Turpinājums stāstam par detaļu, paradumu un dažādu jocīgu vietējo nianšu novērojumiem brīnišķīgajā Tunisijā. Pirmo daļu vari atrast šeit.
Kārtīgs franču ietekmētā vēsturiskā mantojuma glutēns dažāda izcepuma pakāpju bagešu formātā man seko visu nelielā ceļojuma laiku.
Sākot ar brokastu galdu nedārgajās viesnīcās, kur baltmaize arī ir visas ēdienreizes epicentrs, ko atliek vien ieziepēt ar margarīnu un kausēto sieru. Nekā diži cita piedāvājumā parasti nemaz arī nav.
Jebkurās pusdienās restorāniņā bez jautājumiem pirmais tiek atnests grozs ar gabalos sagrieztām ņukām – lai tās varētu mērcēt tradicionālajās mērcītēs un kārtīgi piepildīt bāku paralēli grilētajai doradai.
Un arī tāpat, vecpilsētu ieliņās fotogēniski klaipi uzglūn no tunisiešu klēpjiem,
kastēm,
groziem,
uz motorolleru stūrēm pakārtiem maisiņiem,
letēm,
un tirgus stendiem.
Šādi izskatās apaļo baltmaizes plāceņu ceptuve.
Un šādi – garo franču stila bagešu dzemdību nams. Krāsns ir labajā, tālajā stūrī – klaipiņi smuki griežas, kā tādas patronas tēlaina glutēnrevolvera magazīnā.
Secinājums viens – ja baltmaize ir tuva, Tunisija ir izcila vieta dūšīgam atvaļinājumam.
Kā vispār šeit ir ar ēdienu? Īsumā – ļoti garšīgi un pie tam par ļoti pieņemamām cenām.
Nu, vienīgais, varbūt ne vienmēr piedevas ir no veselīgā gala. Pasūtot skaistu, diētisku zivtiņu eļļaini frī kartupeļi pārsvarā nāk klāt pēc noklusējuma.
Vēl vairāk – vienreiz uztrāpos uz pavisam neticamu kombo. Manis izvēlētās ceptās zivis tiek pasniegtas skaistā... spageti un frišku sadraudzībā.
No eļļas uzbrukuma var izbēgt, zivtiņu pasūtot ar kuskusu – tad viss kļūst ļoti tvaicēts un veselīgs.
Kādu restorāniņu apmeklēju vairākas reizes un izbaudu oficianta dusmu par vakar neatstāto dzeramnaudu (jo maksāju pie kases pēc vietējo ēstuvju principa, nenoorientējos) – zivi kuskusā atnes, nomestu uz blakusšķīvja. Šis ir tas pats ēdiens, kas iepriekšējā attēlā. Protams, šoreiz labojos, atstāju pāris dinārus ņiprajam kungam un viņš smaida kā apaļa jūlija saulīte.
Uz pavisam milzīgu porciju uztrāpos kādā tunisiešu ātrās ēdināšanas uzņēmumā – tiek atnesta maize, zupa un vēl šī milzīgā palete ar dažādiem maziem uzkodu varientiem – kopā vēl ar litra ūdens pudeli viss izmaksā aptuveni sešus eiro. Cenas šeit tiešām ir ļoti patīkamas.
Bet vislabāk sanāk tad, kad uztrāpu kaut ko ne pārāk apetītelīgu vizuāli, taču nereāli garšīgu – vietējo tradicionālo ēdienu, tunisiešu oudžu (ojja). Tāds vidēji ass sautējums, kurā ir olas, dārzeņi, svaiga tomātu mērce un garšvielas kopā ar gaļu vai jūras veltēm.
Lai gan izskatās kā vienreiz jau lietots, oudža ar jūras veltēm kļūst par manu iecienītāko ēdienu šī ceļojuma laikā – dažādās vietās pasūtu to vismaz trīs reizes.
Vēl svarīga vietējās ekonomikas un barības ķēdes sastāvdaļa ir mazi brokastmaižu stendiņi, ko kūrē uzņēmīgi vietējie. Maize, olas, gaļa, mērcītes un turpat tavu acu vietā top ātrs un gana baudāms sendvičs.
Stendiņus no rītiem var atpazīt pēc vīriešu bariņa, kas, tiem blīvi sapulcējušies riņķī, kož maizēs un skaļi savā starpā apspriež jaunumus.
Un ja budžets pavisam ekonomisks? Tad atliek vārītas cūku pupas! Arī pie tādām vari tikt nelielā plastmasas maisiņa porcijā ar dāsnu sāls šķipsnu pa virsu.
Našķi? Var nobaudīt interesantu vietējo čipšu variāciju – avenes un pipari. Pamēģināju – jāsaka, ka garšas notīs var just spēcīgu Mendeļejeva tabulas klātbūtni.
Un saldajā – vietējā cukuroti karamelizētā delikatese ar šķēlētiem riekstu gabaliņiem. Arī izskatās tā, ka uzreiz mierīgi varētu likt modernās mākslas muzeja ekspozīcijā.
Turpinot par tunisiešu galda kultūras lietām, pakāpsimies nedaudz atpakaļ. Kā jau Vidusjūras dūšīgi apskalotai valstij, svarīga virtuves un vispār kultūras sastāvdaļa ir zivis un zvejniecība. Katrā piejūras pilsētā ir osta ar neskaitāmām zvejas laivām un tīklu čupām krastmalā. Lūk, tīkliem pat uzbūvēti speciāli akmeņu pauguri – droši vien, lai paisums neaizskalo darbarīkus.
Laivām ir gan vienkāršākas variācijas, gan de luxe, ar jumtiņu.
Un tām te var uzskriet visnegaidītākajās vietās, pat kilometru no jūras, parastā māju pagalmā.
Netīšām uztrāpu uz visai Tunisijai unikālu, tikai Džerbas salā palikušu sensenu tradīciju, kas pamanījusies izdzīvot līdz mūsdienām – ikrīta zivju izsoli Houmt Souk tirgū. Lūk, pat uz sienas uzzīmēta.
Un šķiet, ka tiešām tas ir tas pats vīrs no tirgus! Princips – ikrīta svaigo lomu pārdevēji ar palmas šķiedrām saver skaistās, labi apskatāmās un svaigumu novērtēt viegli ļaujošās zivju virtenēs un tad piedāvā pircējiem ciparu, kas pēc tam, interesentiem sacenšoties par virteni pamazām kāpj uz augšu. Vienīgais, nezinu, vai biju nokavējis aktīvāko izsoles ņemtiņu, bet baigā spriedze par virtenes iegūšanu novērojama nebija. Pēc praksē novērotā radās arī nelielas aizdomas, ka mūsdienās tradīcijas piekopēji ir palikuši slinki – pārdevējs bija uzpinis tikai pāris virtenes rādīšanai klientiem, un pēc vienošanās par cenu zivis interesentam vienkārši iesvēra no blakus noliktiem spaiņiem un kastēm, nevis atdeva rokās daiļo ķekaru.
Lai vai kā – forši, ka šāda tradīcija turpinās cauri gadsimtiem, pat ja mūsdienās tādā mēreni prokrastinējošā režīmā.
Vietējos zivju tirgos notiekošā, protams, ir vēl krietni vairāk. Lūk, dziesmiņas Baby Shark varoņi Tunisijas reālijās.
Tirgus paviljoni tiešām izskatās pēc paviljoniem.
Šeit strādā ne tikai sirmi vīri, bet arī jauni, stilīgi čaļi.
Vecākiem kolēģiem kalmāra zvetēšanā gan roka iešauta nedaudz vairāk.
Te dabūjamas tik svaigas garneles, ka tām vēl kustās ūsas.
Tiek izkopta zivtiņu eksponēšanas māksla. Skatos un domāju – ko man šis atgādina? Pareizi, tas taču gluži kā mūsu Oranžais koris!
Aci priecē arī ar roku gleznots tirdzniecības stendu noformējums.
Kungs smuki pieskaņojis savu trandicionālo cepurīti tunča sārtumam.
Šeit savukārt – noformējuma sarkanajiem pipariņiem. Estētika tunisiešiem ir svarīga, forši.
Tirgotāji ir praktiski – savas somas glabā turpat uz lampu trubiņkonstrukcijām. Labs papildu plaukts!
Tikpat praktiska te ir arī vistiņu tirdzniecība. Svaigu vistiņu, piebildīšu. Lai nebūtu jākurina ledusskapis, tās tiek turētas šādos necilvēciskos sprostos turpat pāri pagalmam no gaļas veikala ieejas. Kad nopērc tādu, blaukš, un svaigs cāļa ķermenītis ir maisiņā nesams uz mājām šmorēt. Ļoti nežēlīgi, ļoti efektīvi.
Te mūsdienīgāka šī paša principa versija. Neviens neprotestē par vistu turēšanu būros.
Vēl nežēlīgāks skats man paveras, iemaldoties Tunisas galvenā tirgus nostūrī, kur tiek tirgota zirgu gaļa. Viens ir redzēt desu un apzināties, ka tas ir zirgs, bet tās eksponētās, nocirtstās galvas ir baigi traki.
Protams, ar savu bībeli svešā baznīcā iet un sprediķot nav produktīvi un viens dzīvniekus mīlošs gringo te neko diži neizmainīs, taču jā – šis ir baigi skarbi.
Labāk pievērsīsimies datelītēm.
Galvenais tunisiešu saldums. Dabūjamas daudz un lēti. Tirgojas arī dateļpalmas zaru buntēs.
Lūk, augšā palmā dabūjamas bez maksas, lejā jau par godīgu dināru.
Katrā sevi cienošā lielveikalā ir speciāls dateļu plaukts ar dažādu piegādātāju versijām.
Un tirgū – vesela strīpa ar šādiem, kolorītiem stendiem.
Visu iespējamo kalibru tirdzniecība Tunisijas pilsētu ielās ir kurp vien paskaties. Lūk, mandarīnu tirgotājs atvedis savu preci uz pilsētu turpat pikapa kravas kastē un tai smuki pieskaņojis arī savu džemperi.
Šie kungi pilnīgi pretēji – nav pieskaņojuši precei neko, toties saviem ratiem atraduši fonā skaistas, vecas koka durvis.
Mikroskopiska pulksteņu darbnīca, to pašu atvērto durvju platumā.
Šuvēja darbnīca, jau divu durvju izmērā.
Kurpnieka piedāvājums.
Vietējās medīnās ir ārkārtīgi daudz rotaslietu veikalu. Man gan saglabājas aizdomas, ka tas galīgi nav zelts un sudrabs.
Parastu preču veikaliņi ir acīj tīkami aizkrauti.
Specializēts olīveļļas veikals.
Tirgū nevienam nav kompleksu – krosenes var tirgot turpat blakus desiņām.
Varbūt vēlaties pārnadžu kājas buljonam? Lūdzu!
Kādu paklāju? Te būs.
Humpala? Džerbas salā atrodu vienu brīvdabas versiju, kā minimums hektāra platībā. Šķiet, pat pamanu savu džemperi, ko pagājušogad iemetu tekstila konteinerā pie vietējā rimčika.
Sfaksas medīnā lietotās drēbes izklāj turpat laukuma malā uz dekoratīvajām kāpnēm.
Andele notiek pat pie autobāņa maksas kontrolpunkta.
Odziņas, cepumiņi, salvetes, zariņi.
Taču visšeptīgāk, protams, ir medīnu tirgos. Te vēl agrs rīts, paviljoni pamazām veras vaļā.
Jo augstāk saule, jo vairāk cilvēku un spiešanās.
Augļu paviljonā satieku ārkārtīgi atraktīvu citronu pārdevēju, kas ļoti labi saprot instagramīga stenda noformējuma spēku. Pircēji nāk viens pēc otra.
Viņš man iešķiebj savu vizītkarti un, paralēli savai tirgotāja karjerai izrādās arī fotogrāfs! Apraksts uz kartiņas ģeniāls – citroni, ķiploki, piparmētras, portreti.
Bez citroniem un portretiem te ir arī pupiņu grēdas.
Nez kāpēc sašķēlēti ķirbji? Varbūt, lai pensionāram vieglāk aiznest mājās?
Dažādas zālītes un garšvielas, kā jau austrumu tirgum pienākas.
Šī izskatās pēc tautas līdzekļu aptiekas. Nekāda Xanax, cienītie.
Atsevišķa, neliela nodaļa Tunisijas stāstā veltāma vietējiem manekeniem.
Tiem apmeklētājiem, kas aizskatās dāmu krūtežās, turpat blakus pievienots atgādinājums par Meku.
Taču par plastmasas kailumu te neviens galīgi nesatraucas. Vēl vairāk, šķiet ka manekenu ražotājs ir visnotaļ dāsni saskatījies Kardašjanus.
Plaša izvēle.
Vietām tirgus faktūrā mūsdienu manekenu pozas smuki saspēlējas ar senākiem vecpilsētas cilvēku attēlojuma slāņiem – antīku oficiantu, piemēram.
Īsumā – darbs nav grūts, bet atbildīgs.
Pabeidzot apgaitu pa tirgu, uzskrienu uz krāsainām alkohola pudelēm! Vai tiešām? Aprunājoties ar saimnieku, viss noskaidrojas – šādi te tiek pārdoti dažādi parfīmi, iespaidīgos tilpumos.
Bet runājot par alkoholu, Tunisija, kā viena no relaksētākajām musulmaņu valstīm, jau nu neļaus šajā jomā sevi apbižot. Kādu vakaru iepērku vietējā Monoprix lielveikalā pārtiku brokastīm. Norēķinoties, angliski labi runājošais pārdevējs man sazvērnieciski vaicā – vai tu kaut ko meklē? Caur galvu izskrien vairāki neticami scenāriji – vai tiešām vietējā topiņa kasieris man tagad zem letes piedāvā marihuānu? Vaicāju atpakaļ ar zinošu smaidu – ko vari piedāvāt? Un tad es uzzinu, ka brīnišķīgais Monoprix, pavisam oficiāli no savas sētas puses visiem gribētājiem tirgo... alkoholu. No sētas puses, lai nekaitinātu samērā konservatīvās Džerbas salas iedzīvotājus. Apeju apkārt kvartālam, un tur, tiešām, nelielā šķērsieliņā ir mazs veikaliņš, kura restotā lete ir savienota ar lielveikala noliktavu. Un lērums acīmredzami izslāpušu kungu veseliem iepakojumiem uz mājām ņem aliņu, vīnu un arī stiprākus grādus.
Šādi izskatās tunisiešu aliņš no populārākā vietējā brūvētāja, Celtia. Pēc garšas nekas pārdabiski labs nav, taču tā sētas puses restotās letes pieredze man bija jāpiedzīvo.
Vēlāk, jau daudz lielākajā metropolē Sfaksā, tās pašas Monoprix ķēdes veikalā trāpos uz pavisam atklātu alkohola nodaļu bez nevienas restes. Vienīgi nosaukums alkozālei joprojām tāds slapstīgs, tulkojot no franču valodas burtiski – pagrabs pilsētā.
Mēs savukārt slapstīgi noteikti nebūsim un nākamajā stāstā skaisti finišēsim šo Tunisijas mikroekspedīciju – ar medīnu reālijām, vietējā dizaina niansēm, rokas zīmēto izkārtņu filigrānumu, kā arī neizbēgamo Palestīnas jautājumu.