Panamas kanāls ir 100% biznesa projekts. Loģiski, jo šī supersarežģītā inženiertehniskā būve, 82 kilometrus garais, mākslīgais ūdensceļš starp Atlantijas un Kluso okeānu kuģu kompānijām un pastarpināti arī mums visiem pārējiem ļauj ieekonomēt galaktisku apjomu naudiņas. Taču par šo prieku ir arī bišķi jāpiemaksā – un panamieši šo dolāru mašīnu ir ieļļojuši spoži. Sākot ar to, ka katrs kuģis maksā caurbraukšanas komisiju, atkarībā no tonnāžas (var sasniegt vairākus simtus tūkstošu dolāru) un beidzot ar kanāla filigrānu ekspluatāciju tūrisma objekta statusā. Paskatīsimies, kā tad griežas šie zobratiņi.
Par kanāla vēsturi gana smuki var palasīties vikipēdijā un citos internetu resursos. Taču vērts pieminēt, ka darbiņš šeit ir ieguldīts pamatīgs. Ideja par to, ka Panamas zemes šaurumam piestāvētu šāds ūdensceļš, pirmoreiz rakstos minēta jau 1534. gadā. Tad gan tehniskās iespējas, maigi izsakoties, īsti netika līdzi uzdevumam.
19. gadsimtā savus piegājienus racienā pēc kārtas pamēģināja gan Lielbritānija, gan Francija. Gadsimta beigās vistālāk darbos tika pēdējā, taču pēc 22 tūkstošu vīru nāves no dažādām tropu slimībām un iztērētiem 287 miljoniem dolāru episkais francūžu piedzīvojums bankrotē. 20. gadsimta sākumā lietu pārņem amerikāņi un tiem veicas labāk – kanāls tiek atklāts jau 1914. gadā.
Tuvākā vieta, kur mūsdienās var uzmest aci šim gigaracienam ir Miraflores slūžas, turpat Panamasitijas nomalē, neilga brauciena attālumā ar pilsētas sabiedrisko pa piepilsētas šoseju.
Lai interesantāk, metro stacijā biļetes nopirkt ir pagrūti, vienīgais nesalūzušais, monētas pieņemošais aparāts ir aktīvā apkopes stadijā.
Nākamais posms – Albrook autoosta. Vajadzīgais buss nokavējas, jo izrādās, ka pie šofera nevar nopirkt biļeti. Kamēr tās saganu pa autoostu, jāgaida nākamais. Nu, toties var pavērot vietējās loģistikas detaļas – piemēram šo transportlīdzekli, kas savu numuru uz pakaļas ir ne vien nodublējis, bet gan trīskāršojis!
Pa ceļam uz slūžām sanāk izmest aplīti ap vienu no lielpilsētas lidostu skrejceļiem. Šo, Albrook termināli, izmanto galvenokārt mazās un privātās lidmašīnītes.
Pa ceļam var vēlreiz nopriecāties par panamiešu kaislīgo mīlestību uz savu karogu – lērums to sastiķēts pat vienkāršā benzīntanka zālienā turpat šosejas malā.
Un tad jau pēc neilga brīža – velkomzīme ir klāt. No centra līdz Miraflores ir tikai kādi 12 kilometri.
Iebraucot slūžu teritorijā paveras vēriens. Šīs slūžas gan ir citas, uz kāda blakusbaseina – kuģi pa kanālu iet citur.
Esam labi trāpījuši, samērā drīz cauri kanālam jāspraucas nākamajam kuģim. To pieteikums te tiek atrādīts gluži kā nākamie seansi kinoteātrī.
Runājot par kino, katram Miraflores apmeklētājam brīvprātīgā piespiedu kārtā ir jānoskatās IMAX filmiņa par kanāla vēsturi. Visu cieņu, balss celiņu tajā ir iemurrājis pats Morgans Frīmens, taču nelielu pretreakciju izraisa tas obligātums.
Slūžu apmeklējums maksā 10$, savukārt kino biļete, 7,22$. Atsevišķi katru biļeti nopirkt nevar, to vēl speciāli pārprasu. Jocīgi sanāk – ja gribu slūžas apskatīties vairākas reizes, mani spiež skatīties arī filmu.
Labā ziņa, vairākas reizes šeit braukt netaisos, tāpēc var teikt, ka vienreiz filmu noskatīties ir vērts – tā uztaisīta ļoti labi un ieskicē kanāla vēstures peripētijas. Un, protams, kur nu vēl skaistie Panamas džungļu malārijas odi, kas IMAX 3D brilļļu specefektu rezultātā ģīmī ielido tā, ka visa zāle noelšas.
Kā jau minēju, panamiešiem ir nags uz biznesu – šajā tūristu slazdā tiek izmantota katra kvadrātcolla. Kamēr gaidi filmas sākumu – jāieturas ar neiztrūkstošo fāstfūdu vai kādu kafiju.
Tad ir jāpastāv visnotaļ iespaidīgā rindā.
Trīs ceturtdaļas zāles ir pilnas. Man ar kolēģiem atrodas vieta tikai patukšajās priekšējās rindās.
Pēc seansa – nākamais loģiskais pircēja pieredzes solis, šoreiz caur suvenīrveikalu.
Un tikai tad beidzot var doties uz pašām slūžām.
Nu, ne uzreiz. Vēl viena rinda.
Bet ar visu to, esam paspējuši labi – tālumā jau dūmo šova galvenais varonis, slūžu caurbraucējs.
Šovam viss sagatavots kā pienākas – ir pat reālas tribīnes.
Kuģis lēnām, taču neatlaidīgi tuvojas.
Manāmi atdzīvojas arī tribīnes.
Jo tuvāk kuģis, jo intensīvāka spiešanās pie margām un vairāk izstieptu roku ar telefoniem tajās.
Šis mazais bānītis ir mans lielākais pārsteigums visā kanāla tehnoloģiju klāstā. Lai kuģis neapskrambātu sevi un infrastruktūru, tas no abām pusēm ar tauvām piestiprinās pie šādiem bānīšiem, kas lēnām brauc kuģa sānos un, pievelkot troses uz abām pusēm attiecīgajos brīžos, regulē caurbraukšanu tā, lai kuģis šaurajā ūdenstilpnē būtu precīzi pa vidu. Šis ģeniālais piegājiens lieti noder – lielākiem kuģiem caurbraucot, attālums no tā korpusa līdz betona apmalei var būt burtiski pāris metri.
Arī šis kuģis pret kanāla platumu ir liels, bānīši noder.
Pa teritoriju apakšā ik pa brīdim kaut kur darbīgi aizsoļo skudras izmēra cilvēciņi dzeltenās ķiverēs. Ar neiztrūkstošo Panamas karodziņu pie tām, protams.
Kuģis piebremzē, ūdens līmenis samazinās, izlīdzinoties ar lejpus slūžām esošo. tad slūžas atveras, dodot vaļu tālākceļam.
Kur paliek ūdens? Tas tiek izpumpēts uz blakus kanālam esošo baseinu, redzams bildes kreisajā pusē tālumā, aiz slūžām. Katra kuģa šķērsojienam šādi tiekot izpumpēti un iepumpēti 200 miljoni litru svaiga ūdens.
Arī kanāla caurbraucēji ir priecīgi un izbauda savu šībrīža rokzvaigznes statusu.
Jāpiebilst, ka tribīnēm šo izrādi fonā milzu tumbās komentē arī ļoti enerģisks un izteiksmīgs konferansjē – spāņu un angļu valodās skaidrojot, kas tad mūsu acu priekšā notiek. Par pieredzi padomāts labi.
Kanāla otrā pusē vidēji letarģiski zāles pļāvēji ar trimmeriem skuj pļaviņu, fonā plīvojot gigantiska izmēra niedrēm.
Mazais līmeņbānītis lēnām paņem tādu kā amerikāņu kalniņu – lejpus slūžām ir zemāks līmenis ne tikai ūdenim. Ievērojiet relaksēto pozu 45 grādu leņķī sasvērtajam bānīša pasažierim.
Kuģis turpina savu gaitu, lēnām garām paslīdot kā tāda biroju ēka.
Uz klāja ir arī čupa ar refrižeratora konteineriem, ja pareizi atpazīstu.
Jūrnieki tiešām izbauda uzmanību.
Mums māj gan zemāka, gan augstāka ranga pilsoņi.
Īss brītiņš – un kuģis ir garām. Vēl pēdējie selfiji un pūlis triecientempā šturmē izejas durvis.
Nupat vēl ciešais pūlis ātri vien izšķīst.
Lejasstāvā pie izejas mūs sagaida tautiskās mūzikas ansamblis, kas enerģiski sāk maukt kādu populāru panamiešu šlāgeri, dažiem viesiem neizturot un metoties dejā.
Kopumā pieredze interesanta un, esot Panamā, to noteikti nevajag laist garām. Pa ceļam uz lidostu uzmetu kanālam aci vēlreiz – šoreiz no Puente de las Americas tilta augstumiem.
Un tad – jau no lidmašīnas.
Iespaidīgs piemineklis cilvēka neatlaidībai un lāpstai. Un ļoti, ļoti noderīgs.
Kanāls valsts ekonomikai ir tik svarīgs, ka to var atrast pat uz vietējām balboa monētām. Jāatgādina, ka viens panamiešu balboa patiesībā ir precīzi tā paša viena ASV dolāra vērtībā, attiecīgi šī ceturtdaļbalboa skaistuma nomināls ir 25 ASV centi. Rokijam patiktu.
Un, stāstu par šo dolāru mašīnu pabeidzot – panamieši esot pamanījušies iekasēt kanāla šķērsošanas maksu pat no šajā vēsturiskajā miglubildē redzamā censoņa Ričarda Haliburtona, kas desmit dienu laikā pirmais nopeldēja kanālu visā tā garumā 1928. gadā. Cik? 36 centus, viss pēc tonnāžas.
Turpinājumā – par vēl kādu negaidītu Panamas aspektu. Izrādās, ka šīs valsts pilsoņi ir ārkārtīgi pilsoniski aktīvi!