Tik maģisks, auss bungādiņu un arī iztēli kairinošs nosaukums – Džibuti! Realitātē tā izrādās neliela, franciski, afāriski, somāliski un arābiski runājoša valstiņa apmēram trešdaļlatvijas izmērā, tikai nedaudz vairāk kā miljona ņipru iedzīvotāju apdzīvota (pēc Āfrikas standartiem, maz). Interesanti, ka Džibuti ir viena no retajām franču ietekmes zemēm Austrumāfrikā, līdzīgu likteni šaipusē dalījusi vien Madagaskara un dažas sīkākas saliņvalstis. Neatkarība no Francijas iegūta salīdzinoši nesen, tikai 1977. gadā. Mantojumā palikusi franču valoda uzrakstos, bagātīga bagešu piegāde no rītiem, kā arī nešpetns vietējo naids pret fotografēšanu ielās. Nezinu kāpēc tā, taču līdzšinējā nelielā Āfrikas pieredze, kā arī internetos lasītais rāda, ka tieši franciski runājošajā kontinenta daļā šī tēma ir sensitīvāka, nekā citviet – var norauties ar akmeni vai pat policijas iecirkni. Esam piesardzīgi un asākās situācijas ir vien pa kādam niknam šņācienam un kāda centīga vēstniecības apsarga pieprasītais video-ar-miskastes-mašīnu-izdzēsiens. Nebiju pamanījis, ka aiz tās ir vēstniecība. Vēl Džibuti mūs sagaida ar aplauzienu Somālilendas pārstāvniecībā, tā arī nepieņemot mūsu sagatavotos papīrus un neiedodot vīzu. Tāpat pārsteidz arī masīvais narkotiskā košļājamzariņa khat tirdzniecības vietu skaits – centrā raksturīgie galdiņi ar mitriem maisa audumiem sasegtajiem zariņiem (lai nezaudē svaigumu, jo kopā ar to zūd arī specefekti) sastopami teju uz katra stūra. Neko diži vairāk kā galvaspilsētu gan mums diemžēl nesanāk apskatīt – vietējo prasītās transporta cenas uz netālo slaveno Assal sālsezeru sniedzas neprātīgos simtos eiro – ceļojuma budžets kam tādam nav gatavs. Cenas vispār pilsētā ir sālītas visam – iespējams, to ietekmē te esošo amerikāņu, franču, ķīniešu un pat japāņu karabāzu personāla klātbūtne – vieta ģeogrāfiski ir ļoti stratēģiska. Tā nu pēc dažām dienām, odu sakosti un potenciālos malārijas simptomus gaidoši, pametam šo valstiņu.
Bet nu – par visu pēc kārtas!
Džibuti smuki iečukinām ar leģendāro Ethio-Djibouti vilcienu. Plašāku stāstiņu par piedzīvojumiem tajā vari atrast šeit. Ainava ir sausa un kalnaina gan Etiopijas austrumos, gan Džibuti pusē – vienmuļību kliedē vien neskaitāmie ganāmpulki, kas klīst sausās zāles meklējumos turpat savu ganu pavadībā.
Ir arī pa kādam savvaļas kustonim – šādas skaistas, tramīgas gazelītes.
Robežu šķērsojam neapstājoties – no Etiopijas esam izzīmogoti jau no rīta, uzsākot braucienu Dairdavas stacijā. Attiecīgi tāda pati pasu procedūra mūs sagaida arī galapunktā, jau Džibutisitijā. Tuvojamies, pirmās priešpilsētas sausajos, akmeņainajos laukos izskatās šādi.
Pirmais piedzīvojums sagaida stacijā – robežsardzes darbiniece manam kolēģim Ivaram aizmirst ielikt iebraukšanas atzīmi pasē. Labi, ka viņš to pamana pats – nesadzirdējis zīmoga blaukšķi, pāršķirsta lappuses un, tiešām nav! Dāma gan nejūtas sevišķi vainīga un vienaldzīgu sejas izteiksmi pabeidz darbiņu. Bez zīmoga tikšana ārā no šīs jaukās valsts varētu sagādāt visnotaļ aizraujošas problēmas. Tālāk seko ātra nonākšana kādā taksometrā, kura vadītājam padusē jau smuki pasists ar vilcienu no Etiopijas nupat piegādāts, svaigu khat zariņu sainītis. Pirmie iespaidi par pilsētu apmēram uz šo pusi – pustukšas ielas un ar dažāda kalibra mūra sētām norobežota jūras piekraste.
Kad beidzot nonākam viesnīcā un atrisinām kārtējās sīkās nebūšanas ar numuriņu samainīšanu nestrādājoša kondicioniera dēļ, beidzot var uzmest rūpīgāku skatu vietai, kur esam nonākuši. No attāluma – skaisti! Sarkanās jūras austrumu piekrastes līcis, spirgrajā vējā draiski plīvojošs valsts karogs, balti-zaļi pilsētas taksometri. Kuru vadītājiem, ieskatoties tuvāk, turpat zem koka iekārtota arī apmetne ar visām gultām, kurās laiski zvilnēt.
Patīkams pārsteigums sagaida, mēģinot tikt pie viesnīcas wi-fi. Izrādās, to nodrošina Latvijas kompānija MikroTik! Līdzīgu lokālpatriotiska dopamīna šķipsnu droši vien noķer katrs igaunis, visā Eiropā (un te tikai) ielās pamanot mūsu ziemeļu kaimiņu radītās aplikācijas Bolt auto un skūterus.
Viesnīcas koridors arī iepriecina – ar skaistu flīžu paklāju!
Turpat blakus pavērtas durvis uz darbinieku telpu – izskatās, ka kāds kolekcionē virtuvē norakstītās bagetes.
Kad viesnīcas jautājums ir sakārtots, jāsakārto arī naudas jautājumi. Mums arvien vēl nav neviena Džibuti franka! Dažu kvartālu attālumā atrodam bankas filiāli un... aplaužamies. Bankas darbinieks atsakās mainīt jebkuru dolāru banknoti, kas nav simtnieks. Un mums tieši neviens tāds nav! Laimīgā kārtā turpat blakus ir bankomāts, taču arī tas ir ar niansēm – piedāvā izņemt tikai lielākos vietējās valūtas eksemplārus, 10000 franku banknotes, kas ir ap 50 eiro vērtas. Derēs arī tādas. Banknotes vispār vietējām naudiņām eksotiskas – ar skaistām meitenēm virsū.
Turpat bankas filiāles priekšā sēž arī dzīvas meitenes. Sākumā nesaprotu, ko viņas garāmgājējiem piedāvā – mazs galdiņš, uz kura kaut kas sasegts ar maisiem. Un tad man beidzot pielec – tas taču ir khat stendiņš! Pilnīgi legāli un brīvi ielās te var tikt pie šī viegli narkotiskā, košļājamā zariņa!
Sāk gribēties kaut ko uzēst, jātiek pie vakariņām. Metam aplīti pa pilsētas centru kāda restorāniņa meklējumos. Noejam garām slimnīcai, gana daudz cilvēku ārpusē kaut ko gaida.
Viens perspektīvs restorāns izskatās slēgts.
Cits savukārt rada sajūtu, ka neko pārāk veselīgu uzēst te īsti nevarēs dabūt.
Pievakarē centra ieliņas ir tukšas. Vien pa kādam garlaikotam izsalkušu bālģīmju vērotājam koku pavēnī.
Šis izrādās dzīvīgākais krustojums šajā vakarā Džibutisitijas centra zemesraga spicītē – gan grozu tirdzniecība, gan restorāns, gan pelnīta atpūta vienā kadrā!
Kādā iestādē beidzot paskatāmies cenas, lai pārbaudītu mītu par Džibuti uzskrūvēto dārdzību. Nav tik traki, brokastu omlete divarpus eiro.
Tomēr nolemjam nobāzēties turpat blakus esošā, nedaudz omulīgākā vietiņā kur var tikt pie etiopiešu virtuves. Pārsteidz vietējo virtuves dāmu izvēlētais TV kanāls, kas koši blingo pie sienas – šajā gana striktajā musulmaņu valstī tās bez kādām problēmām skatās maksimāli erotizētus r'n'b videoklipus.
Tālu no dzimtenes esot, sirdi sasilda arī skaists auseklītis, ko netīšām izveidojis griestu lampas abažūrs.
Attiecībā uz ēdienu, tiek nolemts neaizrauties ar etiopiešu eksotiku, paņemam drošu variantu – rīsus ar cāli un... kartupeļiem.
Punktiņš uz i, protams, kafijas ceremonija.
Etiopiešu restorānā, kā pieklājas, tās atribūtiem veltīts vesels stūris.
Un tad jau arī laiks pamazām atgriezties viesnīcā. Vakara tumsā uz ielām nešķiet bīstami, taču noteikti arī ne patīkami droši. Uzmanības apliecinājumi un kaut ko pieprasoši uzsaucieni mūsu virzienā gadās ik pa brīdim. Jauni čalīši tiešā tekstā prasa... ēst.
Nākamajā rītā ceļamies agri. Astoņos no rīta ir plāns sākt šīsdienas galveno misiju – tikšanu pie Somālilendas vīzas. Kā vienmēr, visu garo Somālilendas izcelsmes vēsturi te nepārstāstīšu, tam ir domāta vikipēdija. Taču pavisam īsi – Etiopijas un Džibuti austrumos atrodas valsts Somālija, kas tāda ir tikai tā dēvētajā de iure statusā. Taču realitātē, jeb de facto tā sen jau ir sadalījusies trīs atsevišķās zonās, divas no kurām sevi ir pašpasludinājušas par neatkarīgām valstīm. Un viena no tām ir Somālilenda, kas tieši robežojas gan ar Džibuti, gan Etiopiju. Redzot to kartē, saprotam, ka atrodoties šajā brīnišķīgajā reģionā, iespēju apmeklēt šādu ekskulzīvu valstisku veidojumu noteikti nevajadzētu laist garām.
Nu, ir pāris nianses, proams. Piemēram, kādā pavisam netīšām nopirktā Adisabebas avīzītē uzeju neomulīgu ziņu, ka šajās dienās nemiernieki no Somālilendas esot pārgājuši pāri robežai uz Etiopiju un kārtīgi paslaktējuši vietējos. Izskatās, ka tas te nav nekāds pārsteigums, jo gana nešpetnie nomadi īsti neatzīst mākslīgi sadomātās valstu robežlīnijas, kas šķērso viņu senču gadsimtiem apdzīvotās ganību zemes. Lai vai kā, šis rakstiņš neiedvesmo, jo reģions ir tas pats, kuru plānojam šķērsot arī mēs.
Vispār, neiedvesmo arī avīzes logotips, kurā kāds ļauns vīrietis ir pakāris kādu dāmu. Vai tā būtu simboliska Etiopijas preses brīvība? Neomulīgi!
Par spīti visam, precīzi astoņos no rīta esam pie Somālilendas pārstāvniecības durvīm!
Iekšpusē viss kā nākas – valsts galvas portrets, karte un pāris plakāti ar teiksmainākajām tūrisma vietām. Lieki piebilst, ka pārāk daudz to tūristu te nemaz nav.
Kamēr gaidām atbildīgo ierēdni, var papriecāties par brīnišķīgo dizainu grīdu maigi švīkājošās apkopējas tērpa rakstā.
Joprijām gaidām. Papīri šķiet kārtībā – esam ne tikai internetos atraduši kādu vietējo, kas laipni uzrakstījis mums ielūguma vēstuli, bet pat nopirkuši lidmašīnas biļeti maršrutam Hargeisa-Adisabeba, lai atpakaļceļā vienkārši pārlidotu pāri tai nešpetnajā avīzītē pieminētajai, nemiernieku un viņus tvarstījošās un etiopiešu armijas apsēstajai teritorijai. Kopā ar mums gaida arī kāds ķīniešu pārītis, kas pārsteigti no mums uzzina, ka vajadzētu arī ielūguma vēstuli. Tie aizjoņo intensīvi zvanīties un vēlāk, vēlreiz satikti, stāsta ka tepat Džibutisitijā saganījuši kādu ķīniešu kompāniju, kas piekrituši viņiem uztamborēt šo ielūgumu. Ķīnieši ir visur!
Kad beidzot tiekam ierēdņa kabinetā, seko patīkams pārsteigums. Ultrakonservatīvo musulmaņu valstiņu pārstāv sieviete! Taču mēģinājumi viņu nošarmēt diemžēl nepalīdz – ātri izpētījusi mūsu papīru paku, viņa paziņo, ka mūsu ielūgums neesot derīgs. Ir jauni noteikumi, kas pieprasa, lai ielūgums būtu tikai no oficiālas, reģistrētas tūrisma aģentūras (citiem vārdiem – lai retie ceļotāji nevarētu apiet iespēju samaksāt ļoti uzskrūvētas maksas par tūrisma pakalpojumiem un, kas zin, apmaksātu kādu dāvaniņu no aģentūras arī šai ierēdnei). Izmēģinamies visādi, tiek zvanīts priekšniekam, taču nekādi mūsu apgalvojumi, ka vēl pirms mēneša ar tādu pašu ielūgumu Somālilendā tika ielaists tūrists no Dienvidāfrikas, nelīdz.
Mums tiek parādīts paraugs, kā jāizskatās oficiālam ielūgumam un iedoti kādas aģentūras kontakti (parādīts, kopā ar simpātisku manikīra dizainu). Tuvākās pāris stundas intensīvi komunicējam gan ar šo, gan pāris citām internetā atrastām aģentūrām, mēģinot par taisnīgu atlīdzību sarunāt tikai ielūguma noformēšanu, nepērkot citus pakalpojumus. Nevienam tas nav interesanti, izņemot vienu kantori, kas it kā piekrīt. Taču drīz vien sarakstē ar viņu sākas dīvainības par to, ka viņš tūlīt rezervēšot mums vietējo Hyatt viesnīcu un ko vēl tikai ne (Somālilendā vispār ir Hyatt?) – saprotam, ka otrā pusē ir pusadekvāts cilvēks, kam acīs griežas mūsu dolāru zīmes. Negribas ar tādu ielaisties. Vēl pēdējais mēģinājums aiziet uz pārstāvniecību izgāžas, ierēdne ir nepielūdzama. Bez tam, ir ceturtdienas pusdienlaiks un birojs tiek slēgts līdz svētdienai. Saprotam, ka lidot uz Somālilendu ir baigi sālīti un gaidīt svētdienu Džibuti arī negribas. Pieņemam lēmumu pēc pāris dienām atgriezties Adisā. Un starp citu – arī mūsu ķīnieši vīzu no skarbās dāmas tā arī nedabū.
Pa vidu abām sūrajām vizītēm uz Somālilendas pārstāvniecību, viesnīcas pirmajā stāvā esošajā jemeniešu restorāniņā uzēdam arī sajūtu ziņā drošāko brokastu izvēli, kas atrodama apbružātajā ēdienkartē – vienkāršu omleti ar maizi. Sākumā mums nemaz nepiedāvā galda piederumus, jo te visu ierasts ēst ar rokām. Pēc lūguma tomēr kaut kas tiek atnests – un tā ir dūšīga karote.
Kā pieklājas jemeniešiem, pie sienas gozējas viņu valsts sastāvā esošās, slavenās Sokotras salas raksturīgākais simbols, pūķkoks.
Ja Somālilenda mūs negrib, tad paskatīsimes, cik draudzīga attieksme pret tālajiem importa ceļotājiem būs Džibutisitijai. Apmetīsim aplīti pa pilsētu.
Pieturas dizains jau tā bija gana brutāls un tad kāds tajā pamanījās arī vēl brutāli ietriekties.
Vispār jāatzīst, ka neatceros kaut kur citur redzējis tik nemīlīgu un cilvēku to izmantot neaicinošu pieturvietu dizainu. Betona sola taisnā atzveltne izskatās kā no ciešanu žanra šausmu filmas.
Obligātā pietura pasta nodaļā, lai nosūtītu pastkartīti uz dzimteni. Gan markas, gan pastkartes tiek sameklētas specoperācijā kādā dibenistabā, taču tiekam galā. Un pastkarte pēc pāris nedēļām tiešām arī sasniedz Latviju!
Centra ieliņās koloniālā arhitektūra vietām rada tīri patīkamu un autentisku atmosfēru.
Vairums no ēkām gan nav pārāk uzfrišinātas.
Ar dažiem košiem izņēmumiem.
Uzejam pat naktsklubu. Pēc visa pa dienu novērotā un piedzīvotā, doties šurp tumsā īsti negribas riskēt.
Pats, pats Džibutisitijas centrs.
Invalīdi sabraukuši uz nelielu samitu.
Kā jau bijušajai Francijas kolonijai pieklājas, bagešu tradīcija joprojām tiek turēta dzīva. Maizes vīrs kolorītos ratos izvadā pircējiem svaigāko izcepumu.
Turpat blakus top arī plakanāka maizes versija.
Uj, nedaudz piedega!
Lieki piebilst, ka arī centra ieliņās dāsni var tikt pie košļājamā zariņa! Visur tiek ievērots standarts lapiņu svaiguma uzturēšanai – preces buntītes tiek sasegtas ar mitru rupja maisa audumu.
Khat tirgotājas parasti ļoti nevēlas fotografēties, taču ar šo izdevās gan sarunāt, gan parunāties.
Buntīte maksā 1000 frankus, kas ir apmēram pieci eiro. Paliek jautājums, protams, vai nosauktā cena nebija speciāli bālģīmjiem.
Pagaršoju lapiņu, tā izrādās visai rūgta un negaršīga. Lai kā man patiktu piedzīvojumi, saprotu, ka zelēt visu kušķi īsti negribas. Laipnais kungs gan paskaidro, ka rūgtumu labi palīdzot noskalot kola.
Viskolorītākā pilsētas khat dāma tiek sastapta pēc kāda kilometra. Viņa omulīgi piekrīt nofotografēties ar košļājamajā zariņā arī acīmredzami ieinteresētu kazu, kas no stendiņa neakāpjas ne soli. Mūsu fotosesiju gan mazliet patraucē nervozs tips no tuvīnā elektropreču veikala, kas izbrāžas ārā un sāk bļaut, ka dāmu bildēt noteikti nedrīkst, un ka viņam par to jāsamaksā kaut kādas naudiņas. Kad norādu, ka dāma laipni piekritusi portretam, viņš beigu beigās padodas. Kopējā sajūta pilsētā šajā jomā ir ļoti neomulīga, cilvēki ieraugot fotokameru kļūst nervozi un agresīvi.
Vietām sastopami ne tikai parasti khat tirdzniecības galdi, bet pat nopietni veikali! Tiem ir arī nepārprotams fasādes noformējums, kas dažādās talanta gradācijās attēlo maģisko zariņu.
Un te hibrīds starp prastu galdu un nopietnu veikalu. Arī ar skaistu māksliniecisku noformējumu.
Pats zariņš izskatās šādi, atdusas zem mitrā maisa auduma, sasiets nelielos pušķīšos. Lūk, pret vakaru par spīti visiem aizsarglīdzekļiem jau nedaudz vizuāli saguris.
Un no visa šī labuma pēc tam paliek vien izkošļātas driskas, kuras, paskatoties zem kājām, var uziet jebkur pilsētā.
Kā jau visās pusautoritārās valstīs, centrālā vietā atrodama arī Tautas Pils.
Arī korumpantiem, protams, šeit nav nekādu izredžu (piemiedz ar aci).
Iemaldāmies arī vienīgajā pilsētas centrālās daļas lielveikalā. Krīt acīs, ka vairums starp plauktiem klīstošo pircēju ir baltie – armijnieki un dažādu vēstniecību darbinieki un to ģimenes locekļi. Nu, cenas arī ir diezgan sālītas – viss, kas ir importēts šķiet jūtami dārgāks kā Latvijā. Nu, toties Francijas ietekmes rezultātā var tikt pie tīri interesantām precēm, piemēram, vīngliemežu čaulām.
Ārpus patīkami kondicionētā un civilizētā lielveikala izskatās apmēram šādi.
Tuvojas vakars, atkal jāsāk meklēt ēdamais.
Jemeniešu restorāniņš sola svaigi vilktu, grilētu zivtiņu – uzķeramies. Vienīgā nelaime, tieši mūsu stūrī spieto nešpetnu odu bariņš. Lai gan saimnieks mierina, ka šie neesot malārijnieki, tomēr atnes arī flakonu pūšamā.
Zivtiņa gan izskatās un arī izrādās brīnumgarda. Taču paradoksālā kārtā šī kļūst par vienīgo ēdienreizi visa ceļojuma laikā, no kuras man sagriežas vēders.
Sakarā ar ceļojuma plānu maiņu nākamā diena izvēršas par brīvdienu. Nolemjam to veltīt, lai vēlreiz dotu iespēju Džibutisitijai mums atklāties pozitīvā gaismā. Nu, skatīsimies kā sanāks – jo, piemēram, mūsu gana smalkās pludmales viesnīcas sētas puse atklājas pavisam relaksētā haosā.
Pretstatā tam, jaunas mošejas būvlaukums izskatās ļoti prēmium.
Šādi izskatās vietējie auto numuri – mums pierastie arābu cipari dublējas ar vietējiem arābu cipariem. Par transportu runājot, mēģinām sarunāt kādu taksistu braucienam uz Lac Assal, slavenu sālsezeru, kas atrodas kādu simts kilometru attālumā. Summas, ko taksisti nosauc ir kosmiskas, simtos eiro – vairāk, kā varētu maksāt pats sagrabējušais taksometrs. Beigās atmetam ar roku un paliekam galvaspilsētā.
Veikaliņš, kurā tiek piedāvātas dažādas pussaprotamas finanšu operācijas.
Izklaide pludmalē ar tankkuģiem fonā.
Vispārējā pilsētas pussabrukumā izceļas šāds glancēts risinājums – mārketings mārketingam.
Runājot par mārketingu – vietējais DUS zīmols radot savu logotipu acīmredzami iedvesmojies no Puma.
Vides plakātos pilsētā tiek pausts atbalsts palestīniešiem.
Apskatām vēl dažas simpātiskas ēkas pilsētas koloniālajā centrā.
Tās gan krietni paskrubinājis laika un cilvēka vienaldzības zobs.
Miskaste ir visur.
Vismaz vietējie busiņu šoferi bieži vien redzami parūpējoties par savu vējsstiklu tīrības estētiku, apdarinot logu slotiņas ar šādiem dekoratīviem skaistumiem.
Šķiet, ka nekur citur pasaulē neesmu manījis tik ļoti nodeldētas vietējās naudiņas monētas. Dažiem eksemplāriem knapi, knapi var saskatīt nominālu.
Bijušās godības paliekas.
Uzejam arī šādu avangardisku baznīcu. Ejot pa trotuāru tai tieši ielas pretējā pusē mums piesitas kāds khat zariņa acīmredzami saaģitēts jaunietis. Mums pietuvojies, viņš mūs uzrunā ar visnotaļ negaidītu teikumu – "Jesus Christ is a f*cking b*tch!". Apstulbis atbildu "Ok, now what?". Čalis uzvelkas vēl vairāk un sāk mūs apsaukāt par ASV un CIP spiegiem. Saprotam, ka sakarīgs dialogs te laikam neizveidosies un atstājam uzbudināto jaunēkli izkliegties vienatnē.
Diena paskrien nemanot, satumst vakars. Piedrazotajā pludmalē tieši pretim mūsu balkonam uz naktsmieru vecā dīvānā un tam blakus esošajā matracī iekārtojas vairāki puiši, kas vēl ilgi skrollē telefonus, blāvajai ekrānu gaismiņai krītot uz viņu sejām.
Pa to laiku numuriņa atvilktnē es atrodu veselas piecas TV pultis.
Nakts paiet nemierīgi – par spīti aizvērtajiem logiem un balkona durvīm, istabā uzrodas arvien jauni un jauni odi, pamanoties mūs kārtīki sakost. Naktī mostos neskaitāmas reizes, slēdzu gaismas, spiežu nost resnos, uz sienām sēdošos, dūšīgi piesūkušos ķiršus. Tā kā Džibuti atrodas malārijas riska sarkanajā zonā, sajūta nav patīkama – neesam lietojuši nekādas pretmalārijas zāles. Tagad atliek vien piedalīties loterijā un skaitīt apmēram septiņas līdz desmit dienas, vērojot, vai neparādīsies pirmie simptomi.
No rīta mūs modina bagešu vīrs kopā ar atziņu, ka šodien beidzot varam šo mazo, brīnišķīgo valstiņu pamest – esam nopirkuši lidojuma biļetes atpakaļceļam uz Adisabebu.
Vēl tikai īss gājiens uz centrālo pilsētas daļu, lai atrastu valūtas maiņas punktu un tiktu vaļā no neiztērētajiem vietējiem frankiem.
Nedaudz jāpamaldās šmucīgajās ieliņās, līdz to atrodam.
Naudas maiņa izdodas, par spīti tam, ka ir brīvdiena.
Atpakaļceļā uz viesnīcu ejam gar pludmali, vērodami cilvēkus un suņus, kas vēl nav modušies no tepat pludmalē pavadītās nakts. Tā arī dzīvo Džibuti pilsoņi, neņemot vērā to, ka nelielā valsts ik gadu saņem daudzus miljonus dolāru no te izvietoto ārvalstu karabāzu nomas naudām.
Paldies, Džibuti, esam gatavi tevi pamest.
Turpat viesnīcas priekšā ātri noķeram taksometru. Tajā lepni gozējas Palestīnas karodziņš.
Pa ceļam uz lidostu vēl pēdējie pilsētas vērojumi pa logu. Prezidenta kungs, pie varas jau kopš 1999. gada. Kas nepārsteidz.
Veikaliņi un mazas kafejnīciņas te tiek dēvēti par kiosque un teju visi kā viens ir nonākuši totālā Coca-Cola zīmola krāsu kontrolē. Nu, vismaz katram palicis savs nosaukums – Kiosque Particulier.
Kiosque Barbarta.
Kiosque Hawa.
Te savukārt pavisam vienkāršs kiosque, kas piedāvā kaut ko sablenderētu brūnā, nedaudz aizdomīgā krāsā.
Labāk uzticēties augļiem.
Vēl pēdējais skats uz džibutiešiem,
un jau drīz esam pie masīvi apsargātās lidostas vārtiem. Kontrole ir pietiekoši nopietna, jo lidostu izmanto arī tepat blakus esošā ārvalsts karabāze.
Izejam pasu kontroli kopā ar veselu baru jaunu ķīniešu kara jūrnieku, kas dodas mājup. Arī viņiem, protams, šeit ir karabāze. Pēdējo franku iztērējiens par pārcenotiem dzērieniem un esam gatavi doties.
Īsumā, politkorekti teikšu tā – no augšas Džibutisitija izskatās krietni labāk, nekā atrodoties apakšā tās ielās. Kā ir, tā ir.
Savelkot kopā Etiopijas un Džibuti brauciena bilanci, ir sajūta, ka bija ļoti interesanti, pieredzēts daudz, satikti forši cilvēki, taču tajā pašā laikā ir arī ne līdz galam padarīta darbiņa sajūta, kas kopējā medus mučelē ieķepē pāris karotes tumšbrūnā etiopiešu sautējuma. Dažādu virāžu rezultātā sanāca tā, ka no četrām plānotajām valstīm izdevās apskatīties tikai divas. Esiet droši, secinājumus redakcija noteikti izdarīs – ir jāpiestrādā gan pie plānošanas mājasdarba, gan sarunu mākslas ar vietējiem mafiozī. Nu, vienu gan mums nevar pārmest – bijām atvērti Āfrikas neprognozējamībai un nelielās likteņa dunkas uztvērām ar humoru un pateicību. Kopumā braucienu var novērtēt ar tādu drošu, omulīgu sešinieku no desmit. Nākamreiz jāpacenšas vairāk.