redzami pārsvarā tikai studenti un zelta prezidenti.

Turkmenistana 206

Strūklakas tiek darbinātas uz nebēdu, tuksneša reālijas nevienu te neuztrauc.

Turkmenistana 208

Mūsu draudzenes, astoņstaru zvaigznes, nosēj ne tikai lukturu stabus, bet pat pašus gaismas objektus!

Turkmenistana 210

Soliņus.

Turkmenistana 211

Citu lukturu šķirni.

Turkmenistana 212

Reklāmstabus.

Turkmenistana 218

Vienīgā atkāpe ir vietējā Ļeņina pieminekļa noformējumā – te tomēr klasiskās piecstarenes. Starp citu, šis varētu būt vienīgais Ļeņins pasaulē, kas izsaukts uz paklāja! 

Turkmenistana 215

Ašhabadas modes. Dodos uz vēl vienu tirgu. Tā paviljona priekšā liels tablo ar fiksētajām cenām parastākajām preču grupām. 

Turkmenistana mobile 44

Šis ir vienīgais kadrs, ko man izdodas uzņemt ienākot. Supercentīgs pārdevējs tūlīt ir klāt un skaļi paziņo, ka fotografēt šeit nedrīkstot. Un bilde arī esot jāizdzēš! Kad tēloju izbrīnu, man tiek piedāvāts doties vizītē pie tirgus direktora un noskaidrot iemeslus. Paldies, nē.

Turkmenistana mobile 45

Virzos tālāk, pamanot, ka ceļazīmju stabiem noformējumā ir brīnišķīgs zirdziņa motīvs.

Turkmenistana 219

Centrālā pilsētas daļas trotuāri ir tukši. Vienīgā dzīvība ir skolnieču grupiņa, kas dodas uz vietējo mākslas muzeju un krūmos tupošie, neskaitāmie drošībnieki. Kā nekā – prezidenta pils ir tepat pāri krustojumam.

Turkmenistana 223

Te tā ir – redzama no mākslas muzeja kāpnēm. Bildēts, protams, slepeni. Aiz šī skvēriņa ir iela, kuras malās burtiski spieto miliči un drošībnieki civilajā. Intereses pēc atkal nolemju pārbaudīt viņu reakciju. Pieeju pie krustojuma un sāku virzīties pa paralēli pilij esošo ielu. Pēc trim soļiem atskan miliča svilpe un man ar žestiem tiek rādīts doties prom, šķērsielā. Kas būtībā nozīmē milzīgu apkārtceļu taisnajam maršrutam gar pili. Tikai manas problēmas, protams.

Turkmenistana 1 50ca6

Studentes tiešām ir faktiski košākie elementi Ašhabadā.

Turkmenistana 236 cc8dd

Tikpat košs prezidents savukārt smaida no zirgiem rotātas triumfa arkas.

Turkmenistana 227

Dodos cauri sterilam dzīvojamajam rajonam.

Turkmenistana 224

Nebeidzot skaitīt apkārt redzamās zvaigznes un paklāja ornamentus, saprotams.

Turkmenistana 229

Vēl viena zvaigžņoti zeltīta pirmā prezidenta statuja.

Turkmenistana 233

Vēl viens zvaigžņots otrā prezidenta triumfa mirklis.

Turkmenistana 232

Zvaigžņota autobusa pietura.

Turkmenistana 237

Zvaigžņots un nedaudz mīklains fināls vienīgajam pilsētā pamanītajam veloceliņam.

Turkmenistana 239

Un vienkārši zvaigžņots mirklis kādā parkā. Jā, monitors vienkārši rādīja šādu hipnotisku, nebeidzamu animāciju.

Turkmenistana 241

Parkā uzeju arī pieminekli Ruhnamai – grāmatai, pirmā prezidenta garadarbam, kas savulaik valstī bija gluži vai Bībeles ekvivalents.

Turkmenistana 242

Dēvēta arī par Turkmēņu universa centru. Tā varētu būt, jo esot bijis pat brīdis, kad zinības no tās bija jāsmeļ pat kārtojot autovadītāja eksāmenu. Es savulaik eksāmenu nenokārtoju – kaut kādā veidā man paslīd garām fakts, ka katru vakaru šī milzīgā grāmata muzikāla gaismas šova pavadījumā atveras un tajā tiek projicētas svarīgākās vārsmas. Žēl, tik ļoti žēl, ka šo fantastisko priekšnesumu palaižu garām.

Turkmenistana 245

Neviena garāmgājēja – redzu tikai uz mani šķībi noskatošos, saules dēļ seju ar lupatām aiztinušus parka strādniekus. Šajā vakuumā iztēle aulekšo un ģenerē tramīgumu – kāpēc viņi mani novēro? Kāpēc tā krūmus cērpjošā sieviete, man paejot garām, uzreiz kādam sāka zvanīt? Kāpēc stabos karājas tik daudzi videokameru ķekari? Kāpēc man gribas nepārtraukti atskatīties?

Turkmenistana 246

Turpat parkā atrodas vēl viens tikko nolaidies tirdzniecības centrs, kuru sauc.. Altyn Asyr, protams.

Turkmenistana 247

Šeit negaidīti sastopos ar savas bērnības traumām.

Turkmenistana mobile 48

Lieki piebilst, ka arī pazemes pārejas Ašhabadā ir sterilas. Vērojot daudzās kameras, sajūta ir tāda, ka pat nometot košļeni, kāpņu galā jau laipni gaidītu patruļekipāža.

Turkmenistana 249

Pilsētas labiekārtošana turpinās.

Turkmenistana 251

Vairums strādnieku ar lakatiem rūpīgi aiztin seju, atstājot tikai šauru krājkasītes spraudziņu acīm.

Turkmenistana 253

Stadions ar gigantisku zirga galvu? Lūdzu.

Turkmenistana 256

Slavenās Ašhabadas autobusa pieturas ar kondicionieriem. Kā redzams, pilsoņi nemaz tā neraujas sēdēt atvēsinātajā iekšpusē.

Turkmenistana 257

Gaidām autobusu. Re, cilvēki pilsētā tomēr ir.

Turkmenistana 258

Kopā ar priekšpusē smaidošo prezidentu prātojam, kāda tehnoloģija ir dāmu lakatu pinumam. Tā vien šķiet, ka tur apakšā slēpjas drāšu karkass, gluži kā baronešu kleitām.

Turkmenistana mobile 49

Ar jaunajiem, neizteiksmīgajiem paneļiem vēl neapšūtas mājas. Tomēr zilie stikli jau ir parādījušies.

Turkmenistana 262

Jaunkundze.

Turkmenistana 263

Zelta velosipēds.

Turkmenistana 264

Diena sāk iet uz vakara pusi. Vēl tveru pēdējās detaļas, piemēram šo perfekti saglabājušos padomju laiku taksofonu. Tomēr nogurums un izsalkums sāk likt par sevi manīt. Dodos uz jau iecienīto ielas kafejnīcu un.. tieku negaidīti apbalvots – vispirms oficiante noskaidro, ka esmu no Latvijas, kā rezultātā drīz vien pie mana galdiņa piesēžas zeku tikai nedaudz atgādinošs rajona sensejs un apgalvo, ka jaunībā ir bijis Laimas Vaikules basģitārists Jūrmalā. Šis fakts, saprotams, ir jāatzīmē, iztukšojot vairākus kausus sešmanatu alus. Izplūstam trīsstundīgā sarunā, kuras laikā uzzinu daudz interesanta – par rindām pēc olām valsts veikalos, 800 manatu algām un 230 manatu pensijām. Par trīspadsmit gadus nemaksātiem komunālajiem, kas, beidzot sarēķināti, esot sanākuši 30$ apmērā. Par vienkāršotu vietējās korupcijas kārtību, ļaujot viegli atpirkties arī no apsūdzējuma slepkavībā un vēl daudz ko citu. Citiem vārdiem – aiz baltā itāļu marmora fasādēm slēpjas daudz.

Turkmenistana 265

Ceturto tranzītvīzas dienu veltu valsts atlikušās puses šķērsošanai, tiekot uz Turkmenabatu austrumos. Vilciena garša ir skaidra, tagad laiks vēl vienam starp vietējiem populāram transporta veidam – dalītajiem taksometriem. Kad ierodos takšu placī, man, protams, uzklūp pūlis ar darboņiem, kas savos kalkulatoros rāda simtos vietējo naudiņu mērāmas summas, ar to domājot visa taksometra īri. Pēc nelielām diskusijām, protams, izrādās, ka par 70 naudiņām, jeb 3,8$ man atrodas krēsliņš jau faktiski nokomplektētā auto uz 370 km attālo Mary

Turkmenistana 272

Drīz vien atkal noķeru nelielu paranoju. Fotografēju pa logu, priekšā sēdošais, solīdais kungs aizdomīgi labā angļu valodā mani izprašņā par brauciena mērķi un apmeklētajām vietām. Pēc brīža viņa telefonsarunā turkmēniski izdzirdu maģiskos vārdus "turist" un "Farab", jeb robežpunktu, uz kuru dodos. Mati stāvus – čekists, kas mani noturējis par spiegu! Neomulīgi. Kādu brīdi vēlāk, kad viņš atkal un atkal pa telefonu piemin "turist", nolemju dot preventīvo triecienu. "Vai varētu būt, ka strādājat tūrismā?” – vaicāju. "Jā, jā! Organizējam ekskursijas pa visu Turkmenistānu!" – atbild kungs. Facepalm. Priekškars.

Turkmenistana 269

Kokvilnas plantācija.

Turkmenistana 271

Valsts galvenā šoseja ir dūšīga, tomēr asfalta kvaltiāte pieklibo – it sevišķi salīdzinot ar Ašhabadu. Dīvaini ar resursiem tik bagātai valstij.

Turkmenistana 273

Ar sānceļiem attiecīgi vēl bēdīgāk.

Turkmenistana 275

Mīklains, pilnīgi jauns ciemats Kopetdaga pakājē. 

Turkmenistana 276

Kadrs no filmas The Motorcycle Diaries.

Turkmenistana 277

Augstākais debesskrāpis kādā citā ciematā – mošejas minarets.

Turkmenistana 278

Trīsritenis!

Turkmenistana 279

Cik sapratu no sarunām, pie šādām mājiņām varot tikt ar kaut kāda valsts kredīta atbalstu. 

Turkmenistana 281

Kamieļi!

Turkmenistana 283

Arī Turkmenistānā ir nekuriene.

Turkmenistana 285

Simpātiski.

Turkmenistana 287

Degvielas cenas ir smieklīgas. Deviņdesmit piektais pusotrs manats, dīzelis – 1,35. Atgādināšu, ka neoficiālais kurss ekspedīcijas laikā bija 18 manati par vienu ASV dolāru.

Turkmenistana 288

Talka tuksneša pilsētā Tejen.

Turkmenistana 289

Te tiešām izskatās tuksnesīgi. 

Turkmenistana 290

Arbūzu un meloņu tirgus.

Turkmenistana 291

Viens guvums jau dodas mājās.

Turkmenistana 292

Tirgošanās ar sezonas galveno preci notiek arī ceļmalās.

Turkmenistana 298

Pāris vietās manu arī šādas milzīgas, stilizētas jurtas. Spriežot pēc labiekārtotās apkārtnes, iespējams, ka kaut kas līdzīgs kultūras namam.

Turkmenistana 301

Gluži nemanot esam nonākuši Mary pilsētā, kurā ievēroju šo kādas ielas vidū izplājušos piknika vietu. Mūsu odiseja beidzas laukumā pie dzelzceļa stacijas. Jau pēcpusdiena, nolemju uzreiz doties tālāk. Man tūliņ uzklūp transporta mafijas darboņi, kas teju jau aizvelk uz kādu tālumā, ēnā noparkotu mašīnu. Tomēr attopos – čaļi izskatās slideni, kā arī ir skaidrs, ka viņi man grib iesmērēt pārcenotu individuālu braucienu. Šajā brīdī pienāk cits šoferis, kas saka, ka palikusi pēdējā vieta dalītajā taksī – saku, ka esmu gatavs braukt. Šis izraisa neticamas dusmas abos slidenajos tipos, manā priekšā sākas kliegšanas raunds, kas gandrīz pāriet arī dūru vicināšanā. Tomēr uzstājīgs atgādinājums, ka meklēju kopējo taksometru, čaļiem pēc laika liek atlābt un upuri palaist prom.

Turkmenistana 304

Dodamies. Iepazīstos ar ceļabiedriem. Kompānija arī te ir interesanta. Priekšā sēdošais kungs rāda uz dažādām aiz loga redzamām lietām ar jautājumu "Turkmenistāna skaista, vai ne? Skatos uz ķieģeļiem piekrautiem kamazu un māju ar galvu. Zeltzobaina vecmāmiņa savukārt sīki iztaujā, kādas Latvijā cenas gaļai un pēc tam mani apdullina arī ar smago artilēriju – cik pie mums maksājot Toyota Hilux džips? 

Turkmenistana 305

Mīklaina padzēriena tirdzniecība ceļmalā.

Turkmenistana 308

Lauki.

Turkmenistana 310

Šķiet, ka šī varētu būt mobila bišu ferma.

Turkmenistana 311

Iecienīts automašīnu sēdekļu pārklāju fasons – šādi pinumi. Laikam sēdekļu āda šādi tuksneša tveicē mazāk gurkst.

Turkmenistana 313

Tuksnesī apstājoties zaļajā pieturā, prātoju neērtas domas par to, vai šeit tā tomēr pareizāk nebūtu jāsauc par brūno. Vēl te novērojamas šosejas aizsargbarjeras pret smiltīm.

Turkmenistana 314

Tuvojamies Turkmenabatai – valsts otrai lielākajai pilsētai. Kā sola plakāts, esot bagātīga.

Turkmenistana 315

Jaunie rajoni tiešām būvējas.

Turkmenistana 316

Tomēr pavadot šeit vakaru un izstaigājoties, rodas sajūta, ka pilsēta ir nedaudz iestigusi astoņdesmitajos gados. Balti marmorizētajā Ašhabadas stilā būvētu redzu tikai prezidenta pieminekli, prezidenta rezidenci un vietējo muzeju. Pārējais ir kā ir – dažsimt metrus no nācijas tēva lepnajiem apartamentiem, vietējie apdzīvo arī Āfrikas apstākļiem vizuāli pielīdzināmus pagalmus. Nakti pārlaižu ļoti vienkāršā viesnīcā, baudot bagātīgas vakariņas pa pusdolāru, trīsarpus centimetrus biezu princeses uz zirņa gultas matraci, kā arī gatavošanos robežai – rūpīgi pa kompi un telefonu maskējot sensitīvākās fotogrāfijas. Cik lasīts, tur dažreiz mīlot tās pārskatīt.

Turkmenistana 319

Nākamajā rītā vēl pēdējais aplis – jānobriest robežai. Pilsētas parkā esošais karuselis atgādina Černobiļas AES strādnieku pilsētiņā Pripetē redzēto.

Turkmenistana mobile 50

Pilsētas muzejs.

Turkmenistana mobile 51

Un iela aiz šī paša muzeja.

Turkmenistana mobile 57

Kaut kā palaists garām, ka pirmā prezidenta zelta krāsas piemineklim aizmugurē esošais maiznieks pielavās tam, atvēzējies ar savu cepamlāpstu!

Turkmenistana mobile 52

Obligātais prezidenta ansamblis arī jebkurā iestādē. Šajā gadījumā – manas lētās viesnīcas vestibils.

Turkmenistana mobile 53 a0d28

Vēl jānobauda brokastis pie brīnišķīgās, viesnīcas mājas virtuvē saimniekojošās tantes Oļas.

Turkmenistana mobile 54

Jāieiet veikalā pēc ūdens, pie reizes iemūžinot arī vietējo Stolichnaya klonu.

Turkmenistana mobile 55

Un laiks doties ceļā. Atrodu dalīto taksi uz robežu, kurā atkal pārsteigums – priekšā sēdošā sieviete izrādās esot dzimusi Siguldā! Savulaik ar māti pārcēlusies uz Turkmenistānu, savukārt tēvs palicis Latvijā, pamazām kontaktam ar viņu tā arī pazūdot. Sakritības ceļojot dažbrīd ir gluži mulsinošas.

Tikšana ārā izvēršas par vienu no personīgi spilgtākajām robežas pieredzēm..jebkad. Pāris kilometrus pirms robežpunkta ir barjera, pie kuras drūzmējas armijnieku uzmanīts pūlis – rinda uz pasu reģistrāciju. Reģistrētie, otrs pūlis kādu 150 cilvēku apmērā drūzmējas jau aiz barjeras un gaida..vienu mazu padomju mikriņu, kas pa mazām šķipsniņām šo saulē sūtošo baru kliedē ar intervālu viens reiss apmēram 10 minūtēs. Man noveicas – izrādās, te ir nerakstīts likums acīmredzamus ārzemniekus laist pa priekšu. Tumšu skatienu pavadīts, visus apeju, armijnieks ar elkoņiem izbrīvē pieeju mikriņam – tieku iestūķēts sēdēt uz savas somas uz virsmas pie ātrumkloķa. Galva šķībi duras griestos, pametu acis atpakaļ un redzu neaizmirstamu skatu – sieviešu pūlis, kliegdams un smiedamies šturmē mikriņa aizmuguri, bet neviena tā arī nespēj iekāpt, jo aizmugurējās rokas rauj čempiones atpakaļ.

Pūļi ir arī tālāk. Vicinu tumšsarkano pasi, cilvēki priekšā pašķiras, gluži kā Mozum Sarkanā jūra. Visa gatavošanās ar bilžu slēpšanu ir bijusi veltīga – tikai ātrs somas skeneris, jautājums, vai neesot kas deklarējams un – komandējums uz nākamo pašķīrienu pie zīmoga saņemšanas. Pat jūtos mazliet apmulsis, ka viss tik gludi! Pēdējais mikriņš līdz uzbeku robežai, tur vēl viens – jau viņējais. Kājām te neļauj iet, šīs masas būtu grūti izkontrolēt. Pēc formalitātēm un lāzertermometra šāviena pierē, beidzot tieku ielaists Uzbekistānā. 

Turkmenistana mobile 58

Turkmenistānas reālijas neatlaiž arī kaimiņvalstī. Kad izcīnos ar taksistu mafiju, kas mēģina mani pārliecināt par to, ka vienīgā opcija tikt uz Buhāru ir maksājot viņiem, drīz vien saorganizējas mikroautobusiņš, kurā strauji sabirstam kopā ar bariņu turkmēniešu. Pēc kāda kilometra mikriņš apstājas pie ceļmalā stāvoša vīriešu bariņa. Zemē tiem pie kājām nomestas kaut kādas mantas – sākumā nesaprotu, kas te notiek. Taču tad atveras sāndurvis un viss sastājas savās vietās. Izrādās, turkmēnietes pāri robežai ved dažādas preces, ko šeit pārdod uzpircējiem. Sākot no tekstilizstrādājumiem un beidzot ar šampūniem. Acīmredzot cenu starpība ir izdevīga. Otrs iemesls, kāpēc turkmēņi dodas uz tuvīnajām uzbeku pilsētām ir.. bankomāti. Shēma vienkārša – tā kā pašu valstī naudu izņemt var tikai pēc oficiālā kursa, krietni izdevīgāk ir braukt pie kaimiņiem, tur izņemt dolārus un tos tad pašu mājās samainīt pēc melnā tirgus kursa, teju piecreiz izdevīgāk. Kārtējais kosmoss.

Turkmenistana mobile 60

Bet nu gan viss. Tagad tikai taisnā ceļā uz Buhāru, kur pēc adrenalīna pilnā piedzīvojuma plāns ir vienkārši vairākas dienas nedarīt neko. Rietumu tūristu, restorānu un suvenīru veikalu pilnās vecpilsētas ieliņas kontrastā ar Turkmenistānu šķiet sirreālas. Ātrs, neierobežots internets, nekādu komandantundu un drošībnieku bataljonu – brīvības sajūta te, Uzbekistānā, kas nebūt nav tā demokrātiskākā vieta pasaulē, šķiet teju sataustāma.

Pēcgarša pēc Turkmenistānas? Dīvains atvieglojuma un arī nelielas nožēlas sajaukums. Žēl par to, ka daudz ko nepaspēju apskatīt – cilvēki ir ļoti viesmīlīgi un valsts tiešām unikāla. Bet no otras puses – Youtube tagad paskatoties svaigākos turkmēņu televīzijas ziņu sižetus, kuros vesela zāle acis nodūrušu ierēdņu ar plastmasas pildspalvām drudžaini pieraksta bloknotos katru prezidenta zilbi, mani joprojām pārņem neliela zosāda. Pārāk spilgti vēl atmiņā tie drošībnieka apliecības koši zaļie vāciņi.