Otrā daļa stāstam par novēroto milzīgajā, haotiskajā Džidā. Stāsta sākumu atradīsi šeit.

Kur mēs palikām? Ak jā, dullais ceļmalas mango tirgonis no Jemenas, kas, pēc mūsu apdāvināšanas, sulai uz visām pusēm šķīstot, saldo augli apetītelīgi nodegustēja arī pats.

Turpat ap stūri jau vīd centrālais pilsētas zivju tirgus. Obligāta skatāmviela, jāieiet.

Pircēji preci izvēlas rūpīgi.

Rūpīgi inspicē situāciju aiz žaunām, krāsa norāda svaiguma pakāpi.

Tikpat rūpīgi jāskatās arī, lai nesamērcētu tradicionālo tērpu tirgus grīdas šķīdonī.

Pārdevēji ir cits par citu krāšņāki.

Dažs nosnaužas turpat uz vietas.

Ir arī vesela zivju tīrītāju armija atsevišķā paviljonā. Klientiem nav sevi jāapgrūtina mājās.

Apgaitā tika uzieta arī instagramzivs, ar selfijiem ideālu pīļģīmi.

Pieteicās arī vīrietis, kura bērni ļoti gribēja nokļūt svešzemnieku fotoaparātā. Te rezultāts.

Tiekot ārā no paviljona, pircējiem uzklūp samērā agresīvi jemeniešu jaunieši ar mango iegādes piedāvājumiem. Jemeniešu te vispār ir ļoti daudz. Pametuši kara pluinīto dzimteni, tagad te strādā vienkāršākos, mazāk apmaksātos darbus.

Dienas vidus sutā iespējams tikt arī pie tuksneša karstumā pasutinātām vistu olām.

Arbūzomobilis.

Augļu tirgotāji drosmīgi aizņēmuši gandrīz visu šosejas labo joslu.

No zivju tirgus līdz vecpilsētai Al-Balad vairs nav tālu, jāizmet tikai līkums caur patilti, aiz kuras šosejas malā fotogēniski žūst kuģis.

Zem tilta no saules slēpjas vairāki kravas mašīnu šoferi. Burvīgi logotipi uz automašīnu sāniem.

Par automašīnām vēl jāpiebilst, ka vietējā parkošanās kultūra ir tiešām gracioza!

Atkal nonākot vecpilsētā uzduramies retajiem tūristiem. Izskatās pēc svētceļnieku grupas no Malaizijas vai Indonēzijas. Apsēduši suvenīru veikaliņu, burtiski.

Interesanti, ka suvenīru veikalos ir atrodams vesels žanrs, kas veltīts valsts karogam un dažādiem Saūdu dinastijas varoņdarbiem, iemūžinātiem keramikas figūriņās..

Lūk, daiļrunīga skuptūriņa ar karoga skūpstīšanas mirkli.

Dienasgaismā labāk apjaušami salīdzinoši nesen iekurbulētie vecpilsētas renovācijas apjomi.

Rajons nepārprotami tiek gatavots tūrismam. 

Pagaidām vietām izvietotie skūterīši gan izskatās vairāk kā butaforijas, nevienu nemanīju ar tiem braucot. Klāt pievienotā galvas bahila, lietošanai iekš ķiveres – neizpakota.

Šķībie, autentiskie koka balkoniņi tiek aizstāti ar renovētiem, pareiziem, poļu mēbeles atgādinošiem.

Daži gadi, un viss būs tīri un sterili – ar golfkārtu cauri vien čunčināt.

Laimīgā kārtā paspējam vēl būt aculiecinieki neperfektumam. Re, renovācijas zaldātam brusa iesprūdusi šauro ieliņu labirintā!

Ir vēl gana daudz patīkami neatjaunotu skatu.

Caur šo balkoniņu brangāks saimnieks, šķiet, ir burtiski izbiris cauri.

Austrumu pasaku noskaņas. Nu labi, Aladina lukturim gan paspējuši jau ielikt diožu spuldzītes.

Pieejams arī dzeramais ūdens. Neriskējām gan pārbaudīt ietekmi uz redakcijas iekšējiem orgāniem.

Interesanti, ka dažām mājām koka elementi tiek krāsoti zilā krāsā. Iespējams, atsauce uz ostas pilsētu, jūras tuvumu.

Kādā ieliņā pārsteidz kafejnīcas logotips, kas ir nelielā pretrunā ar alkoholu kategoriski nepieļaujošo valsts politiku. Var jau būt, ka domāta vīnogu sula, protams.

Vietējie advokāti reklamējas arī kā šariata, islāmā balstītu likumu, speciālisti.

Ieliņu mudžekļos var smuki pamedīt interesantus kadrus.

Gaismas un ēnas.

Spožā saule, silueti un vēsturiskā faktūra – pastkartes šķiļās viena pēc otras.

Viens vaktē perimetru, otrs uzdarbojas.

Kaķu te ir vēl vairāk, nekā citur centrā, var atrast vēl vairāk ēdiena atlieku. Lūk, pat Ādolfs!

Par kaķu situācijas mērogu runājot. Pusdienlaikā paķeram ēdienu no vietējās cāļu ceptuves. Ēdienu izsniedz un tūlīt pat izdzen ārā no telpām, jo sākas lūgšanu laiks. Nekas cits neatliek, kā piemesties uz tuvīnajām kāpnēm, nu jau mūsu ēdienreižu klasika.

Pēc neilga brīža skats manā acu priekšā ir šāds, saimnieki ir klāt un sāk aktīvi hipnotizēt. Protams, ka nācās nedaudz padalīties.

Mikrotīģeru lielvalsts!

Te savukārt dienas piedāvājums tajā pašā kafejnīcā, kurā iepriekš uzdūrāmies katlam ar vārītām aitu galvām.

Iekšējais dizainers nespēj vien beigt priecāties par vietējiem vizuālās komunikācijas piemēriem.

Laiciņu klīduši pa Al-Balad, pamazām nonākam tās pretējā pusē. Un te aci aizķer dīvains skats. Ieliņas galā... viss beidzas.

Burtiski. Vecpilsētas gūzma un haotiskie ieliņu labirinti apraujas gigantiska tuksneša laukuma malā. 

Realitāte izrādās atskurbinoša – Džidas centrālajā daļā un ne tikai grēdām vien tiek šķūrēti nost vecie kvartāli. Tiek pamatots ar to, ka tie ir grausti, kuros plaukst noziedzība, iedzīvotājiem bez lielām diskusijām tiek izdota pavēste un kompensācija – un drīz jau pagalmā rūc buldozeri. Lūk, Google Maps kartē vēl redzamas bijušo ieliņu aprises, bet fonā jau – brūns tuksnesis.

Rezultātā pilsētas centrā veidojas šādi, milzīgi tukšumi – taču vietā solītie jaunie rajoni pagaidām nav redzami. 

Interesanti, kas paglābis šīs ēkas no nojaukšanas?

Darbiņš turpinās.

Kādā šī milzu laukuma vietā uztaisīts lietderīgs risinājums, gigantiska pagaidu stāvvieta.

Interesanti, ka milzu laukumam piegulošajām ieliņām tiešām ir tāds graustu rajona vaibs – peļķes, apskretušas mājas, sarūsējis žogs, kas fragmentāri norobežo tuksnesi. Un faktiski visi sastaptie – nabadzīgi jemenieši, kas gan visi kā viens ir draudzīgi, pat pasveicina.

Tik daudz iespaidu, ka sausa mute.

Tomēr drošības pēc, labāk slāpi veldzēt ar kokakolas izstrādājumu. Be cool!

Bet citādi pilsēta rūpējas par skaisto, neko sliktu nevar teikt.

Jau citur, smalkākā pilsētas rajonā, var vērot, kā uz maiņu ieradusies viesnīcas tīrīšanas brigāde.

Savukārt vietējais radisons nav izsprucis no savas porcijas ar balkoniņiem.

Un pat amerikāniskākais no amerikāniskajiem, maķītis, ir padevies islama motīviem.

Vietējās arhitektūras motīvi vispār neļauj nogarlaikoties.

Tāpat neļauj garlaikoties arī vietējie. Ārzemnieki te joprojām ir tik rets skats, ka pilnīgi normāla situācija ir, ka lielveikala kafejnīcā balkussēdošais galdiņš aicina gan nofotografēt viņus, gan atbildei nofotografē tevi pašu.

Arī tāpat uzrunāti, cilvēki parasti neatsaka bildei. 

3D reklāmas stends cukurniedru sulas bodītei.

Mīklas tirgotājs ar domīgu, maķenīt mīklainu skatienu.

Kundze ar zemnieces cepuri, kādas ir populāras arī Jemenā. Lokālais pretiedeguma līdzeklis.

Arī pa dienu pilsētas centrā rosības pietiek.

Prece pati sevi tirgotavās nenogādās.

Tai ir jāpalīdz.

Preces apskates nolūkā ieklīstam arī kādā centra lielveikalā. Izrādās, tas ir dūšīgā remonta stadijā, taču nekas nekavē dažiem veikaliem tam visam pa vidu arī darboties.

Sajūta ir, maigi izsakoties, nereprezentabla. 

Toties cits lielveikals pārsteidz ar stereotipu pašķobīšanu. Apakšveļas veikals ar gana plikiem manekeniem (bez galvas gan). Te nu bija uberkonservatīvā valsts.

Arī atkailinātam prātam bez cenzūras pieejams viss nepieciešamais – dūšīgi aprīkotā self-help grāmatplauktā.

Kas vēl nopērkams? Ēdieni ar interesantiem nosaukumiem.

Čipši ar dateļu garšu.

Brūnas bumbiņas ar negribās pat domāt, kādu garšu.

Zeltīts jebkas, daudz daudz un ļoti dažādos izpildījumos.

Zelts te patīk gan dāmām,

gan kungiem.

Vēl te ir ļoti populāri drive-thru pakalpojumi. Šis ir bankomāts.

Un šī, acīmredzami, kafejnīca.

Pēdējā vakarā Džidā aukstu kafiju paņemam arī mēs. Pildītu patīkamas formas pudelītē.

Vakars ir skaists.

Var pavērot gan futbolu, gan to, kā atpūšas vietējie.

Laiks doties tālāk.

Turpinājumā – uzmetīsim aci tam, kā Saūda Arābija izskatās ārpus lielpilsētas.