Šķiet, dzīvē vēl nekad nebija sanākusi tāda sāga ar vilciena biļešu iegādi. Ethio-Djibouti Railways līnijas atjaunošana ir pabeigta tikai nepilnus desmit gadus atpakaļ un, kā pienākas svaigam, ķīniešu naudas piešķiltam megaprojektam, arī stacijas sabūvētas grandiozas un, kā likums, atrodas nekurienēs ārpus pilsētu centriem. Kad pirmoreiz aiztešamies tos divdesmit-ar-astīti kilometrus ar taksometru, biļešu pārdevēji vienkārši nolēmuši pusstundu iepriekš mest mieru un devušies mājās, nelauzot galvu par oficiālo darba laiku. Kad turp nākamajā dienā aiztešamies otrreiz, viņi vēl nav ieradušies, nelauzot galvu par oficiālo darba laiku. Kad beidzot tomēr kādu sagaidām un tiekam pie biļešu pirkšanas, izrādās, ka tās nepārdod līdz galapunktam Džibuti, bet gan pilsētu Dire Dawa turpat Etiopijā, viešot mums bažas par to, vai ar šādu prasīto ceļošanas apliecinājumu pietiks, lai varētu paspēt nokārtot Džibuti vīzu tajā pašā dienā. Citiem vārdiem, loģistikas “etiopiešu kalniņi”, viss kā mums patīk. Kad beidzot nākamājā dienā veiksmīgi tiekam vilcienā, nākas novērot citas nacionālās īpatnības, piemēram, pavadoņi visus pasažierus sastūķē vienā vienīgā smacīgā vagonā, pārējam vilcienam paliekot tukšam. Nu, nekas, pāris stundu laikā atrodam šķirbas sistēmā un izplūstam pa visu vilcienu tāpat. Gluži kā viens no pašpārlicinātajiem tarakāniņiem, kas jau bija ieņēmis taisnu trajektoriju uz mūsu galdiņa atvērto dateļu cepumu paciņu, bet... nepaspēja. Un vispār – te daži skati, ko padsmit stundu brauciena laikā gadījās redzēt pa logu – pilnīgs Nacionāl Geogrāfik, un galvenā atklāsme ir, ka Etiopijas sausajos krūmājos dzīvojošajiem ikdienā jāsaskaras ar izaicinājumiem, kas mums Eiropā pat sapņos nerādās. Piemēram, tikt pie ūdens. Jebkāda.
Agrs rīts ap saullēkta laiku. Izbraucam ar viesnīcas darbinieces radinieku, ko esam sarunājuši, jo līdzšinējā pieredze rāda, ka uz taksometru ierašanās precizitāti un vispār garantētu ierašanos laikā īsti nevar paļauties. Ielas vēl ir patukšas, pilsēta mostas.
Stacija atrodas neizteiksmīgā pilsētas dienvidaustrumu nomalē un tās katedrāles līmeņa fasāde un izmērs ir tuvojoties labi pamanāmi teju kilometra attālumā. Apkaime izskatās šādi.
Stacijas apmēri pārsteidz, pilnīga bazilika! Pēc tam saprotam, ka tādu pašu gabarītu templis ir arī šīvakara pieturvietā, Dairdavā. Ķīnieši ir prātīgi, būvējot šo dzelzceļa projektu, uzstāja uz savu gigastaciju būvēšanu pilsētu nomalēs, nevis jau esošo ēku iekļaušanu maršrutā. Lielāks apgrozījums!
Visu garo šī dzelzceļa vēsturi šeit nepārstāstīšu, to visu var smuki uzzināt vikipēdijā. Īsumā – projekts ietilpst Ķīnas inicētajā Jaunā Zīda ceļa iniciatīvā, austrumu lielvalsts ir investējusi vairāk kā 4 miljardus dolāru, pretī iegūstot lielu politisko un ekonomisko ietekmi šajā globālajai tirdzniecībai tik nozīmīgajā Sarkanās jūras reģionā. Un, protams, var tikai nojaust, cik ļoti tas ir bagātinājis arī dažāda kalibra etiopiešu un džibutiešu politiķu kabatas. Par korupcijas apmēriem liecina arī fakts, ka nepilnus desmit gadus pēc stacijas pabeigšanas, nekvalitatīvas būvniecības dēļ jau ir manāmas jūtamas saguruma pazīmes.
Drūzmā gaidot lokomotīvi, aizmirstu no nofotografēt. Tāpēc šeit bildīte no internetiem. Vilciens gana svaigs, viss smuki. Jāatzīst arī, ka iekāpšana saorganizēta Āfikai netipiski sistemātiski. Smukās uniformās tērptas pavadoņmeitenes visus pusaizmigušos pasažierus sākumā sazortē uzgaidāmās zāles krēslos ierašanās secībā. Un tad visi tikpat kārtīgā strīpā arī rātni gaida savu iespēju tikt vagonā.
Vilciens sāk kustēties un jau drīz aiz loga sparīgi sāk ņirbēt Adisas piepilsētas ar siltumnīcu laukiem,
kā arī simpātiskas Austrumāfrikas ainavas ar majestātisku kalnu grēdu fonā.
Kādā no caurbrauktajām pilsētiņām pamanās visnotaļ neierasta, dekoratīva māju jumtu forma.
Izskatās, ka specifiskā jumta forma ir gana obligāta prasība, ceļot arī krietni lielākas ēkas. Dizaina kods strādā!
Jo tālāk no galvaspilsētas, jo apbūve vienkāršāka. Te arī ir savs dizaina kods, interesantas horizontālas līnijas uz betona būvējumiem.
Šādi savukārt izskatās etiopiešu siena gubas.
Pavisam autentiska izskata saimniecība.
Attiecībā uz pasažieriem vilcienā ir interesanta sistēma. Sākumā mūs cieši sastumj divos atvērtajos vagonos līdz pilnai pēdējai sēdvietai – tajā pašā laikā vairumam pārējo vagonu paliekot tukšiem un slēgtiem. Un tad, tikai pēc kādas stundas, kaut kādas maģijas ietekmē cilvēkiem pēkšņi tiek ļauts izklīst pa visu vilcienu. Daži uzreiz šo iespēju izmanto, noliekoties saldā diendusā turpat uz grīdas.
Diezgan izplatīta lieta ir basu kāju likšana uz pretējiem sēdekļiem. Interesanti, ka kaimiņus tas nemaz nemulsina. Piemēram šī dāma ar kājas īpašnieku nemaz nav pazīstama.
Pamanās pirmie dzīvnieku pasaules pārstāvji.
Lai gan Etiopijā teorētiski dzīvo ziloņi, lauvas, leopardi un žirafes, neko no tā neizdodas pamanīt, jo austrumu virziens, kurā dodamies, šajā milzīgajā valstī laikam nav īsti safarigākais. Nu, vismaz uz nebēdu var atskatīties dažādus mājlopiņus ar skaistiem Āfrikas kalniem fonā. Safari izstrādājums arī ir ok, ja nekā cita nav ko darīt.
Lūk, interesējas par sliedēm!
Lielāki ganāmpulki, sabīstoties no vilciena, saceļ putekļus radot efektīgus skatus.
Turpat starp četrkājaiņiem parasti ir manāms arī gans, liekot aizdomāties par to, cik sūri varētu būt nepārtraukti turēt aci uz ganāmpulku iznīcinoši karstajā pusdienlaika saulē.
Lielāki vai mazāki, ganāmpulki sliežmalas briksnājos parādās pietiekoši bieži.
Ēdiens ir jāmeklē katru dienu, to neviens nav atcēlis.
Un arī ūdens. Vilciens divu dienu laikā šķērso daudzas upes, un teju visas kā viena šajā sezonā izskatās šādi.
Kādā brīdī nāk atskurbinoša atklāsme, ka vietējo realitāte ir ar plastmasas kannām mugurās nosietu ēzelīšu karavānu doties kilometriem tālu, lai vēl neizsusējušā upes gultnes plančkā sasmeltu ūdeni ikdienas lietošanai. Baisi.
Kam seko garais ceļš mājup. Un kad tu pēdējoreiz aizdomājies par neticamo brīnumu, ka Latvijā, vienkārši atgriežot krāna ventili, vari tikt pie neierobežota daudzuma dzeramā ūdens?
Viena no retajām vietām visā ceļā, kur upe nebija izkaltusi. Bet nu arī kanjons attiecīgi dziļš.
Šeit vispār paradīzes oāze. Ko trīs kamieļi arī prātīgi izmanto.
Lai cik grūti būtu apstākļi, vietējās meitenes māk ļoti gaumīgi savienot krāsas savos tērpos.
Koši krāsu akcenti ir teju obligāta tērpa sastāvdaļa.
Nu, ne vienmēr un obligāti, protams.
Kamieļzēns vispār ietērpies mūsu lielās, nešpetnās austrumu kaimiņvalsts karoga krāsās.
Ripojam tālāk un noskaidrojam, ka vilcienam bīstamākie radījumi ir.. mazi puišeļi, kas visnegaidītākajās vietās mēdz iznirt no krūma vai aizakmens.
Brauc mierīgi tiem garām un kādā brīdī sadzirdi nākamajā vagonā paskaļu paukšķi.
Jo normāls puišelis (un dažkārt arī maza meitenīte) nespēj laist garām iespēju ielaist pa vagonu ar apaļu, omulīgu akmentiņu.
Logi pārsvarā iztur, taču vilciena sastāvā vairāki no tiem jau bija krietnā zirneklītī.
Taču nepārprotiet, lielumlielais vairums ciematu bērnu ar akmeņiem nemet un ir priecīgi pamāt vilcienam tāpat.
Pamāt un priecīgi aizbēgt.
Pa logu bieži redzama arī cilvēku rosīšanās dažādos lauku darbos. Graudu žāvēšana.
Čupu būvēšana.
Nastu stiepšana.
Var tikai minēt, kāds ir šī ikdienas maršruta garums.
Pēc novērotā šķiet, ka sievietes Etiopijas laukos strādā daudz smagāk, nekā kungi.
Kungiem jādara nopietnākas lietas.
Lai vai kā, kalnaina Āfrikas ainava turpina priecēt visas dienas garumā
un pret vakaru esam nonākuši pusceļā uz Džibuti, valsts austrumos esošajā Dairdavas (Dire Dawa) pilsētā. Šeit mums jāatrod naktsmājas, lai nākamajā rītā būtu atpakaļ stacijā un, cerams, tiktu pie biļetēm līdz galapunktam.
Ejot ārā no vagona novērtēju pa dienu sastrādāto šmuci. Ir ne tikai diezgan piedrazots, bet uz vairākiem galdiņiem ir arī košļājamā zariņa khat drazu paliekas. Daži jaunēkļi ar šīs vieglās narkotikas buntītēm rokās staigāja pa vagoniem turpu-šurpu acīmredzami uztūnētā garastāvoklī. Labi, ka nebija agresīvi.
Arī Dairdavā stacija atrodas krietnā attālumā no pilsētas centra. Lai turp nokļūtu, nākas izmantot manīga tuktukista pakalpojumus, gāžam pa nomales lielceļa putekļiem. Vide ir noplukusi un jūtami nabadzīgāka kā Adisabebas tuvumā. Nu, vismaz vietējie puikas priecīgi spēlē futbolu.
Tuktuks mūs veiksmīgi nogādā pie kādas uz dullo kartē pamanītas viesnīcas, pašā centrā. Tā izrādās teju smalkākā pilsētā, deviņpadsmit eiro par mazliet apskretušu vienvietīgu numuriņu divtūkstošo gadu luksusa šarma noskaņās. Ārā jau ir tumšs, ejam meklēt vietu kur ieturēties, pirms tam kartē atraduši pāris kandidatūras tuvīnajās ieliņās. Dairdavas realitāte pārsteidz nesagatavotus – pirmajā krustojumā bikšu stērbelēs ieķeras agresīvi, ubagojoši bērneļi. Noskatītais restorāniņš realitātē izskatās aizdomīga dzertuve ar teju garantētu kontaktu ar vietējiem brašuļiem. Vairāki pretimnācēji ar nedraudzīgu skatienu mūs skaļi nodēvē par farang, ārzemniekiem. Īsumā, atmosfēra galīgi nav draudzīga un aicinoša, agresivitātes pārsteigts pilsētā tā arī nenofotografēju nevienu bildi. Atgriežamies viesnīcā un vakariņas ieturam turpat pirmā stāva restorāniņā, te arī top vienīgā miglainā fotoliecība. Ir garšīgi un labi.
Ap rītausmu esam gatavi odisejas turpinājumam. Tuktuks atceļam uz dzelceļa staciju noķeras minūtes laikā turpat pāri ielai. Braucam, viss lieliski, taču ir neliela problēma – rīta dzestrumā ir nežēlīgi auksti. Nepalīdz arī pa visām šķirbām svilpojošais, koncionētais vējš. Nākas savilkt mugurā visas iespējamās drēbju kārtas.
Saule tikai lec, bet pilsēta jau ir pamodusies.
Cilvēki sēž un gaida.
Daudzi cilvēki kaut ko gaida.
Uz dzelceļa staciju vedošā ceļa paplašināšanas darbu dēļ ir nošķūrētas tam tuvāko būdiņu rindas. Sajūta gluži kā Adisā.
Dairdaviete.
Ceļa remonts vietām izskatās diezgan apokaliptiski.
Ļaudis riktē savus nelielos tirdzniecības stendiņus turpat brauktuves malā.
Beidzot nonākam atpakaļ stacijā. Arī šeit uz trotuāra ir sariktējušies nelieli biznesiņi, brokastu kafejnīciņa strādā turpat no bļodām.
Pretēji internetos atrodamajai informācijai, Adisasbebas stacijā mums atteicās pārdot biļeti līdz galamērķim Džibutisitijā, tāpēc tā ir jāiegūst šeit. Uz biļešu kasēm ved divas rindas, sākumā, protams, izstāvam nepareizo – tajā pārdod biļetes atpakaļ uz Adisu. Nākas stāvēt vēlreiz un vērot vietējo iedzīvotāju dažādas nekaunības pakāpes priekšālīšanas demonstrācijas. Starp visiem brašuļiem izceļas šis guči, kas ne tikai lien priekšā, bet arī terorizē biļešu pārdevēju ar nemitīgiem jautājumiem.
Pietiek laika izpētīt un iemācīties no galvas vilcienu atiešanas laiku grafiku.
Kad veiksmīgi tiekam pie biļetēm, seko nākamais pārbaudījums – pasu kontrole turpat stacijā. Lai gan esam daudzus kilometrus no robežas, mūs no Etiopijas izzīmogo ārā tieši šeit. Arī te neiztiek bez piedzīvojumiem, robežierēdņi mūsu pases atliek malā un velk laiku, kādā brīdī arī tās sajaucot – visi farangi viņiem laikam izskatās pēc sejām vienādi. Bet viss beidzas labi un kukuli nevienam maksāt nenākas. Gaidām rindā uz vilciena iekāpšanu, priekšā stāvošais pasažieris uz Džibuti ved arī salmu iepakojumā rūpīgi ievīstītus, svaigus khat zariņus. Dairdavas apkārtnē augošie skaitās vieni no labākajiem reģionā. Un šādi iepakot ir svarīgi – lai neizžūst. Jo pakaltušāks zariņš, jo mazāks masāžefekts tam uz smadzeni. Lieki piebilst, ka robežsargi par šīs viegli narkotiskās vielas transportēšanu uz kaimiņvalsti absolūti neliekas ne zinis – reģionam pašsaprotama lieta.
Dodamies tālāk. Apkārtne Etiopijas austrumos ir jūtami sausāka un tuksnešaināka nekā augstkalnē ap galvaspilsētu. Vietām var pamanīt arī inženiertehniskus paņēmienus smilšu atturēšanai no nākšanai virsū dzelzceļa sliedēm.
Pie kādas ēkas pamanās oriģināls paņēmiens depozīta pudeļu vākšanai. Nu, būsim godīgi, Etiopijā īsti nav valsts mēroga depozīta sistēmas, taču pudeles šajā tuksnesī vietējiem vienmēr var noderēt.
Tālāk seko saule, sausi klajumi un apbrīnojama ganu un lopiņu izturība.
To visu vērojot caur atvēsināta vilciena vagona stiklu, sāku justies nedaudz vainīgs par mūsu priviliģētību.
Kas notiek šīs meitenes prātā? Ko viņa domā? Kāda ir šo cilvēku ikdiena?
Ik dienu.
Katru dienu.
Visticamāk, mums nebūtu daudz kopīgu tematu ko apspriest.
Taču mūs visus tāpat vieno tie paši cilvēciskie instinkti. Piemēram, pamāt svešiniekiem, kas cauri tavai ikdienai Austrumāfrikas tuksnesī izjoņo cauri baltā vilcienā un dažās minūtēs pazūd pie apvāršņa.
Un tad jau ir klāt Džibuti robeža. Un te pamanās ķīniešu kravas vilciena stastāvs ar sensuālu delfīniņu logotipu. Un atgriež mani uz atpakaļ optimistiskākās domās.
Es gan vēl nenojaušu par to, kādas peripētijas nākamo ceļojumam nepieciešamo vīzu sagādāšanā komplektā ar vispārēju nedraudzīgumu pret bālģīmjiem mūs sagaidīs Džibutisitijas ielās. Bet tas jau ir nākamais stāsts.