Par šo pludmaļu valsti spriest tikai pēc blīvi apbūvētās galvaspilsētas salas betona džungļiem būtu aizdomīgi, tāpēc ir skaidrs, ka ir jātiek uz nedaudz nomaļāku nostūri. Atliek tikai saprast, kuru tieši. Kūrortu salas atmetam – tāpat ir diezgan skaidrs, ka tur viss ir instagrammīgi un brīnišķīgi. Būtu krietni interesantāk uzmest aci kādai salai, kurā dzīvo vietējie. Papētu karti, papētu sabiedriskā transporta laivu kursēšanas maršrutus un laikus. Ātri noskaidrojas uzvarētājs – salīdzinoši netālu no galvaspilsētas esošā Māfuši saliņa. Raušos ik pārdienas kursējošajā sabiedriskajā prāmītī un drīz vien Males māju kastītes izzūd aiz horizonta.

Saullēkts salā tiek sagaidīts sirsnīgi – dažādu vecumu kundzes pa vienai un bariņos ierodas pludmalē, nesot līdzi dažāda rakstura palīglīdzekļus peldei.

Un tad.. guļas iekšā ūdenī!

Ikrīta rituāls, kurā atpūsties no mājas darbiem, vīriem un nodotos kaislīgai ciemata notikumu apspriešanai.

Tīrība, kārtība.

Tomēr paradīzē ir arī negaidītas detaļas.

Dodos apgaitā pa salu. Ciemata galvenā mošeja.

Dažus simtus metrus tālāk pludmale kļūst.. šāda.

Pilnīgi negaidīti esmu nonācis Māfuši atkritumu izgāztuvē. Nosacīti nožogota teritorija pašā jūras krastā, pludmalē.

Ūdenī tiek gāztas pat automašīnas.

Pa atvērtajiem vārtiem ik pa brīdim ierodas kāds vietējais, atvedot arvien jaunus papildinājumus šīs pludmales saturam.

Ļodzīga, zema sētiņa šos labumus aiztur no nokļūšanas atklātā jūrā. Tepat netālu ir ciemata publiskā pludmale, kurā peldas cilvēki.

Izskatās, ka nekāda organizēta atkritumu izvešana nepastāv – katrs stumjas uz šejieni pats saviem spēkiem.

Maldīvu salas.

Dodos tālāk – vēl pēc kāda brīža manu ceļu aizšķērso apsarga būdiņa un nožogojums. Esmu nonācis pie nākamā apskates objekta, kas izrādās.. cietums. 

Lielākais visā valstī! Un slavens arī ar nemieriem sliktu uzturēšanās apstākļu dēļ, kā arī vairākiem veiksmīgiem bēgšanas mēģinājumiem. Jāatceras, ka izbēgot no cietuma, vēl ir jāaizbēg arī no mazās salas, kurā visi visus pazīst.

Kāds vietējais apgalvoja, ka tajā mitinoties līdz pat tūkstotim ieslodzīto, nezinu vai taisnība. Starp viņiem – arī bijušais Maldīvu prezidents Mohameds Našeds, kas šeit atsēž trīspadsmit gadiņus par kāda tiesneša arestēšanu. 

Tāda kaislību pilna vieta. Un ar nostrādātu zīmolu, pie tam. Patriotiski plakāti, kas cildina darbinieku profesionalitāti un pat divdesmitgades logotips!

Joprojām neuzkrītoši atgādinu – šīs ir tās pašas slavenās Maldīvu salas!

Iepretim cietumam sēžamtīklos gulšņā vietējie hipsteri, uz kuriem nolūkojas kārtējais vēlēšanu kandidāts.

Policijas mašīnas valstij uzdāvinājusi lielā, draudzīgā Ķīna.

Atgriežos salas centra ieliņās. Tās nekur nav asfaltētas vai bruģētas – tikai noblietētas, baltas smiltis. Abos ielas galos redzama jūra, nav slikti.

Hotel Rocket Cafe! Izrādījās vienīgā vieta, kur varēju atrast nepārcenotu ēdienu, ko nāca ēst arī vietējie.

Uz arhitektūru pašiem sev vietējie pārāk neiespringst – viss ir pa vienkāršo.

Instagrams.

Kāda serbu vai horvātu daiļava iemūžinājusi sevi uz kāda grausta sētas.

Jūras toņi tiešām ir skaisti. Dienasvidū saule gan ir tik spoža, ka gaišo smilšu atspīdumā mierīgi var noķert tā saucamo sniega aklumu. Bez saulesbrillēm ārā iet ir neprāts.

Cietumam pretējā salas pusē ir vieta, kas puslīdz atbilst stereotipam par tām Maldivām

Te ir pāris balto smilšu pludmales, kuras ūdenī pāriet raksturīgajā paradīzes tonī, pāris daudzstāvu hoteļi un neliels piekrastes sektors speciāli tūristiem, vienīgā oficiālā bikini zona visā salā. Kas attiecīgi piesaista dažāda kalibra vietējos lūriķus.

Tomēr nav jāliekas traucētam – ir jāķer saulīte!

Smalkākais hotelis salā. Blakus būvējas vēl viens. Tādas Maldīvas nabagiem – uz šejieni ar publisko prāmi no Males var tikt pa lēto, nemaksājot tūrisma mafijai par pārcenotu nedēļas paketi kādā no smalkākiem kūrortiem. 

Uzreiz aiz tūristu pludmales sākas islamticīgā valsts daļa.

Pielāgošanās auditorijai.

Rosība. Tālumā maisos var redzēt priekšvēstnešus tam, ka salā būs arvien vairāk un vairāk iebraucēju – augšup stutējas arvien jaunas naktmītnes tūristiem.

Ielu māksla arī nedaudz ir.

Kolorīti.

Vakarpusē atkal iemaldos tūrisma galā un trāpos kāzās!

Izskatās gan pilnīgi sirreāli – pie turpat pludmalē noliktajiem galdiņiem kāzu viešņas tradicionālajā apģērbā kontrastē ar pusplikajām tūristu viešņām. 

Jā, vietējās dāmas pat snorkelē pilnā apģērbā. 

Interesants piemineklis – laikam pabiksta vietējos ar atgādinājumu, ka dzeramais ūdens te nebūt nav pašsaprotama lieta. Tā ka taupīgi, lūdzu.

Pienākot vakaram, promenāde izgaismojas ugunīs.

Ciemata iedzīvotāji nesteidzīgi dodas uz lūgšanu.

Varētu domāt, ka mošejā ir bankas filiāle, bet nē – skaitāmo vārsmu numuru ēri norāda elektroniskais tablo. Divdesmit pirmais gadsimts tomēr.

Nākamajā dienā dodos atpakaļ uz galvaspilsētu ar publisko prāmi. Biļete maksā tikai pāris dolārus – lēti, salīdzinot ar relatīvi dārgajām naktsmītņu un ēdienu cenām.

Male mani sagaida atpakaļ ar ceļazīmi Pa kreisi – pa muti.

Vispār jāsaka, ka tiešām – nejūtos pārāk gaidīts atpakaļ.

Pilsētā viss pa vecam – lērums rolleru un lērums vēlēšanu kandidātu plakātu, kas tālumā organiski pāriet frizētavas upuru galerijā.

Vakarā lidmašīna, līdz tam laikam vēl varu paspēt uzmest aci galvaspilsētas mikrorajonam Hulumalei. Tas atrodas uz mākslīgas, jūrai atkarotas salas – turpat blakus lidostai.

Salīdzinot ar Males šaurajām, pārblīvētajām ielām, šejienes plašumi un zaļumi šķiet gluži kā tāda Beverlihilza.

Te ir gan savas pludmales.

Gan nedaudz biedējoši daudzstāvu mikrorajoni celtniecības stadijā.

Čalis noķēris zivi!

Cits savukārt – milzu saldējumu.

Arī te trotuāri veikalu priekšā nokraujas ar ūdens pudelēm. Un uz tām, loģiski – ūdensputns!

Mākslinieciskāka politiskā propaganda.

Mikrorajona sētas puses skats.

Tipiskais sēžamtīklu motīvs nedaudz modernākā versijā.

Valsts neatkarības piecdesmitgades logotips. Kā šim reģionam ierasts – savulaik salas bija Britu impērijas sastāvā.

Valsts karoga krāsas.

Atgriežos Malē. Drīz jādodas uz lidostu. Uzmetu vēl aci vietējo suvenīru piedāvājumam.

Rollerhaosam centra ielās.

Un dodos uz lidostas sabiedriskā transporta laivu. Sirdi aizkustina kāda brauciena biedra bagāžai gādīgi iepakots tuncis.

Pēdējais skats uz Mali, kas no jebkura rakursa ietilpst vienā kadrā un dodos ietilpt lidmašīnā uz savu nākamo galamērķi.

Paldies, Maldīvas. Nu, varbūt kādreiz. Bet tad gan uz tiem smalkajiem kūrortiem – pārmaiņas pēc.