Turpinām ceļojumu pa visās nozīmēs satriecošo Haiti. Stāsta pirmo daļu iespējams atrast šeit.

Biedējošākie skati pa ceļam ir šādi – vīrietis uz ogļu maisu kravas aizmidzis absolūtā relaksā. Un ja nu gadās bedrīte vai nemierīgāks sapnis?

Spēcīgs kadrs. Kopumā tiešām brīžiem rodas sajūta, ka sievietes te ir galvenākas strādātājas un risinātājas. Cik novēroju, mana namatēva Gesnera ģimenē pēdējais vārds vienmēr ir sievai (kas, starp citu, arī ir divreiz lielāka par vīru).

Iebraucam arī apskatīties vietējo kapu kultūru. Te ir paradums būvēt dažādas rocības, un attiecīgi arī izmēru kapličas. Dienas vidū to paēnu nesmādē arī vēl gluži dzīvi mirstīgie. Liekot satrūkties, uzduroties tādam aiz līkuma, mazo mājiņu labirintos.

Tuvojoties pirmās dienas vakaram, dodamies uz Gesnera saimniecību. Šī laikam ir neticamākā vieta, kurā jebkad esmu nakšņojis ceļojumu laikā. Bērnunams. Pavisam īsts, ar vairākiem desmitiem mazu, skaļu iemītnieku. Elektrība tikai no ģeneratora, gultasvietas puikām un meitenēm atsevišķi, tādās kā barakās. Toties ir paēduši un ir jumts virs galvas. Gesners ar savu ģimeni šeit ir galvenie, bērnunams būtībā ir privāts. To gan mazliet var just, redzot kādas privilēģijas ir saimnieku bērniem, atšķirībā no pamatiedzīvotājiem. Bet no otras puses – neko nevar pārmest, bāreņu labā viņi dara ļoti daudz. Mani izmitina vēl nepabeigtā ēkā, saimniecības stūrī. Te. iespējams, speciāli man, ir iekārtota istaba. Pat aizkari piekārti. Naktī izbaudu ļoti sarežģītu dilemmu. Aiz bezstiklu loga ir iedarbināts ģenerators, lai man pie gultas darbotos ventilators un es nenosmaktu karstumā. Bet diemžēl tas ir tik skaļš, ka liekas, ka labāk būtu bezgaiss – aizmigt nespēju līdz brīdim, kamēr beidzas benzīns un tas burbuļojot noslāpst.

Būdams samērā tālredzīgs, esmu paņēmis lielu turzu ar konfektēm, ko lūdzu pamazām izdalīt sīkajiem. Sajūta ir sirreāla – vesels bars šādu knēveļu tev barā uzbrūk un apķeras apkārt. Sirds vienkārši lūza, kad vakara gaitā viens mazs puika pie manis piegāja vismaz piecas reizes..lai vienkārši apķertos ap kāju. Tik ļoti viņiem trūkst vecāku, ģimenes siltuma. Vakaros, kad satumst, visi kopā dzied reliģiskas dziesmas, vēl viens skudriņas raisošs elements. Šo pieredzi nevarēšu aizmirst nekad.

Vakarā, gribēdams parādīt, ka viņiem te ir arī civilizācija, Gesners mani aizved uz vietējo ātrās ēdināšanas restorānu, kas ir visnotaļ nošņurkusi vietiņa, kur apēst ceptu puscāli. Restorānam apkārt ir augsts mūris ar dzeloņstieplēm un katram pagalmā iebraucošajam klientam vārtus atver/aizver ar šauteni bruņots sargs. Vienkāršā ieskrietuvē. Vēl viens tāds pats kungs ar stroķi vakarā dežūrē arī parastā benzīntankā.

Nākamajā dienā laiks doties atpakaļ uz Port-au-Prinsu. 

Pamanos apskatīties vietējo skolu.

Vairākas klases vienlaicīgi mācās, atdalītas tikai ar tāfelēm. Skolotāja manas viesošanās brīdī, protams, sīkajiem stāsta pilnīgi pa tukšo. Te nav īsti nekādu sienu, nekādu logu. Izkatās, ka šis ir risinājums, kas radies pēc zemestrīces. Svaigs jumts turās uz sijām, kas rada nelielas bažas.

Pilnīgi neticami izskatās nejauši sastaptais kungs, kas ir pus-albīns.

Ikdienas maģijas paraugstunda.

Tuvojamies galvaspilsētai. Ņiguņegu līmenis strauji sāk pieaugt.

Veikalam ar nosaukumu Paldies, mans dievs ir pievesti gāzētie dzērieni.

Apbūvētie pauguri mazliet atgādina slavenās Riodežaneiro favelas.

Vietējiem mati ir sīksprogaini un aug lēni. Tāpēc skaistules iecienījušas dažādus pieaudzēšanas līdzekļus un parūkas. Izskatās tīri vai ticami.

Es tiešām ceru, ka šīs trubas viņam nav jānes kādus piecus kilometrus.

Fantastiski izkrāsotie autobusi kadru ķeršanai ir saldais ēdiens.

Kārtējais ceļmalas miniserviss.

Port-au-Prinsā kopš iepriekšējās reizes nekas nav mainījies. Tiek šķūrēti atkritumi un spēlēts loto.

Cilvēks vienlaicīgi apvieno divus amatus – kurpju tīrīšanu un SIMkaršu tirgošanu. To mēs zinām, jo viņam ir sarkanā Digicell veste.

Par transportu var tikt izmantots jebkas.

Kopumā – ielās sajūta nav pārāk omulīga. Pat dienas laikā. Vienam staigāt.. ir jāpierod. Galvenā problēma – ne mazākās nojausmas par transportiem un to maršrutiem. Iekšārāvēju izkliegtie rajonu vai ielu nosaukumi neko neizsaka. Līdz ar ko atliek staigāt kājām. Un tas savukārt izraisa pārāk daudz liekas uzmanības vietējos. Ar kameru vispār ir jāpiesargās, ja bildēt, tad ieteicams to darīt neuzkrītoši. Lai apskatītos dažus specifiskus rajonus, atrodu vietējo, kurš man izpalīdz kā gids. Gaišā dienas laikā pilsētas centrā dažus kvartālus mēs ejam ar kājām, citi, vizuāli tādi paši savukārt jāpārvar ar tap-tapu. Vaicāju kāpēc, un saņemu atbildi, ka labāk braukt cauri, jo viņš šos posmus nekontrolējot. Kā tad būtu man, staigājot vienam?

Ielu malas centrā ir pilnas ar dajebkā tirgotavām. Humpalas ir viens no populārākajiem tematiem.

Ja jums izdevās pamanīt arī ēku, kas ir šai dāmai fonā, tad redzēsiet tās fasādē zemestrīces sekas.

Apskatām vienu no retajiem vietējiem tūrisma objektiem, tā saukto Dzelzs tirgu. Liela tā daļa veltīta nopērkamiem vūdū rituālu atribūtiem. Ar šeit atrodamajām lietām varētu nopakot visas gada laikā iznākošās B kategorijas šausmenes, mierīgi.

Baisa paskata lelles. Dažas izskatās, it kā būtu šūtas no reālām cilvēku sejām. 

Pārdod arī slavenās ar adatām bakstāmās cilvēku lellītes. Bet tikai pa pāriem. Varbūt, lai var bakstīt viens otru.

Vēl nav pat pēcpusdiena, bet mošķu tirgotājs jau ir manāmi sameties. Tāpēc jo vēlīgāks.

Lai nonāktu transa stāvoklī, pieejams plašs bāriņš ar dažādām šausmudzirām.

Vūdū tempļos ir vajadzīgas arī ikonas. Tās te mierīgi, pamazām arī ražo.

Ļoti žēl, ka netiku uz nevienu ceremoniju.

Būtu interesanti. Maigi izsakoties.

Turpat pie vūdū štrumentiem var uzorganizēties arī viena cilvēka friziersaloniņš.

Papildinām kredītu.

Apskatām parūku paviljonu.

Pie paviljona izejas vēsā mierā tiek taisīts arī manikīrs.

Pucēties haitietēm patīk.

Interesanta pieeja dzērienu tirgošanā autobusa pasažieriem – uz galvas esošā dzērienu kaste stratēģiski pagriezta, un kalpo arī kā skatlogs.

Krustojumos dežūrē mototaksisti, par mazām naudiņām gatavi aizvest jebkur. Kad kāds kungs man izstāsta, kā nupat ar tādu braucot apdedzinājis pret izpūtēju kāju, vēlme izmēģināt mazliet atdziest.

Visa diena baisajā karstumā ļoti daudziem diemžēl paiet šādi, pa monētiņai kasot kopā iztiku.

Izskatās jau, protams, iespaidīgi.

Vēl viens ņindzja – metinātājs ar parastajām saulesbrillēm.

Pīrādziņi.

Un neiztrūkstošais elements – visuresošie izdzertā ūdens maisiņi.

Mūris vienlaicīgi ir arī modes veikals.

Autobusos gandrīz vienmēr uzrodas skaļš, uzmācīgs pārdevējs, kas vienlaicīgi ir arī stand-up komiķis. Viņš nemitīgi vārās, smīdinādams publiku, un beigās sāk darīt to, ko iecerējis – no nošmulētas somiņas tirgot dažādus medikamentus. Man par lielu brīnumu aizdomīgā paskata tabletes arī čakli tiek pirktas.

Interesants ir veids, kā haitieši attiecas pret naudu. Ikdienā lietotās neliela nomināla banknotes ir neticami novazātas un netīras, pēc sajūtas teju slapjas – katra mikrobiologa kvēlākais sapnis. Tās tad tā arī lieto, saņurcītas, kā tādus atkritumus.

Transportā uzdarbojas arī dažāda kalibra lūdzēji, daži ir sagatavojuši vēstules, ko izdala pasažieriem. Starp citu, šī nav franču, bet gan kreolu valoda. Uz bijušo kolonizatoru valodas bāzes radusies, gadu gaitā apaugusi ar ietekmēm no citām, tagad tā vairumam šejienes iedzīvotāju ir galvenā. Bonjour un merci sakrīt.

Mango.

Kafejnīca. Aliņu vienmēr pasniedz aptītu ar salveti.

Neliels Jehovas modes butiks labā pilsētas rajonā.

Te ir mazāk drazu, vairāk krāsu, un arī attiecīgi detaļu kombinācijas ir interesantas.

Drūzma pēc nenoskaidrotiem labumiem.

Atgriežamies pilsētas centrā.

Te ieraugu vienīgos tūristus. Un arī tie paši, protams, bildējas pie šeit reta, tomēr tipiska, mākslīgi radīta tūrisma objekta – važas saraujoša verga skulptūras.

Lai gan īstā Haiti dzīve slēpjas pavisam citās skulptūrās – piemēram, šajā varonīgajā sievietē.

Tupinājumā – Cite Soleil  haitiešu galvenā graustu rajona apmeklējums. Ar to arī nelielais, bet visai spilgtu iespaidu pilnais ieskats šajā daudzcietušajā valsti būs beidzies. Ja kādreiz vēl atgriezties šeit, tad tikai prom no drūmās Port-au-Prinsas – uz attāliem, kolorītiem ciematiem, džungļu ūdenskritumiem un mazapmeklētām pludmalēm, kas noteikti te ir atrodami bez deficīta. Garām ūdenī mirkstošām palmām devos tālāk – uz tās pašas salas esošo Dominikānas republiku, kas izrādās pilnīgi cita pasaule, iespējams, pat planēta. Kontrasts ir neticams, iespējams, pats lielākais, kāds starp divām valstīm šajā pasaulē ir iespējams.