Sākotnējā šī brauciena doma bija paķert plašāku Ziemeļāfrikas maršrutu, apvienojot tajā Alžīriju, Tunisiju un varbūt pat bišķi Lībiju. Taču izpētes gaitā bija skaidrs, ka pēdējā šobrīd diemžēl nav apceļojama neatkarīgi, savukārt Alžīrijas vīzas process ir tik čakarīgs un dārgs, ka saliekot to visu ar vēl dažiem apsvērumiem, tās apmeklējums arī pārceļas uz vēlāku. Kas atliek? Brīnišķīgā Tunisija! Nav vajadzīga vīza, biļetes no Rīgas tikai plusmīnus 200 eiro turp atpakaļ, kā arī vēl nesen tā tika uzskatīta par vienīgo demokrātiju reģionā (pēc 2011. gada Arābu Pavasari ievadījušās Jasmīna revolūcijas situācija šajā ziņā pēdējos gados diemžēl gājusi sliktumā). Bez tam – vēl ne tik daudzus gadus atpakaļ šis bija visai populārs galamērķis ceļotājiem no Latvijas, bet kādu laiku neesmu dzirdējis, ka kāds no mūsējiem vairs turp brauktu. Tad nu arī pie reizes mēģinās noskaidrot, kāpēc tā. Ielidoju valsts dienvidos, Džerbas salā un nedēļas laikā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem mēģinu nokļūt sešus simtus kilometru attālajā galvaspilsētā Tunisā, no kurienes man ir lidojums mājup.
Džerbas sala no augšas izskatās visnotaļ sausa. Kā nekā, Sahāra sākas tepat blakus.
Pirmā lieta, ko izdaru attopoties Houmt Souk – lielākajā Džerbas salas pilsētā – ir iezvelties pirmās ceļā pagadījušās, maķenīt dzīves apskrambātās kafejnīcas aicinošajā plastmasas sēdeklī. Maģiskā frāze Un cafe noir s’il vous plait mani drīz vien nodrošina ar rīta saules gaismā kūpošu stikla glāzīti, tikai līdz pusei pilnu ar darvas melnu, aromātisku eliksīru. Izrādās, populārākais kafijas formāts Tunisijā ir maztrauciņos pildīts espresso. Šāds šotiņš teju visur standartā maksā tikai divus dinārus, jeb sešdesmit eirocentus. Malkoju karsto, gardo, pēc negulētās nakts smadzenē enerģiju atjaunojošo šķidrumu un jūtu, ka šis skaistais rituāls būs bieža un neatņemama manas Tunisijas miniodisejas sastāvdaļa.
Kafijas baudīšana ir nopietna padarīšana – kafejnīcu krēsli, kā likums ir vērsti uz ielu, lai būtu iespējams gan citus apskatīties, gan sevi parādīt.
Klasisks skats, tūkstošiem vīriešu, laiski dirnot visas valsts kafejnīcu terasēs tādos pašos plastmasas krēslos kā manējais, jebkurā dienas laikā lēnām sūc kofeīna mazglāzītes, paralēli vienu pēc otras izsmēķējot lērumu cigarešu un ar tādiem pašiem kolēģiem apspriežot visdažādāko kalibru jautājumus.
Un, teikšu kā ir, atmosfēra šajās kafejnīciņās ir ļoti laba. Ceļojuma gaitā šādus pitstopus ik dienu veicu vairākkārt.
Nākamā lieta, kas mani Tunisijā interesē ir – kā izskatās vietējā arhitektūra. Šķiet, ka pēc klasiskā Austrumu piegājiena – neuzkrītoša ārpuse aiz bieziem mūriem, viss skaistums ēku iekšiņā.
Taču viena aspekts gan nekautrējas izrādīt savu daili – durvis un logus tunisiešiem jau vēsturiski paticis taisīt košus un cakainus. Iecienītākais tonis ir debesu zilais, kas vecpilsētās vietām rada tādu Santorini izstrādājuma sajūtu.
Acij te ir kur pieķerties un papētīt detaļas. Skaisti.
Vēsturiskā šajā valstī pietiek.
Nelielas Aladina noskaņas – arī.
Tipisks mūsdienu pilsētas skats gan ir šādi plakani jumti, ik pa laikam kādas mošejas minarets.
Plakanumu vietām atsvaidzina interesantas, austrumnieciskas formas.
Paejot prom no ļoti atmosfēriskajām vecpilsētām, sākas krietni vienkāršāks piegājiens. Gluži kā pie mums.
Paneļu māju rajons.
Daži no tiem izskatās vēl biedējošāk, nekā līdzīgas būves postpadomju telpā.
Piejūras pilsētās sastopu arī pierādījumus dažādus triecienus guvušajai tūrisma industrijai – pašā vidusjūras krastā redzu vairākas pamestas, iespaidīgas viesnīcas.
Galvaspilsētā Tunisā debesskrāpju, maigi izsakoties, nav daudz.
Nu, toties to eleganti kompensē skaista kalnu grēda pie apvāršņa.
Klīstot pa ielām, var uzskriet dažādiem pārsteigumiem. Piemēram, iespaidīgam kioskam brutālisma noskaņās. Šāds mierīgi varētu kalpot arī kā bumbu patvertne.
Brutālisms notiek arī uz trotuāriem – kafejnīca mierīgi var izolēt savu sektoru, slaidi uzspļaujot kājāmgājēju interesēm.
Taču pietiek arī skaistā, protams.
Vietām arhitektūrā var manīt pat jūgendstila ietekmes.
Ja ļoti, ļoti samiedz acis, tad Tunisa mierīgi varētu būt kāda mūsdienu Francijas pilsēta. Vēsturiskā ietekme ir attiecīga.
No malas skatoties šķiet, ka vietējiem sava valsts tīri labi patīk. To apliecina arī šī Es mīlu Monastiru tūristu fotozīme, kas ir burtiski noklāta ar lūpukrāsas buču nospiedumiem.
Vietām te tiešām mēdz izskatīties ļoti atmosfēriski.
Atliek tikai saskatīt.
Dažāda kalibra detaļu ir lērums.
Taču vēl vairāk Tunisijā ir... kaķu. To populācijas daudzums ir neaptverams.
Pūkains gangsteris nokopj gaļas grillētāja darbgaldu kādā ceļmalas restorāniņā.
Cits biedrs vēro katru tavu kustību pie restorāna galda. Divi arī ārpus kadra, pie kājām.
Vēl citi sorganizē ļoti relaksētu situāciju kurpjušņoru stendiņā Sfaksas vecpilsētā
Parāda meditācijas paraugstundu.
Demonstrē nelielus akrobātikas priekšnesumus.
Pozē ne sliktāk, kā vietējās soctīklu ietekmeles.
Atklāj jaunus apvāršņus.
Pieskata rajonu.
Pieskata saimnieku.
Jeb, pareizāk sakot, paši šeit ir saimnieki.
Īsumā – te ir kaķu paradīze. Pilnīgs mjau!
Labi, brauksim tālāk. Spilgts un atsevišķs piedzīvojums ir Tunisijas pusoficiālā transporta sistēma, ņipri mikroautobusiņi, nosaukti elegantā franču vārdā – louage. Salons tipiskam mikriņam izskatās šādi.
Pusoficiāla šī transporta sistēma ir tāpēc, ka viss notiek ar biļetes nopirkšanu louage stacijas lodziņā – saņemot divus papīrīšus tu vienu atdod šoferim un tad sākas neoficiālā daļa, kurā tu īsti nevari prognozēt laiku, kad nokļūsi galamērķī. Atiešanas laiki nav noteikti un raķete dodas ceļā tikai tad, kad kopā uzmaterializējas 8 pasažieri. Jāsaka gan, ka parasti gaidīt nenākas ilgi, brauktgribētāju netrūkst. Nu, vienīgi šī uzlīme uz mikriņraķetes priekšgala mani dara nedaudz bažīgu.
Kad beidzot dodamies ceļā, drīz seko nākamā spilgtā lokālā pieredze – uzpildīšanās nelegālā benzīntankā ceļmalā, burtiski no degvielas kannu kaudzes. Interesanti, ka Tunisijā ir pa pilnam normāla izskata funkcionālu benzīntanku, taču šāda viltīga izvēle šoferim droši vien palīdz ietaupīt un attiecīgi nopelnīt pāris naudiņas vairāk. Vēlāk arī izlasu, ka šī esot nelegāla kontrabandas degviela no Alžīrijas un Lībijas. Kā vietējās varasiestādes ko tādu pieļauj? Visticamāk, ka atbilde sākas uz K un beidzas ar orupcija.
Ir arī lērums oficiālo benzīntanku. Te litrs dīzeļa 2025. gada decembrī maksā... nepilnus 60 eirocentus.
Interesanti, ka pilsētās degvielas uzpildes stacijas mēdz būt arī pavisam komiskās vietās – pumpis tieši uz trotuāra, pāris metru attālumā no bulciņu mierīgi gremojošas jaunkundzes.
Runājot par komfortu jaukajos louage mikroautobusiņos – kā paveicas. Vienā no braucieniem (pēc Mērfija likuma visgarākajā, piecstundīgajā) krēsls ir tik neērts, ka mokos, grozos, tusnīju, staipos kā reālā inkvizīcijā. Te negaidīti nāk palīgā franču sistēmas ceļa stabi, tie rāda atlikušos kilometrus līdz tuvākajai lielajai pilsētai. Tā nu stenu un cerīgi skaitu atlikušo elles pieredzes distanci – 15, 14, 13, 12...
Automašīnas numurs valstī izskatās šādi. Rūcekļu īpašniekiem arī te ir humora izjūta, paskat kāds smuks OL'SWAGEN uz numura rāmīša!
Vispār ar numuriem ir interesanti. Lai tiktu pie tāda, te nav jāiet uz vietējo CSDD. Pilsētās gana bieži sastopami šādi auto numuru kantori, līdzīgi mūsu drukātavām, kas dažās minūtēs uzštancēs to, ko tev vajag. Kā viņi nodrošina lai nebūtu viltojumu un visādu mahināciju šajā tēmā, nezinu.
Kas atliek tiem, kam sava auto nav? Viens no garākajiem tramvajiem, kādu dzīvē esmu redzējis. Kursē pa Tunisas ielām skaists un zaļš. Tas nekas, ka kāds stikliņš izsities, toties var pārvadāt daudz jauku ļaužu.
Un vēl, protams, divriteņu rūcekļi. To te nav tik daudz kā Vjetnamā, taču pietiek. Un pie tam, smuki kustas pat daudz tiešām retro modeļu.
Un kā Tunisijā ir ar dabu, jautāsi? Neskartas dabas te pietiek, taču šķiet, ka tā tomēr pārsvarā sastopama valsts iekšienē, tuksnesī. Turp kādreiz prasītos atsevišķa ekspedīcija. Savukārt jūras krasts pa ceļam apmeklēto pilsētu tuvumā, bija cilvēka rokas manāmi apgūts – arī kūrortu rūpals joprojām ir gana aktīvs.
Pludmales ir dzidras, bet ne pārāk tīras.
Jo lielāka distance, jo skaistāk liekas.
Lūk, vispār ideāli!
Džerbas salā vietējie man piesolīja flamingus – pats neticēju, ka tiešām arī pamanīju bariņu ar tiem. Tikai jāsaka, ka tunisiešu flamingi tādi pablāvi, smukais rozā tonis pārsvarā padusēs.
Galvenā piekrastes Tunisijas ainava šosesju malās ir bezgalīgas olīvkoku audzes, strīpām vien, nereti līdz pat apvārsnim. Interesanti, ka starp kokiem atstāta mežonīga atstarpe. Mans minējums – sausajā klimatā sakņu sistēma katram kokam izveidojas maksimāli plaša, lai tiktu klāt visām iespējamajām, retajām lietus pilēm. Attiecīgi koki tad arī tiek laicīgi paretināti, lai tiem nevajadzētu lieki konkurēt par ūdeni.
Runājot par citiem dabas pārstāvjiem, centrālās Tunisas viesnīcas numura vannasistabā man paveicas sastapties ar šo skaistuli. Laimīgā kārtā vienīgo visa brauciena laikā.
Un vēl ir aitiņas, vietējā Ēdenes dārzā šeptējas zem palmām.
Par spīti tam, ka Tunisija ir pavisam īsta tuksneša valsts, uz reāliem kamieļiem sanāk uztrāpīt tikai ripinoties ar velo gar būvgružiem un atkritumiem pilnu šosejas malu Džerbas salā. Te pārītis tuksneša karaļu ganās, starp akmeņiem un drazu meklējot botāniskus gardumus. Sirds sažņaudzas, redzot, ka abiem skaistuļiem ar īsu virvi ir tuvu viena otrai sasietas priekškājas – lai tie nevarētu paskriet un ātri aizbēgt no saimnieka. Vēlāk manu arī specializētu kamieļu gaļas veikalu, gluži kā Saūdu Arābijā – diez kas nav.
Vēl vienu kamieli sastopu El Jem pilsētiņā, tieši pie pasaulslavenā vietējā romiešu amfiteātra. Piesiets un pavisam skumjš tas pilda tūrisma atrakcijas lomu, kalpojot par fonu bezbēdīgu tūristu fotogrāfijām. Šķebīgi.
Krietni priecīgāks skats uz dzīvi ir tabakas industrijas kamieļiem – pīpju zīmols Camel te ir tik populārs un spēcīgs, ka ielobējis savu logotipu teju visos vietējos sīkpreču kioskiņos, tradicionāli sauktos par Tabac.
Un sanāk, ka kamielis ļoti viltīgi atriebj tunisiešiem savas sasietās priekškājas – pilsoņi tad nu arī cīgo kā traki, ar visām no tā izrietošajām sekām viņu veselībai.
Man krietni labāk patīk Tabac kioskiņi bez kamieļiem, teikšu kā ir. Ja paveicas, var uziet patiesi fotogēniskus, vēsturiskus eksemplārus (kas pie tam vēl joprojām strādā).
Ja vēl kas Tunisijā ir fotogēnisks, tad tās ir palmas.
Vakaros tās spēlē ēnu teātri uz cietokšņu mūriem.
Pat visvienmuļākajai ainavai spējīgas iedot raksturu un atmosfēru.
Un ja vēl pielejam klāt nedaudz jūras, vispār.
Vēl Tunisijā ir vēsture. Daudz dažādu drupu, fortu un citadeļu. Man ceļojot vienmēr vairāk interesējusi mūsdienu dzīve, nevis veci akmeņi, taču šajā braucienā dažās vēsturiskās apskates vietās tomēr attopos. Un ir tā vērts! Piemēram šī skaistā sakritība, kad Instagram fotosesijas laikā kunga džemperī uzzīmētās margas saspēlējas ar reālājām margām viņam priekšā.
Ir arī veci akmeņi. Šie gan laikam primāri domāti šaušanai pa nešpetnu ienaidnieku.
No apskatītā vēsturiskā materiāla visiespaidīgākais tomēr izrādās jau pieminētais El Jem amfiteātris, burtiski tāda pats Kolizejs kā Romā, tikai nedaudz mazāks. Te arī ir vienīgā vieta visā brauciena laikā, kurā trāpu uz kaut cik blīvu ārzemju tūristu koncentrāciju.
Kopā ar ļoti ņipru ķīniešu grupiņu braši šturmēju koridorus, tuneļus un velves. Un kādā brīdī noķeru arī šādu skaistu, lauru vainaga cienīgu sakritību – saulei iespīdot precīzi vajadzīgajā logā, uzzīmējas perfekts un izteiksmīgs smēķējoša gladiatora siluets.
Arī Monastirā, pašā jūras krastā man uzejas kaut kas no romiešiem un ļoti vēsturisks. Bet tāds, pavisam mazs un necils, kā nejaušs, izbalējis dinozaura kauliņš smiltīs.
Turpat blakus arī nesenāka vēsture. Visticamāk, divdesmitā gadsimta sākuma krasta aizsardzības baterijas stiprinājums.
Arī kapiņi te izskatās ļoti vēsturiski – nekāds puķīšu stādīšanas, rušināšanās un pieminekļu pucēšanas kapusvētku kults te laikam nepastāv.
Bet toties ir Ziemassvētki! Tieši šāda skaista eglīte šajā musulmaņu valstī pārsteidz kādā Sousse pilsētas kafejnīcā. Brīvākā Ziemeļāfrikas valsts, saku jums!
Turpinājums nākamajā stāstā – par tunisiešu ēdieniem, glutēna paradīzi, zivju lietām un, protams, arī austrumu tirgus būšanu.