Turpinām pētīt maģisko bezmotorolleru un ielas mikrokafejnīcu citadeli Jangonu. Pirmo daļu stāstam var atrast šeit. Viens no pilsētas (un var teikt – arī valsts) simboliem ir gruntīgi budistu tempļi jeb pagodas. Viss mirdz zeltā un ir tiešām gana iespaidīgi. 

Par tiem noteikti kvalitatīvāk varēs izlasīt tūristu ceļvežos un budisma bukletos. Es pagūstu ieiet tikai, lai apietu šeit tradicionāli ejamo lūgšanu apli pa iekšpagalmu un pavērotu mūkus.

Iekštelpās miegā viļājas dažādi nesaprotami ļaudis. Šķiet, ģimenes templi izmanto kā hosteli, dienasvidus karstuma pārlaišanai. Vai arī – lūgšanas ir nogurdinošas.

Bērni niekojas ar milzu zvanu.

Tempļa iekšpagalmā, turpat apkārt lielajam zelta konusam, izvietojas daudz pragmatiskākas detaļas. Liela ūdens tvertne slāpju remdēšanai, nupat atnesti un savā vaļā atstāti zaļu banānu ķekari, piemēram.

Savukārt tempļa ēku kompleksa uz ielu vērstos ārpuses kambarīšus piepilda samērā nebudistiski parazītbiznesiņi.

Tas protams nemazina manu cieņpilno apbrīnu šī zelta brīnuma būvētāju virzienā.

Tomēr ielās, protams, joprojām ir daudz interesantākas lietas ko vērot. Šis fotogēniskais sirmkungs turpat ap stūri.

Pudeļkorķīšu dambrete.

Pēc skata radiaktīvu, milzu garneļu tirdzniecība.

Atpūta dabā.

No sajūsmas par plānmaizes cepšanu mazliet izfokusējies kadrs. Bet tomēr.

Mjanmieši ir sajūsmā par skaļu mūziku un propagandu. Šajā laikā notiek kaut kādi reliģiskie svētki, pilsēta ir pilna ar dažāda kalibra braucamajiem, kas aprīkoti ar skaļruņiem, pa kuriem dārd gan mūzika, gan uzsaukumi. 

Skaļās procesijas tiek pavadītas ar ziemsvētkeglīšu tipa konstrukcijām, kas sastāv no..naudaszīmēm. Šādas konstrukcijas pilsētā var redzēt ļoti bieži, un saprotu, ka tam ir sakars ar pielabināšanos dievībām. Interesanti, cik ilgā laikā un kas ar tādu eirokoku notiktu Rīgā.

Tirgus saimnieks. Kā saka, savu zupu nedzird.

Ielās daudzviet redzami bezmaksas ūdens trauki slāpju remdēšanai. Neslikta tradīcija.

Apsviedīgais Telenor paspējis nobrendot pat vietējās policijas dežūrbūdu.

Nesaprotamas ērtības pakāpes diendusa.

Brīnišķīgs lokālais objekts. No vecām spēļu mašīnām un vecām trubām sametināts trotuāra karuselis. Burtiski trotuāra vidū.

Iespēja nopirkt kaut ko šķidrumā un brūnumā, blīvi iepakotu polietilēnā.

Advancētākie jaunatnes pārstāvji rūpīgi vēro pirmos fāstfūda asnus pilsētā.

Izskatās, ka arī mūkiem var būt laicīgas dabas kreņķi.

Vēl viens pilnīgi neticams un manis citur neredzēts lokālais fakts. Šeit teju jebkuras mājas fasāde ir nokarināta ar aukliņām, kas stiepjas no dzīvokļu logiem, un ko galā atrodas zvaniņš, vai kas tamlīdzīgi uzmanību pievērst spējošs. Vietējie apliecina, ka slinkums veicina lielāko progresu, vai šajā gadījumā, vismaz fiziskās piepūles atvieglinājumu. Nīksti tu tāds uz ielas, sagribas sviestmaizi, vai tieši otrādi, atdot sievai izlasīto avīzi ar viņai atstāto krustvārdu mīklu – parausti aiz aukliņas, un – transakcija notiek!

Der gan groziņi, gan spainīši, gan vienkārši kulītes un cilpiņas. Galvenais, lai var piesiet, vai ielikt. Ģeniāli! Esmu dzirdējis, ka ko līdzīgu savos nelielajos narkopapildienākumos savulaik izmantoja Maskačkas čigāni. Nolaižas diedziņš no otrā stāva, lietu apmaiņa notiek. Nu un, lūk, Mjanma.

Kontrastu pilna riepu darbnīca mazliet ārpus pilsētas centra.

Paejot tālāk, mājas vietām kļūst par būdām un būdelēm.

Kādā brīdī sajūtamas pat Havanas noskaņas.

Cilvēku ir daudz, jebkura telpa riskē tikt maksimāli izmantota.

Tā, vai citādi.

Trotuārs.

Un turpat zēns, kas mēģina noslēpt savu automātu. Bet tā kopumā, kā jau teicu, ļoti draudzīgi cilvēki.

Tikai varbūt mazliet par daudz uzticas numeroloģijai, kuras pārdevēju te tiešām pietiek.

Spēcīgā melanīna koncentrācija vietējo stilīgo jauniešu matos neļauj izveidot īsti blondas frizūras.

Tāpēc hipsteriem nākas staigāt rūsgani brūnganiem. Nav apmierināti.

Kādā Budu statuju veikalā uzeju arī kādas Brūsa Lī filmas varoņa skulptūru, pagaidām mierīgi dzeram tēju.

Tempļa restaurators acīmredzami ir tendēts uzticēt savu dzīvību augstākiem spēkiem.

Improvizēts futbola stadions.

Cilvēki te arī precas. Un šis nav līgavas tētis.

Esmu liecinieks acīmredzami biezām kāzām.

 

Turpat blakus – vienkāršāku mīlnieku realitāte.

Šajā kāzu parkā galvenais elements ir jocīgs, butaforisks, no klinšu imitācijas būvēts Flinstonu vulkāns, kura smailē atrodas nenoticis bankets.

Mākslīgais uz ilgu interesi nenotur. Dodos atpakaļ pilsētas mutulī, kur sākas vakara sastrēgumi.

Ielas bandas paskata čaļi apsēduši brīvās virsmas. Nepiesējās.

Vietējais Ferrari ekvivalents.

Ieklīstu kādā mikrorajonā.

Te nupat veikts svarīgs infrastruktūras uzlabojums. Lai atrisinātu mūžigo dubļaini akmeņaino pagalmu problēmu, ielas starp mājām tiek nocementētas. Cilvēki ir acīmredzamā sajūsmā par nepierasti sauso, gludo pasākumu.

Atšķirība ir jūtama.

Mājas gan izskatās gana atbaidoši, maģiskā džungļmikluma ietekmes dēļ.

Cilvēki pieraduši – un nekas.

Kas vēl? Nekad nebiju redzējis, ka katrs zieds pušķī tiek fasēts, kā vīna pudele.

Un šādu manuālu panorāmas (drīzāk – panorāmiņas) ratu arī nē. 

Nākamajā dienā nolemju paskatīties, kas notiek upes otrā pusē. Pa ceļam atkal redzu mūku meitenes, atšķiramas no puikām galvenokārt pēc drēbju krāsas, gana brigādiski šķirojam ziedojumus. Šķiet, redzēju ar šo nodarbojamies tikai sieviešu dzimtes mūkus (mūces?), dažādos vecumos.

Un turpat blakus šādiem tradicionāliem skatiem var uzskriet pavisam citam gadsimtam.

Beidzot iespraucos gana pārpildītā prāmī.

Jangonas upe ir plata, duļķaina, pilna ar kuģiem.

Daži aktīvi top turpat pretējā krastā.

Otrā krastā ir nepierasti trokšņains – te ir atļauti visu kalibru motodūcekļi, kas strauji aizved prāmja pasažierus nezināmajā.

Šeit ir neliels ciematiņš Dala. Starp būdām kanāli, idille. Vīriņi optimistiski taisās tuvīnajā peļķē mērkt zivju tīklu.

Ieliņas vietām arī ir tālredzīgi nobetonētas.

Kādā zaru būvē iztraucēju divus mīlniekus, kas šķiet totāli samulsuši. Jūtos vainīgs, attālinos, tēlojot ka fotografēju arhitektūru.

Dzeramais ūdens tiek piegādāts manuāli.

Tāpat kā ledus.

Bet progress tuvojas. Te ir parādījies pat elektropreču veikals.

Tirgus.

Vistelopēds.

Laiks doties atpakaļ uz upes otru krastu, lielpilsētu. Pa ceļam novērojot skarbas, tomēr ekoloģiski saudzīgas rūpes par elektrolīnijas apdraudētu dižkoku.

Turpinājums sekos. Tajā papētīsim, kā izskatās Mjanmas laukos.