Kaukāzs sevī slēpj daudzus paradoksus un sarežģījumus. Ārēji viesmīlīgs pret svešiniekiem, tas var būt arī galīgi nešpetns starp savējiem. Čečenijas dīvainības, Krievijas ģeopolitiskais šahs, karstasinīgu džigitu klanu savstarpējās emocijas. Un Abhāzija. Vairumā pasaules kartu iezīmēta kā Gruzijas daļa de iure, realitātē tā ir absolūti nodalīta Krievijas vasaļvalsts. Kopš asiņainā kara savstarpējais aizvainojums nav aizmirsts un teikas par ienaidnieku katrā robežlīnijas pusē tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Esot tur, parunājot ar katru savas propagandas apstrādātajiem cilvēkiem, ir sajūta, ka šis konflikts tā īsti atrisināms nebūs nekad.

Lai nokļūtu Abhāzijā, vispirms nepieciešams ierasties Gruzijā. Ir arī variants braukt caur Krieviju, bet ES pilsoņiem tas drīzāk ir čakars. Bez tam, Gruzija iebraukšanu no tās puses uztver par savu robežu pārkāpumu, tā ka, iebraucot no Krievijas un šķērsojot robežu Tbilisi virzienā, ir risks norauties reālu cietumsodu. Pirms apmeklējuma izpildu mājasdarbu. Aizdomīgā vietējās ārlietu ministrijas lapā ievadu savus datus vizītes pieteikumam. Pēc tam saņemu apstiprinājumu, ka neesmu melnajā sarakstā, un papīru, kas ir mana caurlaide tikšanai šajā teritorijā. 

Wizzair par neticami zemu cenu, apmēram 50 eiro, mani aizlidina no Viļņas uz Kutaisi Gruzijas vidienē. No lidostas ceļmalas ātri nostopēju dažu eiro vērtu simtskilometru braucienu uz Zugdidi, pie pašas abhāzu robežas. Te izbaudu absolūtu gruzīnu viesmīlību. Tikai manis nobukotā numuriņa dēļ, viesu mājas saimniece ar meitu atbraukušas 330 kilometrus no galvaspilsētas, priecīgas, ka var pie reizes apskatīties, vai ar māju viss kārtībā. Vienā pēcpusdienā paspēju visu – gan apskatīties pilsētiņu, gan paciemoties saimnieču radu mājā kaut kur laukos, ēdot tikko ceptus gruzīņu pīrāgus, testējot vīnu un vērojot uz šķūnīša jumta augošos ķirbjus. Neiztrūkst arī kapsētas apmeklējums, radu tantei skaļi un biedējoši vaimanājot pie sen miruša radinieka kapa, kā arī govju dzīšana nost no brauktuves, tuvojoties mašīnām. Pusē dienas – iespaidu nedēļai. 

Nākamajā rītā, vēl tumsiņā, ar taksometru startēju uz robežu. Gruzīņu pusē kioskiņā miegains policists ir mazliet neizpratnē par manu vēlmi doties nezināmajā, bet tomēr vēlīgi pamāj ar roku, papīri ir kārtībā. Un tad, gluži kā pasakās, starp divām nocietinātām karaļvalstīm ir noslēpumains, pārdivdesmit gadus neremontēts tilts.

Abhazija 197

Tas ir vismaz kilometru garš, līdz ar ko te plaukst bizness – zirga ratu taksis. Vietējie mēdz ceļot ar lielām paunām, no Gruzijas puses ievedot dažādas mantas. Kā jau robežzemēs, daudziem abās pusēs ir radinieki un paziņas, tā ka sākotnējā sajūta, ka nekāda lielā kustība starp pusēm te nenotiek, izrādās aplama.

Abhazija 196

Abhāzu pusē nākas pagaidīt robežas atvēršanu, un tad, ar nelielu lampu drudzi sniegt savus papīrus nekam citam, kā īstam Krievijas FSB virsniekam, kurš nemaz nemaskējas par kaut kādu abhāzu kaprāli. Mājasdarbs ir izpildīts, un arī šeit mani neaiztur. Rindā gaidot, sāku sarunāties ar kādu šeit absolūti neiederīgu, māksliniecisku personu. Tā izrādās Marija, pilnīgi dulla spāniete, kas jau pasen dzīvo Tbilisi un ir frīlansere žurnāliste. To viņa, protams, izpaust nedrīkst, tāpēc uzdodas par tūristi, lai gan mērķis ir gana iespaidīgs – uzrakstīt rakstu par Vidusāzijas migrantiem Abhāzijā priekš The Financial Times. Mazliet izpalīdzu viņai ar tulkošanu un vienojamies līdz Suhumi, galvaspilsētai, ar autobusu braukt kopā. Sperot pirmos soļus Abhāzijā, atnāk īsziņa, kas apsveic ar ierašanos Krievijā.

Abhazija 3

Lielā, dubļainā, klaiņojošu suņu apsēstā pierobežas laukumā atrodam antīku busiņu, kas sola vest vajadzīgajā virzienā. Logi ir klāti ar vairāku milimetru biezu putekļu kārtu, tomēr cenšos kaut ko caur tiem fiksēt ar kameru. Viena no pirmajām lietām, ko fotografēju ir jocīgs vasarnīcu ciemats. Tikai pēc tam attopos, ka tās taču ir ģimeņu kapličas.

Abhazija 4

Busiņš aktīvi tiek izmantots mantu pārvadāšanai. Katrā apstāšanās vietā kāds noteikti iekraus savu kravu nogādāšanai tālāk. Šeit, piemēram, salīkusi tantiņa piegādā transportēšanai rūpīgi sasaldētu sivēnu.

Abhazija 6

Pirmajā pilsētiņā, Gal, ir skaidrs, ka govis Abhāzijā uzvedas netraucēti.

Abhazija 7

Nepretencioza kafejnīca.

Abhazija 8

Kuplas bēres kaut kur pa ceļam.

Abhazija 11

Nonācis Suhumi, viesnīcā iemūžinu abhāzu vīzu. Tā ir maza, pasē ieliekama lapiņa ar abhāzu karoga simbolu, sveicienā paceltu roku. Visu laiku tomēr nepamet sajūta, ka šī roka drīzāk brīdina Abhāzijai netuvoties. Bet vīza – izbraucot no valsts, man par brīnumu, to tomēr neatņem.

Abhazija 16

Jāpiefiksē arī vietējie mandarīni. Te, atšķirībā no ES regulu nomocītajiem mums, tos nebaidās pārdot un pirkt neperfektā paskatā. Garšu tas neietekmē.

Abhazija 13

Ziemeļblāzmisks saulriets pa manas istabas logu, ar skatu uz viesnīcas pagalma pusi.

Abhazija 17

Un šeit tās pašas viesnīcas fasāde. Laipni lūdzam Kaukāzā!

Abhazija 166

Tā kā man, ārzemniekam, mašīnu šeit noīrēt ir diezgan nereāli, nākas nolīgt vietējo džigitu uz veselu dienu. Tas, kā jau ierasts, ieraudzījis manu plānu neticīgi nosmejas. Es nediskutēju, tikai mudinu sākt braukt. Sākumā uz austrumiem, uz kara visvairāk papostīto valsts daļu. Pirmais iespaids, protams, samērā paplucis. Tomēr tas blīvi tiek kompensēts ar košiem propagandas plakātiem, kuros tiek sumināti kara varoņi.

Abhazija 18

Jo vairāk Gruzijas virzienā, jo vairāk jūtamas kara pēdas.

Abhazija 19

Krustojumu ceļmalās bieži redzami cilvēki. Gaida mikriņus.

Abhazija 20

Iebraucam vietējā brīvdabas spa. No caurulēm gāžas karsto avotu ūdens. Visu izrāda nez no kurienes uzradies, skumjš suns.

Abhazija 25

Masāžas kabinets. Jāguļas uz soliem, un jāļauj uz sevis virsū smagi līt karstam ūdenim.

Abhazija 26

Lapzemē ziemeļbrieži, Abhāzijā – govis. Visur.

Abhazija 29

Iebraucam pilsētiņā Očamčirā. Mūs sagaida izdemolēts, taču joprojām stalts milicijas postenis.

Abhazija 33

Detaļas.

Abhazija 34

Pilsēta atrodas jūras krastā, redzamas paliekas no ieceres kādreiz attīstīt te kūrortu.

Abhazija 36 efcf3

Jūras krasts ir akmeņains un mazliet piemēslots. Ainavu pozitīvākās krāsās iekrāso optimistiska vides reklāma.

Abhazija 38

Uz pieturas tiek apgalvots, ka vieta ir diezgan sena.

Abhazija 39

Kompozīcija. Ar govi, protams.

Abhazija 40

Vienīgais pilsētas luksofors.

Abhazija 41

Un vispār, runājot par ielām, tās te bieži tiek šķērsotas visai fotogēniski.

Abhazija 27

Tā.

Abhazija 42

Vai savādāk.

Abhazija 50

Piekraste pilsētā grūst burtiski.

Abhazija 45

Pirmajā līnijā – viss pamests.

Abhazija 46

Pie kādas ēkas, iespējams, vietējās domes – lepni neplīvo visu nedaudzo, Abhāzijas neatkarību atzinušo valstu karogi. Starp māsīgajām Piedņestru un Dienvidosetiju, arī tādas eksotiskākas vietas, kā Nauru, Nikaragva un Venecuēla.

Abhazija 47

Māja ar logu stadiona formā. Iespējams, vietējais sporta skolotājs.

Abhazija 49

Govis? Jā.

Abhazija 53

Nākamās pieturas – jau tuvāk kalniem. Iebraucot ciematos, redzami piemiņas plakāti ar vietējo kara varoņu ģīmetnēm.

Abhazija 57

Iebraucam kādreiz plaukstošā ogļraktuvju pilsētiņā Tkvarčeli. Apkārt totāla vizuāla iznīcība. Kāda abhāzu-turku kompānija te vēl mēģinot ogles rakt, tomēr Gruzija visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas tam traucēt (pat arestējot savos ūdeņos kuģus ar šeit iegūtajām oglēm, un tādā veidā novedot kompāniju uz bankrota sliekšņa). No divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju PSRS izskaņas laikos, šobrīt te palikusi knapi ceturtā daļa.

Abhazija 59

Par spīti skaistajiem kalniem, pat gaišā dienas laikā rūpnieciskā daļa izskatās neizsakāmi drūmi. Pastaiga naktī, ar raustīgu lukturīti rokās, iedzītu drošā depresijā.

Abhazija 60

Dzīvojamā daļa izskatās mazliet cerīgāk, bet arī nekas pārlieku priecīgs.

Abhazija 63

Pat valstī visuresošie, optimistiskie vides plakāti nav sasnieguši šejienes finiera pamatnes.

Abhazija 65

Stadioniņš.

Abhazija 67

Ogļraču pagalmi.

Abhazija 68

Divu vīru ikdienas saruna. Vienam, it kā nekas sevišķs, rokās automāts.

Abhazija 70

Viens plakāts tomēr atrodas.

Abhazija 72

Parks un minimālistiski soliņi tajā.

Abhazija 74

Trošu vagoniņa galapunkta drupas, ar tajās ieaudzētu palmu.

Abhazija 75

Raugoties uz troses vidū uz daudziem gadiem iestrēgušo vagoniņu, nepamet sajūta, ka kāds tajā varētu būt palicis. Fonā drūmē pārpalikumi no pilsētas rūpniecības, kā arī dzelzceļa stacija. Kara laikā pilsēta bija gruzīnu armijas aplenkumā, sagruvums lielā mērā saistīts arī ar to. Tagad valdība piešķīrusi šai vietai Pilsētas – Varoņa titulu. Šķiet, tas gan pārāk nepalīdz šeit palikušajiem.

Abhazija 76

Par spīti visam, cilvēki ielās ir redzami. Aug arī jaunā paaudze.

Abhazija 77

Agastronoms. Abhāziem ir īpaša mīlestība pret alfabēta pirmo burtu. Teju visiem internacionālajiem vārdiem viņi sākumā piekabina burtu a, tā tos viltīgi nacionalizējot. Ainternets, asmārtfons, akompjūters, akondicionieris – tie visi ir īsti abhāzu vārdi!

Abhazija 78

Pilsētas centrā, šķiet, visi visus pazīst. Žiguli ne tikai neslēdz, bet pat nepiever durvis.

Abhazija 79

Apokaliptiskais skats no dzelzceļa stacijas puses.

Abhazija 83

Pati stacija vilcienu neredzēs vēl ilgi – sliedes ir izzudušas.

Abhazija 85

Dodamies tālāk. Visai šūpīgs gājēju tilts pāri kalnu upei. Iemēģināju.

Abhazija 88

Zils lauku veikaliņš.

Abhazija 90

Ceļmalās kuplā skaitā manāmās cūkas ir ar unikālu abhāzu (un, iespējams, arī Kaukāza) detaļu. Dzīvnieku aizsardzības organizācijām par šausmām vietējiem rukšiem ap kaklu tiek sanaglots izteiksmīgs koka trijstūris. Nekad neiedomātos – lai netiek cauri dzīvžogiem.

Abhazija 93

Krustojumos kā vienmēr – cilvēki gaida sabiedrisko transportu.

Abhazija 95

Benzīntanks. Pilnīgi nopietni, redzēju vairākus. Te neiespringst – lej pa taisno no cisternas.

Abhazija 98

Vēl viens vietējais spa, jau mazliet civilizētāks.

Abhazija 101

Ložu pēdas uz kāda tilta elementa.

Abhazija 104

Viesnīca pie lidostas Suhumi nomalē. Mans šoferis/džigits izteica cerību, ka kādreiz no šejienes varētu sākties starptautiskie reisi. Un tajā pašā laikā sulīgi lamāja Obamu.

Abhazija 105

Kafejnīca pie lidostas, ar jumtu no autoreklāmas banera.

Abhazija 107

Pēc drūmās austrumu daļas, sākam pētīt glamūrīgāko Abhāzijas daļu. Tieku aizvests uz atpūtas kompleksu, kas uzbūvēts skaistā kalnu upes kanjonā. Protams, pēc vietējās izpratnes par skaistumu. Visur ir betons un trubas, skaistā upīte pārvērsta viduvējā atrakcijā. Pat palma uz postamenta tās vidū. Nenosodu, ticu, ka cilvēki te ir izslāpuši pēc kaut kā, kas nav drupas. Tomēr nepamet sajūta, ka šo varētu atrisināt... gaumīgāk. Bet tā ir mana problēma, laikam dzīvoju pārāk tuvu Skandināvijai.

Abhazija 113

Kanjona siena ir speciāli izbūvēta. Vienam VIP galdiņam.

Abhazija 112

Bet turpat netālu no šīs oāzes, skarbi vietējie vīri rosās pa saviem lauku māju pagalmiem, kuros, izrādās, aug pat banānkoki.

Abhazija 114

Vēlreiz izbraucam cauri Suhumi un dodamies uz rietumu daļu, kas ir daudz labāk saglabājusies.

Abhazija 119

Mandarīnu tirdzniecība ceļmalā.

Abhazija 120

Vietējās tūrisma industrijas lepnums – pilsētiņa Novij Afon. Ierodamies te, ar šoferi spriežot par vietējām paražām. Viņš man uzskatāmi nodemonstrē, ka ātrums te vienkārši nav jāievēro. Uz teju 100 km/h patraucoties garām ceļmalā stāvošai vietējo miliču ekipāžai.

Abhazija 121

Te tiešām ir civilizētāk. Gluži vai Rivjēra.

Abhazija 123

Kamēr apcerīgi raugos tālēs, ar mani sāk sarunāties turpat uz soliņa šampanieti malkojoša, piedzērusies krievu sieviete labākajos gados. Viņa ar sajūsmu atceras Baltiju, un no viņas vēdī baisas priekšnojautas par drīz sekojošu nepiedienīgu piedāvājumu. Pieklājīgi atkāpjos. Kad vēlāk to pastāstu mani gaidošajām šoferim, tas gluži vai eksplodē un ir dusmīgs, ka nav bijis manā vietā.

Abhazija 124

Detaļas.

Abhazija 126

Te ir visi priekšnotiekumi tūristu būšanai.

Abhazija 130

Pat tādai, tīri bohēmiskai.

Abhazija 131

Ļoti fotogēniska ugunsdzēsēju mašīna.

Abhazija 133

Vakarā atgriežos Suhumi. Šoferis pa telefonu nekautrējoties stāsta draugam, kā es viņu esot izžmiedzis visu dienu, liekot nobraukt pa švakajiem ceļiem vairākus simtus kilometru. Tomēr šķiramies kā draugi. Pēc dažām dienām sākas Krievijas rubļa kursa straujš kritums, kas manu braucienu padarītu krietni, krietni lētāku. Bet nu neko. Tikmēr pilsētas promenādē pārsteidz spilgti izgaismots parks, kurā pie soliņiem cilvēki bariem spēlē galda spēles.

Abhazija 139

Nākamajā dienā izeju atvadu pastaigā. Pludmale pilsētas centrā.

Abhazija 143

Uzeju pat tukšu, viltotu Apple Store.

Abhazija 146

Maizi piegādā tāpat kā padomju laikos, nekas nav mainījies. Silti, smaržīgi ķieģelīši, nekādas plēves un sagrieztu šķēlīšu.

Abhazija 149

Ložu pēdas redzamas ļoti daudzu māju sienās.

Abhazija 152

Centrā var just pilsētas pagātnes spožumu. 

Abhazija 157

Bet vairums ieliņu ir tipiski mīlīgi kaukāziskas.

Abhazija 156

Politaģitācija.

Abhazija 160

Krastmalā nobildēju makšķerniekus. Dullā, uz robežas iepazītā spāniete vēlāk tomēr uzrakstīs savu rakstu, un to, kopā ar šo fotogrāfiju nopublicēs The Financial Times mājaslapā. Patīk šīs mazās, brīnišķīgās sakritības.

Abhazija 172

Pilsētas centrs. Civilizācija.

Abhazija 163

Skaists, labi saglabājies padomju laiku sienas noformējums.

Abhazija 170

Parlamenta ēka gan, kopš kara laikiem, izskatās šādi. Vismaz ir apbalvota ar ordeņa baneri.

Abhazija 177

Moderns stadions.

Abhazija 180

Un vienkāršo daudzstāveņu pagalmi.

Abhazija 182

Starp tām arī joprojām neatjaunotas ēkas. Ceru, ka tas ir sarga suns.

Abhazija 186

Pie dzelzceļa stacijas noķeru mikriņu atpakaļ uz robežu. Īsā pieturā Gal pilsētā apskatu vietējo frizētavu.

Abhazija 191

Un jau drīz, bez liekām problēmām šķērsoju tiltu atpakaļ uz Gruziju. Šajā tilta pusē Abhāzijas virzienā vērsts šāds objekts. Kopā ar mani to apbrīno divu ES novērotājdžipu pasažieri. Viņiem šķērsot tiltu nav ļauts, līdz ar ko man tiek kāri uzdots sakrālais jautājums – kā tur ir?

Abhazija 198

Džipi aizbrauc, es soļoju atpakaļ – pirmā gruzīnu ciemata, pīrāgu un vīna virzienā.

Abhazija 199