Šī brauciena galamērķis ir valsts, kuras vīzu vēl pirms dažiem gadiem parastam ceļotājam dabūt bija teju neiespējami (rūdītākie mēģināja nokārtot biznesa vīzu, maskējoties par ekspertiem un šeptmaņiem). Valsts, kurā sievietes vēl pavisam nesen oficiāli nedrīkstēja vadīt auto. Valsts, kurai ir lielas ambīcijas naftas jomā, reģiona un, ko te liegties, arī vispasaules politikā, un aizvien vairāk arī – Dubajas un Abudabi investīciju un cilvēkpiesaistes veiksmes stāstu atkārtošanā. Valsts, kas pamazām atveras ārpasaulei. Pēc vairāku gadu pauzes šajā blogā, beidzot paskatīsimies – kā tur ir.

Budapeštā mūsu Wizzair reiss ir pilns ar vīriešiem baltos apmetņos, kas apģērbti uz kailas miesas. Vēl nezinu, ka tas ir ihrams, musulmaņu svētceļnieku tradicionālais apģērbs, ko ticīgie velk, dodoties uz Meku. Mūsu galamērķis Džida ir lielākā lidosta un galvenie ieejas vārti, caur kuriem ik gadu uz islama svētāko pilsētu plūst miljoniem ticīgo. 

Pa ceļam Ziemeļāfrikas tuksnesīgajās ainavās novērojas visnotaļ kosmisks objekts. Izrādās – tā ir Ēģiptes Aizsardzības ministrija. 

Kādā brīdī pilots skaļrunī paziņo, ka tuvojamies mikata robežai. Tā ir līnija, aiz kuras kārtīgām svētceļniekam jau jābūt tērptam baltajā ancukā. Rindā uz tualeti joprojām ir vesels bars kungu, kas gaida rindā uz pārģērbšanos lidmašīnas šaurajās labierīcībās – to dzirdot visi sarosās.

Lidostā novērojas pirmās kulturālās atšķirības. Gan svētceļnieki, gan mazāk svēti pasažieri ir visnotaļ nedisciplinēti, skaļi runā, neievēro rindu. Drīz vien ir klāt lidostas militārists, kas sāk brutāli uz visiem aurot un salikt pa vietām. Nu, par spīti visam adrenalīnam, zīmogu dabūjam.

Pirmie iespaidi, braucot no lidostas – LED ekrānu žanrs te attīstīts jūtami vērienīgāk, kā pie mums.

Atrodu kartē punktu, kurā lidostas autobuss ir vistuvāk viesnīcai, lecam ārā, paiesimies. Pirmās atklāsmes – pilsēta totāli nav domāta kājāmgājējiem. Uz trotuāriem nevar paļauties vispār. Vidū mierīgi var būt stabs, vai arī pusmetru augsts kāpslis. Vietām trotuāru nav vispār, skaties tikai pār plecu, lai kāds nesabrauc. No šoka pat nepaspēju sakarīgi šo labumu nobildēt, jāiztiek ar šādu ietves reāliju bildi, kadru no video.

Toties sanāk iet garām skaisti izgaismotai sultāna pilij, kas, ieskatoties rūpīgāk, izrādās... vietējā slimnīca. 

Līdz viesnīcai tiekam, ar administratoru par kļūdu rezervācijā izcīnāmies, laiks uzlādēt bačas, pētīsim pilsētu no rīta. Tā arī darām un pirmais, ko ieraugu izejot no viesnīcas ir šis.

Kā jau kārtīgiem antropologiem-amatieriem, pirmā interese ir par vieglāk salīdzināmajām lietām. Tiklīdz tiek ieraudzīts benzīntanks, ir jānoskaidro cipari. Litrs degvielas te maksā apmēram 0,57 eirocentus.

Daudz dzirdēts par Saudu valsts konservatīvismu un stingrību, tāpēc pirmie soļi karalistē ir ar nelielu piesardzības devu – pilsētā redz visnotaļ daudz policijas automašīnu. Pieejot pie pludmales, palmu vietā rēgojas pirmais milzu aizliegumplakāts.

Starp citu, par palmām – noskaidrojam, ka nogrieztas palmas gadskārtu līnijas izskatās pēc dūšīgas šķiedru buntes. Ej nu sazini, cik vecs ir šis ananass.

Krasta promenāde ir labiekārtota ar celiņu un gana gaumīgu arābu dizainu.

Sulīgi zaļais valsts karogs ar tajā iedizainētu zobenu arī redzams bieži. Teksts tajā vēstī: "nav cita dieva kā Allahs un Muhameds ir tā pravietis".

Pie mošejas redzam cilvēku bariņu, kas aktīvi rosās. Izrādās, te kaut kādiem svētceļniekiem vienkārši dala vietējās fāstfūda ķēdes ALBAIK labumus.

Ēniņā tad turpat uzreiz var arī ieturēties.

Mūsu redakcija savukārt ieturas ar arvien jauniem novērojumiem. Starp blīvi apbūvētiem kvartāliem ik pa brīdim gadās apokaliptiski, tukši laukumi, kuros varētu piefilmēt kādus kadrus filmai Mad Max. Iespējams, pa šķipsniņai vien tiek šķūrēta nost vecā apbūve.

Skaists miskastes dizains, roku darbs.

Sastopas arī kaut kur jau redzēts ornaments.

Tipiska daudzstāvu dzīvojamo namu apakšpuse – niša automašīnām un ar atvēsinošām flīzēm noformēta atpūtas zona iemītniekiem.

Uz ielas pārkingu savukārt rezervē gaumīgas modernās mākslas skulptūras.

Kaķu Džidā ir milzums, ir skaidrs, ka te tie ir īstie saimnieki. Suņus savukārt visa brauciena laikā ieraugām tikai dažus, un tos pašus – ārpus lielpilsētas.

Augļu veikals noformēts ar iespaidīgiem stalaktītiem.

Vietējais sporta preču zīmols pavisam nedaudz iedvesmojies no Pirelli.

Citam sporta veikalam rokturi dizainā ir visai tieši.

Kruīza kuģis? Nē, vietējā arhitektūra!

Lai gan pēdējos gados izslavētais konservatīvisms šajā valstī pamazām sāk atslābt, joprojām var redzēt publiskas iestādes, kurās ģimeņu un vīriešu ieejas atšķiras. Kāpēc nav atsevišķas sieviešu ieejas? Nu kā, sievietes bez vīrieša vēl nesen nekur bez nopietna iemesla apkārt nevazājās.

Dienas vidus. Karstums. Ielas, kas nav transporta maģistrāles, izskatās izslaucītas.

Ik pa brīdim kādā no daudzajām mazajām bodītēm meklējam glābiņu vēsa dzēriena vai saldējuma paskatā. Pārdevēji teju vienmēr ir no Pakistānas vai Bangladešas. Šis laipnais kungs vēlmi nofotografēties dedzīgi izteica pats.

Pilsētas lepnums – 171 metrus augstais karoga masts redzams no dūšīga attāluma. Pats karogs sver nedaudz vairāk par pustonnu un ir uztamborēts 50x33 metru izmērā. Iespaidīgi.

Pieejam tuvāk – turpat karogmasta pakājē ir kārtējāis milzīgais, tukšais zemes pleķis, kurā kāds lādzīgs biedrs ar maizes drupačām dāsni baro baložu baru.

Staigājot apkārt, neviļus uzmanība pievēršas arī ne tik acīmredzamām lokālajām detaļām. Piemēram šāds, Tuvo Austrumu reālijām raksturīgs klucītis uz auto durvīm, lai neapskādētu tās, atverot.

Un kur nu bez leģendārā paraduma gozēties plēves sēdekļos. Vēl joprojām neesmu sapratis, šis ir lai nepiesviedrētu beņķi, vai vienkārši apkārtējiem parādītu, ka auto ir pavisam svaigs un neizpakots.

Jo vairāk staigājam, jo vairāk ir skaidrs, ka nekāda Dubaja te nav. Debesskrāpim mierīgi var būt nobiruši nosaukuma burti un nevienu tas neuztrauc.

Jāatbrīvo vieta ceļazīmei? Trotuārs nav šķērslis.

Jāsalabo trotuārs? Bruģa vietā tīri labi derēs arī strīpiņas betonā.

Nu labi, toties ar zobeniem un citām goda lietām te tā nejoko. Uzmetam aci vietējo apģērbu veikalam.

Tradicionālajiem lakatiem šiku piešauj kāda zināma modesnama logotips. Esmu gandrīz simtprocentīgi drošs, ka nesaskaņoti.

Arī lakatu fiksējošie galvas rimbulīši tiek pārdoti dažādos diametros un detalizācijā.

Izejot no veikala sagaida klasisks skats, kādā dienas vidū novērojami vietējie. Viegli relaksējoties uz savu veikaliņu ieejas kāpnēm.

Retāk ielās redzamas sievietes. Pēc visiem Saūda Arābijas stereotipu standartiem – pilnā nikābā.

Atšķirībā no senākiem laikiem, blakus vairs nav vajadzīgs vīrs, tēvs vai brālis.

Un jaunākas paaudzes dāmas vietējā Stārbaksā mierīgi iet iekšā arī šādi.

Negaidīta, zaļa oāze citādi visnotaļ putekļainajā, sausajā pilsētā. Momentā tiek auglīgi izmantota improvizētam futbola mačam.

Pie iebrauktuves kādā apsargātā teritorijā aci pārsteidz daiļa Korāna skulptūra.

Tuvojamies vecpilsētai. Pa ceļam milzīga, dīvaina ēka bez logiem, kā izrādās Saudi National Bank.

Šī nav nekāda Ziemeļkoreja, kur vadoņa ģīmetnei jābūt uz telu katras ceļmallapas, taču karaļa un kroņprinča bildes vietām ir manāmas.

Pirmie soļi vecpilsētā un šķiet, ka esi attapies citā gadsimtā. Nu, paņemot nost hjundajus un tojotas, protams. Al-Balad simbols ir raksturīgie koka balkoniņi, kas vietai dod superautentisku un viduslaicīgu atmosfēru. Vairums no tiem ir noskretuši, šķībi, īsti. Taču pēdējos gados valdība ir ķērusies klāt vecpilsētas renovācijas darbiem un izskatās, ka ar laiku autentiskuma vietā stāsies diezgan bārbijīga vecpilsētas versija.

Bet kamēr tas vēl nav noticis, pastaigājam. Interesanti, ka līdzās esošie vecie kvartāli ar balkoniņiem ir inficējuši arī kādu salīdzinoši svaigu blokmāju. 

Cilvēki ved mantas, staigā, tirgojas, sēž un novēro garām plūstošos notikumus.

Brīžiem uzplaiksnī sadzīviski skati kā no 1001 nakts pasakām.

Vecpilsēta ir pilna ar dažādiem kolorītiem veikaliem. Šeit, piemēram, nenosakāmas substances butiks.

Sniegbalto tērpu audumu meka. Nestaigās taču vienā un tajā pašā.

Baltā krāsa vispār te ir diezgan iecienīta. Karstums diktē noteikumus.

Zelta un dārglietu bodes rindojas strīpām vien.

Vienā no tām pakomunicējam ar tirgotāju, kas izskatās precīzi kā jebkurš varonis Gaja Ričija filmā Snatch.

Kvartālā ir pat piemineklis briljanta gredzenam! Reāls Snatch!

Tiek tirgotas arī vienkāršākas lietas, piemēram, zobubirstes.

Pareizāk sakot, kociņi, kam jāpakošļā galiņš un tā rezultātā radies šķiedru kumšķis tad arī tiek izmantots birstēšanai. Kociņa nosaukums ir miswak un tā nav nekāda Brīvdabas muzeja prece, vietējie to joprojām tiešām lieto. Svarīga procesa sastāvdaļa ir kociņa sulīgums – tiklīdz tonizējošās garšas sula ir izgarojusi un kociņš kļuvis sauss, nekāda dižā lietošana vairs nesanāk.

Vēl, protams, Al-Balad veikaliņu piedāvājumā ir maksimāls sortiments ar dažādu, pārsvarā legālu pīpējamo. Tirgojas kaudzēm akmeņus atgādinošas vielas, kas būtībā ir tāds vietējais vīraks kūpināšanai mājās.

Uztrāpam arī maizes ceptuvei, kurā grēdās tiek krautas svaigas bagetes, tikko no krāsns. Maizniekam drīz vien apnīk redakcijas fotobjektīvs un viņš tiek no mums vaļā, rokās iespiežot divus karstus, svaigi smaržojošus klaipiņus. Pieminot samaksu, tikai atvēcinās.

Joprojām ik pa dažiem metriem ir iespēja uzskriet arvien jauniem un jauniem kaķiem.

Izskatās, ka pat vietējie ir spējīgi par tiem sajūsmināties.

Ieliņu labirintos apmaldīties var viegli.

Vairums izkārtņu tikai arābiski, knaps apgaismojums, pilnīgākā autentika.

Zemē sēdoša tirgus sieviņa tradicionālajā galvassegā tikai paspilgtina iespaidus.

Kādā bodē pamanās brīnišķīgs gadžets – acīmredzami, lai ieinteresētu jaunatni Korāna lasīšanā.

Citur joprojām redzamas vizuālas liecības par nesenajiem Covid-19 ierobežojumiem.

Maisu veikals.

Kafijas iznēsātājs.

Ārzemju tūristus faktiski neredz – toties ir vietējie. Suvenīru veikaliņos var iegādāties dažbrīd galīgi nesaprotamus nieciņus. Šajā gadījumā vismaz priecē fakts, ka arābu raksts, kas redzams zem sievietes bildes, neviļus kļuvis par kailu tās krūti, tiekot garām visiem vietējiem cenzoriem.

Tirgus ieliņās viegli uzejamas arī visas tradicionālās Austrumu lietas – dateles un citi saldumi.

Garšvielas arī svaigas. Samaļamas tepat uz vietas.

Nereti veikaliņu durvīs redzami valsts vadoņu attēli ar Vision 2030 logotipu. Līdzīgi kā pie mums, arī šeit ir savs gadskaitlī balstīts lielprojekts, kas sola pilsoņiem žilbinoši spožo nākotnes Saūda Arābiju.

Vision 2023 gan pagaidām izskatās apmēram šādi.

To papildina arī sirsnīgs vārītu aitu galvu katls, kuru uzejam, vakarā sākot meklēt ko apēdamu. Ziņkārība tomēr izrādās nedaudz vājāka par vēlmi noriskēt ar šo vietējo delikatesi.

Tā vietā izlīdzamies ar brīnišķīgu vietējo strītfūdu, kura pagatavošana ir atsevišķi vērojama izrāde. Uz karstas plātnes acu priekšā uztop mīklas pankūka, kurai klāt drīz vien piecepjas oliņa un dārzeņu pildījums. Maksā centus, garšo brīnišķīgi, Ieturamies turpat pāri ielai uz kāpnēm, blakus vietējo celtnieku bariņam, kas sparīgi košļā to pašu.

Nākamajā dienā sparīgi turpinām pētīt pilsētu. Kārtējais milzīgais tukšais laukums pašā jūras krastā. Drīz noskaidrosim, ka šī ir vispārēja, milzīga Džidas tendence.

Apspriežamies ar glābēju, kas sēž savā tornītī un, garlaicības mākts, centīgi pozē fotogrāfijām, cēli raugoties ar binokli tālumā.

Tipiska vietējā izklaide, ar automašīnu piebraukt pašā jūras krastā un... atpūsties, neizkāpjot no kondicionētā salona.

Nu ok, daži vismaz turpat auto ēniņā pietupst un pamakšķerē.

Kas zivtiņām vēderā, negribas gan īsti pat domāt.

Tālāk ejot, jūras krasts tiek nežēlīgi arts un bagarēts. Ļoti iespējams, ka tiek gatavoti būvlaukumi Vision 2023 šeptēm.

Te var labi redzēt vietējās gājēju infrastruktūras reālijas. Normāli pilsoņi ar kājām te gluži vienkārši pārāk nepārvietojas.

Tomēr velti, jo kājām ejot var tuvumā novērot gana daudz interesantu, nefasādīgu detaļu. 

Nelegālu strādnieku pilsētiņu vietējā krūmājā, piemēram.

Atpūtas mirkli pie šīs pašas pilsētiņas.

Baložu baletu gaišzilajās Džidas debesīs.

Baložu baleta VIP ložu.

Lūgšanās paklājiņus turpat pludmalē. Ērti un parocīgi – ienāc, izvelc, lieto, un pēc tam ierullē atpakaļ ar uzpariktes galā esošo rokturi.

Skaistu instalāciju par godu zivju tirgum, kam tuvojamies.

Un, protams, tā ir iespēja tuvumā satikt pavisam īstus vietējos. Piemēram šo neaprakstāmi vitālo mango pārdevēju no Jemenas, kas bija tik priecīgs ar mums pakomunicēt, ka momentā uzdāvināja arī savu preci. Un nākamajā mirklī arī pats nodemonstrēja, kā tā jāēd.

Turpinājums – jau drīz.