Turpat netālu uz rietumiem no Honkongas, Ķīnas piekrastes kartē ir paslēpies vēl viens mazs koloniāls punktiņš. Portugāļu tirgotāju bastions, vēlāk kolonija un tagad autonoma ķīniešu teritorija: Makao ir un tajā pašā laikā galīgi nav Ķīna. Vēsturiskais mantojums, īpašs ekonomiskais statuss un, pats galvenais, daudzie kazino šo vietu padara ļoti pievilcīgu miljoniem ķīniešu tūristu acīs. Līdz ar ko – pēc ekonomiskajiem rādītājiem Makao uz pasaules fona klājas ārkārtīgi labi. Bet vai viss te izskatās tik glancēti kā varētu gaidīt no Āzijas Lasvegasas? Paskatīsimies.
Makao no Honkongas var nokļūt pavisam vienkārši – kādā no daudzajiem vietējiem kuģu termināļiem iekāpt ātrgaitas prāmī un stundas laikā būt objektā.
Pirmais, kas krīt acīs te iebraucot – visur dublētie uzraksti portugāļu valodā. Nodeva vecajiem, labajiem koloniālisma laikiem. Ieskatoties apkārtnē manāmajās vietējo sejās, esmu gatavs derēt, ka vismaz deviņdesmit procenti no viņiem pilnīgi noteikti nerunā portugāliski.
Daudzām automašīnām reģistrācijas numuri dublējas – visticamāk, birokrātisku apstākļu dēļ klāt tiek kabināts gan vietējais Makao, gan lielās Ķīnas ekvivalents.
Arī karogi dublējas. Un pat naudiņas. Šeit viss ir savs: karogs zaļš un juaņas vietā – pataka.
Aci un sirdi silda vecās, labās portugāļu flīzītes.
Tomēr bijušo saimnieku ietekmi spēcīgi aizēno jauno saimnieku kolorīts.
Ielās ik pa brīdim redzami šādi, motivējoši plakāti. Droši vien tēmēti kā atgādinājums kazino apmeklētājiem.
Vēsturiskā apbūve ir, taču ne daudz. No visām pusēm to palēnām ielenc naudas tempļi – vienas par otru dullākas arhitektūras paraugu kazino. Pie tiem vēl nonāksim vēlāk.
Interesanta detaļa kādas vecas mājas jumtā – ja ne zibensnovedēji, tad vismaz galvas jaucēji, rādot dažādus virzienus spērienam.
Vecu drupu fragments tiek saglabāts un eksponēts šādi.
Ielas, protams, ir stipri ķīniskas, taču ik pa brīdim sajūtama portugāļu ietekmes atblāzma.
Ja tā rūpīgāk saulē samiedz acis un iepilina sevī arī pāris glāzītes portvīna – šo mierīgi varētu noturēt par kādu Lisabonas kvartālu.
Dakstiņjumtu vēsturei spiežas virsū klasiskais Āzijas betons.
Šis nav astronomijas pulciņa dalībnieks – vingrošana šeit ir manāmā cieņā.
Viduslaiku un mūsdienu stroķi vietējā cietoksnī.
Fakts, ka viens tāds cietokšņa stroķis ir notēmēts uz visbaisāko ēku visā Makao – kazino Grand Lisboa, vieš nelielu optimisma staru.
Šeit, atšķirībā no Honkongas, Ķīna ir saskatāma pavisam tuvu. Robeža iet pa upi.
Otrā krastā triecientempos tiek būvēti desmitiem debesskrāpju.
Makao sastāv no vairākām salām, šī ir vēsturiskākā no tām – līdz ar ko salīdzinoši noplukušāka.
Tomēr aiz centra ēku labirintiem netrūkst arī savu augstceltņu.
Ļoti iecienīts ir tā saucamais samostrojs, it īpaši uz jumtiem.
Muzeja apsarga vēlīgi siltā smaida iedrošinātas turpat pie cietokšņa muzeja naski dejo-vingro trīs pensionāres.
Ievērības cienīgākais objekts muzejā – prusaku cīņu piederumu komplekts. Kādreiz, pirmsinternetu laikmetā ļoti iecienīta vietējā izklaide – likmes, kaislības, intrigas – viss sajūtu spektrs.
Pa džunglīgām, līkumotām ieliņām dodos pētīt apkārtni tālāk.
Ļoti uzkrītoša vietējā detaļa – masveidīgs savu dzīvesvietu ierestojums.
Pamatīgs žogs slejas arī gar pierobežas ielu. Tālumā esošās ēkas jau ir Ķīnā. Uz trotuāriem smogā grēdām kaltējas zivis.
Pirms tam tepat tiekot arī izķidātas.
Kādā kazino pienākusi gigantiskās, virs ieejas karājošās kristāla bumbas mazgāšanas diena. Process ir tikpat iespaidīgs kā pati bumba.
Osta. Te tiešām varēja šo to saostīt.
Veikalos nopērkami kalendāri ar ķīniešu izpratni par veiksmi – zālienā ātri iefotošopēts superauto, daiļava un milzīga māja.
Smaidīgs kunģa vīruss piestrādā par norādes turētāju uz savu kafejnīcu.
Makao našķis – daudzviet ielas malās tirgotas gaļas plāksnītes. Izrādījās visai baudāmas. Un bez vīrusa.
Tūristiskais centrs pie Svētā Paula katedrāles. Te ir ko redzēt – simtiem daiļrunīgu selfiju pozu, leģendāri ķīniešu omes cūkgaļas pīrādziņi, kā arī strītfūda tirgotājs, kurš, kā izskatās, translē sev apkārt arī wi-fi.
Pati miljoniem fotogrāfijās fonā esošā katedrāle gan izrādās maķenīt butaforiska.
Ķīnieši ir samērā pragmatiski ļaudis – šajā autonomajā reģionā, pāris kilometrus no savas teritorijas mierīgi ļauj atklāti kritizēt dažādas valdībai visai netīkamas tēmas. Interesanti, kā šī informācija ietekmē daudzos no cietzemes iebraukušos, pie cenzūras pieradušos Ķīnas pilsoņus.
Daudzbērnu mūku ģimene.
Noskaņa Makao ieliņu labirintos.
Vēl viens skats ne no fasādes puses.
Tā kā ķīniešu privātās telpas izpratne ir pilnīgi citāda kā mums – klīstot pa šo ieliņu labirintiem nereti var ielūkoties vietējo ikdienas gaitās. Bālģīmim ar fotoaparātu uzmanība netiek pievērsta vispār.
Šeit viesistabu un ielu neatdala nekas.
Stihisks ielas malas augļu tirgus.
Ķīniešu aptieka. Tiek dozētas zālīšu porcijas.
Nedaudz atgādina Dabas muzeju ar visiem eksponātiem.
Motorollera evakuācija. Arī uz policijas mašīnām uzraksti dublējas portugāliski.
Sakoptākajās ielās populārs motīvs ir klasiskais, mazais portugāļu bruģītis. Tajā tiek izveidoti dažādi tēli, saistīti ar jūras tematiku. Šeit gan labi iecerētā garnele diezgan uzkrītoši atgādina fēnu.
Ne jau velti šim pašapmierinātajam vaukšķim labsajūtā tā plīvo ausis.
Kā izskatās īsts makaoietis? Tūristu apsēstajā centrā to, protams, saprast ir grūti.
Vairums te iebraukušo ir ķīniešu tūristi, kas kāri tver katru liecību Eiropas noskaņām.
Šī kartona biznesa pārstāve gan varētu būt vietējā.
Hipsters labākajos gados precīzi ievēro reklāmas plakātā norādīto divu telefonu principu.
Padzīvojis kungs brīnās par vietējām naudas vienībām, kas nemaz neizskatās pēc juaņām.
Cilvēku te tiešām ir tā, ka mudž.
Daudzi no viņiem ir šeit ne jau tūristisko ieliņu, bet gan kazino dēļ. Laiks apskatīt tuvāk manu mīļāko ēku visā Makao.
Butaforima un bezgaumības apmērs ir grandiozs.
Ieeja vienos spoguļos, gluži kā Fēniksā.
Iekšpuse ir tikpat grandioza, kā ārpuse. Apkārt klīst apstulbuši tūristu pūļi.
Visos pakšos izmētātas diezgan padārgas dekorācijas. Piemēram, šāds cilvēku un pērtiķu impēriju sadursmi attēlojošs grebums mamuta ilknī.
Detalizācija ir vienkārši šokējoša – simtiem šādu rūpīgi izstrādātu figūriņu, izkasītas vienā ilkņa gabalā.
Izstaigāju arī kazino zāles, tur diemžēl mana labi pamanāmā fotokamera ir totālā non grata. Kopumā nekas pārdabisks – demokrātisks tautas kazino, kur ķīniešu masas nospēlē savus ietaupījumus. Pēc kāda brīža ir skaidrs, ka jādodas tālāk, ieelpot svaigu gaisu. Pie reizes arī tālumā apskatot otru Makao salu.
Šī ir daudz modernāka, jo te nav vēsturiskās apbūves. Tikai jaunas augstceltnes un arvien kazino. Starp citu, spēļu industrijas apmēru ziņā Makao jau sen ir apsteigusi Lasvegasu. Pie vainas, protams, ir milzīgais blakusesošās Ķīnas mērogs.
Te sastopami teju visi populārākie azarta zīmoli, arī Wynn.
Neesmu bijis Lasvegasā, taču šķiet, ka šeit ar ārējo spozmi un navarotiem ir krietni pieticīgāk kā redzēts filmā Hangover. Nu labi, ir pa kādai muzikālajai strūklakai, no kuras ik pa brīdim izšaujas ne tikai ūdens, bet arī liesmas.
Uz robežu un no tās regulāri kursē neskaitāmi autobusi.
Populārākās preces kazino apkārtnes veikalos ir pulksteņi.
Un dažādas citas spīdīgas mantiņas. Izskatās, ka veiksmīgākie spēlētāji daudz nekavējas ar savu žetonu atprečošanu.
Ja likās, ka nekas butaforiskāks par kazino arhitektūru šeit vairs netrāpīsies ceļā, tad maldos. Pa ceļam uz prāmi ieklīstu feika kvartālā. Ar savu Kolizeja izstrādājumu.
Viltotiem viduslaikiem.
Mānīgām fasādēm.
Un pat gabaliņam Venēcijas.
Pat vienkāršais ķīniešu tūrists ar saviem diviem termosiem pēc visa šī izskatās pamatīgi apjucis.
Nē, kādam laikam pietiks šī Makao. Sajūta, dodoties atpakaļ uz Honkongas prāmi, it nemaz nav tā sliktākā. Lai gan – kaut reizi apskatīties šo vietu, protams, ir vērts.
