Nobeigums stāstam par detaļu, paradumu un dažādu jocīgu vietējo nianšu novērojumiem brīnišķīgajā Tunisijā. Pirmo daļu vari atrast šeit, un otro – šeit.
Katras sevi cienošas pietiekoša izmēra tunisiešu pilsētas centrālā sastāvdaļa ir vecpilsēta jeb medīna. Vēsturiski pilsētas aizsākums, mūsdienās joprojām tirgus epicentrs un daudziem arī dzīvesvieta.
Sfaksā, Monastirā un Sūsā novēroju iespaidīgus un labi saglabājušos senlaiku aizsargmūrus ap medīnām – ar raksturīgo draudīgi roboto maliņu arhitektūru. Atšķirībā no Eiropas, kur daudzviet šie mūri tika nojaukti, pilsētām paplašinoties, šeit apdraudējums laikam ir bijis jūtami ilgāks, līdz ar ko mūrus izdevies skaisti saglabāt.
Iekšpus šiem mūriem var ātri vien apjukt sajūtā par to, kāds tad šodien ārā ir gadsimts.
Apmaldīties šaurajās ieliņās ir elementāri un tā kļūst par manu iecienītāko nodarbi ikvienā apmeklētajā medīnā – ieklīst šajā labirintā un pēc tam mēģināt intuitīvi atrast izeju.
VIetējie gan šeit, protams, orientējas filigrāni.
Pa šīm šaurajām ejām staigājot, acs aizķeras aiz bieza slāņa dažādu sīku detaļu. Skaistas durvis, vēsturiski metālkalumi, vēl romiešu papēžus pieredzējis bruģītis.
Lūk, pie kurpnieku darbnīcas – vesela galerija ar dažāda kalibra papēžiem, fotogēniski piestiprinātiem pie sienas.
Te vispār – pavisam kinematogrāfiskas tekstūras.
Kur vien skaties – būs kaut kas interesants. Lūk, starp diviem krēsliņiem relaksējas pavisam antīks divdimensiju manekens, pēc sajūtas vismaz simts gadus vecs.
Pacel acis – un tur jau tevi sagaida mājas numurs virs durvīm, kas noformēts ar buļļa galvaskausu un divām tunču astēm!
Kultūrslānis te ir burtiski slāņiem, visur.
Ieliņu tīkls dienas laikā tiek izmantots arī kā visnotaļ stihisks tirgus paviljons. Medīna principā ir tāda vietējā alternatīva lielveikalam – atnāc un tiec pie apģērba, pārtikas, būvmateriāliem, jebkā.
Saulei iespīdot pareizajos leņķos saproti, ka šis labirints ir arī īsta fotogrāfa paradīze.
Atliek tikai ķert ēnu spēles.
Fotogrāfiju varoņi gan nereti mēģina aši nozust aiz stūra.
Šis gan neaizbēgs.
Un tad pienāk vakars un viss kļūst kluss, mierīgs un izmiris. Un katrs ceļotājs tad var izlemt, cik ļoti viņš vēlas uzticēties šim labirintam, klīstot pa to vēlā vakara stundā viens pats. Kā man teica vietējie Sfaksā – pienākot naktij, tumšie un viegli kriminalizētie spēki atsevišķās medīnas daļās mostoties gluži kā sikspārņi. Godīgi sakot, nepārbaudīju.
Vēl medīnās ļoti krīt acīs visnegaidītākajās vietās uzradušies manekeni – lai no ieliņas gala pamani, ka te ir apģērbu veikals.
Jāatzīst, ka tunisiešu izpratne par kailumu un tā slēpšanu salīdzinoši ar pārējo apkārtējo Magriba (Ziemeļāfrikas valstu virs Sahāras tuksneša) un Tuvo Austrumu reģionu ir visnotaļ vaļīga.
Šīs divas draudzenes labi ilustrē divus galvenos dāmu apģērba virzienus šajā valstī. Tradicionālais un islāma ietekmētais – apsegta galva, salīdzinoši konservatīvs tērps. Un modīgais – gari, plīvojoši mati, stilīgas saulenes, bikses, kleitas, šalles, mēteļi, viss. Uz aci šādu rietumnieciski tērptu tunisiešu skaistuli vispār nevar atšķirt no tipiskas spānietes vai itālietes.
Un vietējā Gen Z publika arī, protams, vizuāli nav pārāk atšķirama no tiktokā redzamajiem laikabiedriem Eiropā, Amerikās un citur.
Taču nepārprotiet, tradicionālā te pietiek.
Pēc visa spriežot, tas arī tiek popularizēts un atbalstīts.
Vecākas kundzes izskatās visautentiskāk.
Šādu sendienu aksesuāru uz galvas dzīvajā gan šajā braucienā nesanāk sastapt.
Un sejas šādi arī neviena, vismaz pilsētās, jau sen vairs neaizsedz.
Kā visur citur pasaulē, kungi apģērba būšanu ņem vieglāk.
Ir pa kādam tradicionālākam personāžam.
Taču tipisks tunisiešu karatists ģērbjas ērti un sportiski, smukā mikrorajona estētikā.
Un kā ar tunisiešu dizainu? Tipiskākais ko redzu – tūristu kvartālos atrodami šādi klūdziņu pinuma abažūri gaismekļiem – gan ieliņu apgaismojumā, gan nopērkami līdzvešanai uz tālām zemēm.
Šis tiešām izskatās joprojām populārs tradicionālā dizaina paraugs – sastopu to arī savas viesnīcas vannasistabā.
Ar mūsdienīgākiem dizaina risinājumiem ir vēl interesantāk. Nonākot šajā valstī tu ātri vien apjaut, ka vietējie uz estētiku un detaļām pārāk... neiespringst. Nu, vai godīgāk būs apgalvot – ka viņi to visu redz un risina savā pasaules un vizuālās kultūras redzējumā.
Nomā paņemts, vairāku gadu biežas lietošanas slodzē krietni saguris velosipēds kopš nopirkšanas joprojām mierīgi var būt aptīts ar baisu polietilēta aizsargslāni. Tā taču labāk saglabājas!
Grāmatu maiņas skapītim durtiņas pielikušās otrādi? Dzīves sīkumi.
Lielveikalā tevi mierīgi var sagaidīt šāda, nedaudz mīklaina, situācija.
Mūsu pilsētā nav maķītis? Būs.
Puspamestā atrakciju parkā manu sirsniņu pamatīgi sasilda fantastiska Toma un Džerija statuja.
Iepriecina arī šis veikaliņš, kas man dod ceļavārdus, agrā rītā dodoties meklēt mikroautobusu ceļojumam uz nākamo pilsētu.
Tālākiem panākumiem iedvesmojošs kafejnīcas noformējums ar dāsnām naudas ķīpām kaut kur pa ceļam, nekurienē.
Viesnīcas numuriņā tevi sagaida šāds, brīnišķīgs šampūna iepakojuma dizains.
Tiktoka nosaukumu kafejnīcu noformējumā redzu vismaz trīs vietās.
Par šo Tesla autonomu Īlona juristi droši vien nervozi pīpē koridorā. Bet tāpat neko nevar padarīt.
Te arī interesanta nianse. Lai gan Tunisija attieksmē pret karu Ukrainā ieņem drīzāk prorietumniecisku pozīciju, šeit bez kādām problēmām reklamējas Krievijas galvenais starptautiskais propagandas rupors, RT.
Un vietām joprojām var redzēt arī pabalējušas un švaki iztulkotas izkārtnes, kas saglabājušās vietējā tūrisma zelta laikmeta, tēmētas kirilicas auditorijai.
Šo visu skaisti sasummē bijušā prezidenta portreta sejas izteiksme plakātā Monastiras autoostas biļešu kasēs.
Un turpat blakus, piecdesmit metrus ārpus autoostas, ceļotāju pilnīgā bezkontekstā var pārsteigt kāda pokemona betona skulptūra. Tunisijas vizuālās kultūras ceļi ir absolūti neizdibināmi.
Atkritumu urna noformēta kā sociālās kampaņas sastāvdaļa. Met lūdzams atkritumus te iekšā dārgais draugs – lai tie nenonāk jūrā un tad attiecīgi arī bruņurupucim vēderā. Taču, ja sāc analizēt šo visu virs vidējā – metot šeit iekšā, taču arī nonāk tajā vēderā!
Te savukārt kampaņa kādai kundzei, kas sevi dēvē par BIG BOSSA. Aizdomājos, vai tiešām Tunisijā jau ir savas sieviešu stendapa zvaigznes? Tas būtu tiešām iespaidīgi un advancēti.
Interesanti, ka politiskajai aģitācijai šeit ir speciāli norādītas vietas uz sienām un mūra sētām. Šādi numurēti rāmīši, lai ierobežotu anarhiju plakātu izlīmēšanā. Diez, kāds ir princips – kurš pirmais nāk, tas pirmais līmē? Un tālāk tad viens otram pāri? Varbūt kāds tēmas pārzinātājs var viest skaidrību komentāru sadaļā?
Dizains smuki risinās arī dažādās precēs. Tirgū par mazām naudiņām var tikt pie Hello Kitty māla krājkasītēm.
Zeķēm ar trīskāršu Nike zīmola jaudu.
Te savukārt Zirga astes matu atjaunotājs. Esot labs.
Vēl tunisiešiem patīk mozaīkas. Ja ir laiks un talants, mākslinieks atvēzējas nopietnāk.
Ja vēriens mazāks, var iztikt arī šādi.
Šeit tirgus zivju stenda noformējumu mozaīkas pikseļi atrisina pavisam glīti.
1001 nakts pasaka zem ūdens!
Vēl viena vietējā nianse ir – estētisks, taču no praktiskā viedokļa neizskaidrojams rāmītis ceļazīmēm. Ne mazāk neizskaidrojams, kāpēc mūsdienās Ļeņins jācildina ar ielu galvaspilsētas Tunisas centrā.
Varbūt metāla izstrādājumu industrija ielobējusi dūšīgu valsts pasūtījumu?
Būtu labāk lobējuši jaunas dināru monētas. Apritē esošās bieži vien nodilušas tā, ka nevar atšķirt, kurš prezidents pie stūres.
Dināru banknotes savukārt izskatās šādi.
Taču visvairāk manu iekšējo estētu sajūsmina vēsturiski un ar rokām tapināti dizaina risinājumi. Piemēram, šādas, patīkami aprūsējušas, skaistas norādes, no kurām arābu mēli nepārzinošs ceļinieks nevar saprast pilnīgi neko.
Šeit jau nedaudz svaigāks pasākums, bet tāpat izskatās no septiņdesmitajiem.
Neizskaidrojams klucītis no tās pašas dekādes mistiskā veidā saglabājies arī Tunisas Starptautiskās lidostas izlidošanas zālē.
Un tad vēl arī šīs ar roku gleznotās flīzītes, kādām vietējās medīnās var uzskriet teju katrā otrajā ieliņā.
Skaisti.
Te savukārt novērojama skaistu vēsturisku flīzīšu un relaksētās tunisiešu dizaina izpratnes kopdarba piemērs? Nesakrīt cipariņi – nekādu problēmu.
Vai arī te – spuldzīte plika, kaut rāmis apkārt ļoti glīts? Arī nekas.
Un nu, pie mana vismīļākā tunisiešu grafikas dizaina žanra – 101% roku darbs. Vienkāršākie vietējie komersanti gan tehnisku, gan finansiālu iemeslu dēļ nevar atļauties dizainēt un ražot dārgas izkārtnes saviem veikaliņiem un tirgus stendiem. Tāpēc izlīdzas ar gadsimteņos jau pārbaudītu metodi – pasaukt radinieku vai kaimiņu, kas kaut ko spēj uzmālēt ar krāsām uz sienas vai stenda. Un sanāk lieliski!
Brīnišķīgs logotips Homtsūkas tirgus dārzeņu nodaļā.
Vēl dāsnāki augļu grozi Sūsas tirgū.
Kārtīga ciska, no kuras top skaidrs, ka te var tikt pie tikpat kārtīgas gaļas.
Kurpieka darbnīcas aicinājums.
Uzskatāmi parādīta cīņa pret izsalkumu, ko uzvar apetītelīgs burgers.
SIM kartes iegādes pakalpojums.
Tas pats, tikai advancētāk.
Iespējams, te vari tikt arī pie paša telefona.
Fantastisks fotostudijas logotips. Līdz ar digitālā žanra attīstību gan diemžēl kārtīgi pabalējis, bet joprojām var saskatīt filmiņas rullīti.
Ne sliktāka satelīttelevīzijas kompānijas firmas zīme. Ar visu satelītu, kā pieklājas.
Ļoti askētisks autoservisa noformējums.
Te tieši pretēji – pavisam drosmīgs un par sevi pārliecināts Michelin neoficiālais pārstāvis.
Un visbeidzot, mans mīļākais kolekcijas eksemplārs – mūsu galaktikā skaistākais sporta zāles logotips.
Ir arī sociālās atbildības komunikācija. Pavisam pieklājīgs un neuzkrītošs aicinājums izmest atkritumus.
Uzstājīgāks atgādinājums, ka smēķēšana ir inde.
Taču visbiežākais vizuālais motīvs, kas atkārtojas visnegaidītākajās vietās un kontekstos visa mana ceļojuma laikā ir... Palestīnas karogs. Nesenie notikumi Gazā tunisiešus, gluži tāpat kā citas musulmaņu nācijas, ir pamatīgi samobilizējuši simboliskam palestīniešu atbalstam. Līdzīgi kā neskaitāmie Ukrainas karogi un tā krāsas pie mums kara pirmajos gados.
Palestīnas karoga krāsas redzamas medīnu ieliņās.
Uz galvenās arodbiedrības ēkas.
Ielu mākslā.
Ielu mākslā turpat blakus futbola fanu tematikai, kas te arī ir ļoti bieži sastopam (vietējie ultras iezīmē savas teritorijas ar agresīviem futbola grafiti).
Speciālos Gazas atbalsta baneros ielās.
Televīzijas logotipā ekrāna stūrītī.
Uz veikalu slēģiem (ieskatoties var redzēt, ka labajā pusē ar palestīniešu toņiem aizkrāsota visa Izraēlas teritorija).
Strītfūda stendiņā.
Karodziņi tiek tirgoti katrā otrajā suvenīru bodē.
Ne tikai karodziņi, bet arī šalles.
Ar šīm krāsām tiek noformētas kafejnīcas.
Restorāni.
Tirgus paviljoni.
Automašīnas.
Māju sienas.
Tiltu balsti.
Un faktūrīgas fasādes.
Nezinu, vai tas palīdz Gazai, taču jāatzīmē, ka pavisam nesen slavenā Grēta Tūnberga kārtējā mēģinājumā ar savu Freedom Flotilla aizkuģot līdz Gazai piestāja tieši šeit, Tunisijā. Kur viņiem drīz vien gan gadījās mīklainais atgadījums ar pirotehnisko raķeti uz klāja. Bet ok, tas jau ir cits stāsts.
Paralēli Palestīnas jautājumam nereti uz sienām var redzēt arī šādus vēstījumus – stencilus ar seju, zem kuras rakstīts "lieciet Azizu mierā". Tā arī nesanāca precīzi noskaidrot, kas ir Azizs, bet ir aizdomas, ka tas varētu būt kāds politieslodzītais.
Vietējie jaunieši pa to laiku spēlē bandās un dala pilsētas savās iedomu ietekmes zonās.
Un apgalvo, ka skola nav vieta gudriem cilvēkiem. Prieks, ka vismaz angļu valodu censoņi tomēr pa bišķītim mācās.
Tāda lūk manām acīm pavērās Tunisija astoņu dienu garumā un trīs fotostāstos. Skaidrs, ka viss šis galīgi nepretendē uz pilnīgu valsts iepazīšanu, mēģinot paspēt pēc iespējas vairāk dotā laika rāmja un vietējā sabiedriskā transporta ierobežojumos. Pieļauju, ka kādreiz Tunisijā vēl varētu atgriezties – lai paskatītos, kā šeit dzīve notiek Sahāras tuksnesī, nevis piekrastē. Bet nu, to tad gan, pieķerot klāt Alžīriju un Lībiju – kā jau sākotnēji biju iecerējis.