Tā rūpīgāk iezūmējot karti, tukšajā auksto jūru laukumā starp Islandi, Norvēģiju un Skotiju var pamanīt dažus nelielus punktiņus. Tās ir Fēru salas, teju pilntiesīga Ziemeļvalsts, plašu autonomiju ieguvusi Dānijas province. Tik neatkarīga, ka pat atteikusies iestāties Eiropas Savienībā līdz ar lielo māsu. Te skaistos, zaļos pakalnos dzīvo 50 tūkstoši vēja kārtīgi appūstu, ņipru cilvēku, ganās aitas, zvejojas zivis un viss ir pārsteidzoši civilizēti. Nu, varbūt izņemot tikai to reizi gadā, kad salenieki sarkanām mutēm piekopj savu seno, pārējo pasauli šausmās iedzenošo, vaļu slaktiņa tradīciju, kad līcis, kurā tas notiek, no asinīm iekrāsojas spilgti sarkanā krāsā. 

Apskatoties savu atrašanās vietu telefonā, salas pat īsti nevar pamanīt. Nokļūšana tur sanāk caur Kopenhāgenu, un izmaksā tikpat, cik lidojums uz Bangkoku. It kā netālu, bet monopolists, fēriešu aviokompānija Atlantic Airways tur cenas, cieti.

Nolaižamies lidostā, ko te pirmoreiz uzbūvēja briti kara laikā, četrdesmitajos. Pirmais iespaids – zaļš tuksnesis. Ja spīdētu saule, sajūta būtu, kā nokļūstot tajā klasiskajā Windows 95 ekrāna tapetē.

Ielidojošajiem reisiem fēriešu valodā ir simpātisks apzīmējums.

Omulīgais Latvijas provinces autobusu ādvestšofera tipa taksists no mums par braucienu uz galvaspilsētu, aci nepamirkšķinot, noplēš gandrīz 100 eiro. Cenas vispār ir neiepriecinošas. Kas laikam loģiski, ņemot vērā, ka salās teju viss ir jāieved.

Pa ceļam kļūst skaidrs, ka uz cietzemes te visa pamatā ir zāle.

Savukārt jūrā, protams, zivis. Šī rūpala liecības redzamas ļoti bieži.

Ir arī gana daudz mājdzīvnieku. Nokalnēs ganās neskaitāmas aitas, un šeit vispār – govis masā uzbrūk benzīntankam.

Fērieši var izvēlēties pilntiesīgi saņemt sev arī Dānijas pasi, taču tajā pašā laikā ņipri izmanto visas iespējas, ko dod nebūšana Eiropas Savienībā – palielina zvejas kvotas, un bez sirdsapziņas pārmetumiem raženi tirgo lasi Krievijai, esot ārpus neseno sankciju Eiropas valstu listes.

Dabasskati ir fantastiski, vizuāli salas ir ļoti tuvas Islandei, un pilnīgi nemaz – kā dēlim plakanajai Dānijai.

Tuvojamies Torshavnai, galvaspilsētai. Oficiāli te dzīvo veseli 13 tūkstoši iedzīvotāju. Tuvākajā aglomerācijā mazliet vairāk – ap 20. Divas piektdaļas valsts.

Vietējie iecienījuši privātmājas, tāpēc no kalna augšas pilsēta izskatās visai plaša.

Ar kolēģiem esam atbraukuši šeit eksotiskā pieredzes apmaiņā uz vienu no divām vietējām reklāmas aģentūrām. Nometam somas izīrētajā dzīvoklī un metamies skatīties pilsētu. Pirmais, kas krīt acīs turpat pie mājas – asprātīgas, no atkritumiem radītas šūpoles.

Pa šādu gana gleznainu ielu dodamies uz pilsētas centru.

Pat šeit dažām vecākajām mājām ir tradicionālie jumti. Maz cilvēku, totāla mazpilsētas sajūta.

Galvenā gājēju iela, dienas vidus. 

Dzīvība toties ir upītē – turpat pilsētas centrā smuki ganās foreles. 

Pastaiga pa šejieni ir kaifs, aiz katra stūra kas interesants. Dažas minūtes tālāk no centra attopies pasaku pļaviņā, tūlīt pār pauguru nebēdnīgi velsies teletūbiji.

Fantastisks jumts. Galvenais nenomaukties lejā ar visu trimmeri.

Šo var kopt arī ar stumjamo pļāvēju, vieglāks līmenis.

Moderns stadions. UEFA pasākumos fēriešu futbolisti startē neatkarīgi no dāņiem, kā savas valsts pārstāvji.

Par spīti provinces sajūtai, te izskatās neapšaubāmi skandināviski. Minimālisms dominē.

Lūk, ieejas vārtu arka, piemēram.

Reizēm pavīd arī maxi. Bet nedaudz, un izskatās šeit mazliet neiederīgi.

Mazas valsts priekšrocība ir savējo būšana. Valdības māja. Nekādas apsardzes. 

Jebkurš var ieiet un vietējam premjeram uzsist galdā zvīņainu dūri. Durvis ir vaļā.

Tās ir vaļā arī no premjera trepēm dažu metru attālumā esošajam simtgadu šķūnītim, atklājot valsti mazliet kompromitējošu nekārtību.

Miers, klusums, drošība un lietus. Zīdaiņus bez bažām atstāj ārā pie mājas, mitrināties.

Laikapstākļi šajā dienā nav tie jaukākie, arī retie vietējie izskatās tam tikpat daudz adaptējušies, cik mēs.

Nākamajā dienā viss izskatās citādi, tāpat kā Islandē, arī šeit lietus un saule spēj nomainīties zibenīgi.

Brīvajos brīžos turpinu pētīt pilsētu. Par tās fotogēniskumu nevar sūdzēties.

Vietējā iedzīvotāja. Vietējā iedzīvotāja.

Pagalmos notiek ikdienas dzīve.

Apavi kopš vakardienas vēl nav īsti izžuvuši, un uz tiem parādās dīvainas sāls pēdas. Attiecīgi mans minējums – šeit ir mitrs un ... sāļš gaiss.

Kas brīnišķīgi kontrastā vispārējai dārdzībai – pilsētas satiksmes autobusi ir izmantojami bez maksas. Ar visu tajos esošo wi-fi.

Starp apbūvētajiem rajoniem gadās arī gluži mežonīgi, ideāli mazliet šķēršļotam rīta skrējienam pa dabīgu segumu.

Te pavisam dabīgi sarūsē arī mazliet aizmirsts mocis.

Ziemeļnieki ir izslavēti ar savu savrupumu, bet dažreiz tas pāriet augstākā līmenī, piemēram, materializējoties solo karuselī.

Mazliet frīkainas detaļas ir arī citviet.

Torshavniešiem ir arī savs iepirkšanās centrs, aiz kura, kā pienākas, vienmēr pīpē darbinieki.

Nākamajā dienā mūsu namatēvs, vietējais reklāmas guru Hogni, izved mūs plašākā ekskursijas aplī pa salām. 

Ainavas, protams, ir žokli manāmi paverošas.

Aitas pakalnos jūtas kā saimnieces un ceļu griež gana negribīgi.

Pa serpentīniem nonākam kādā mazā ciematiņā.

Šeit par automašīnu aktīvāk tiek izmantoti šādi transportlīdzekļi.

Apkārt neredz neviena cilvēka, starp mazajām, melnajām zvejnieku mājiņām valda sterila tīrība un kārtība.

Pirmais cilvēks, ko satiekam, karina kādā pažobelē zivis – kaltēšanai.

Hogni kā delikatesi izdiedelē no zvejnieka mazliet zivju ķidu, esot labas kaut kādā vietējā zupā.

Gleznaini, savādāk šo grūti nosaukt.

Nav brīnums, ka otrs sastaptais cilvēks ar to arī nodarbojas. Mazliet nepierasti redzēt džeku montiera tērpā, turpat pie darba busiņa pusdienlaikā atvāžam molbertu un mazliet pašvīkājam krāsas. Kaut ko sirdij, kā saka.

Arī trešais sastaptais cilvēks nespēj nodemonstrēt kaut ko vienkāršu un ikdienišķu. Šķiet, baro milzu cisternās esošus zivju mazuļus.

Savukārt mirušiem cilvēkiem uz kapu pieminekļa te mēdz likt sērojošas ģipša dūjas un profesiju apzīmējošas piktogrammas.

Bet līdz tam vēl jānonāk, vietējiem ir viens no ilgākajiem paredzamajiem dzīves ilgumiem pasaulē.

Atrodas arī dažas satraukto aci nomierinošas, pazīstamas detaļas. Ledaino ceļu kaisāmo smilšu kaste, tāda pati, kā pie mums.

Un vecais, labais suņuburkšķis, kādā aizaugušākā mājas paksī.

Ciema nomale, kā jau ciema nomale, pat farērieši visu nevar uzturēt sterili perfektu.

Lai gan cenšas ļoti. Viss atkarīgs no rakursa.

Pēdējā dienā Torshavnā neticamā kārtā gandrīz uzraujos uz šai miera iemiesojumvietai tikpat neticamu konfliktu. Šeit arī ir gana daudz vīriešu ar sarežģītiem likteņstāstiem, gluži kā pie mums, tie saviem sammitiem īpaši iecienījuši autobusa pieturas. Kādā brīdī sakoncentrējies, aktīvākais no tiem ierauga mani un izdomā, ka esmu viņu pamatīgi safotografējis. Grīļīgā gaitā, nikni un sparīgi viņš metas pāri ielai mani pārmācīt.

Viņu aplauž un nomierina šī bilde, kuru paspēju nobildēt tuvošanās laikā. Parādu to, un laipni paskaidroju, ka esmu specializējies asfalta piktogrammu, nevis bomžu bildēšanā. Tas der.

Pēcgarša? Paskarba, bet ļoti skaista vieta. Ja gribas paslēpties mazliet vēsā un mitrā migā tālu prom no lielās pasaules likstām – ideāla.