2023. gada 20. oktobrī Panamas valdība noslēdza iespaidīgu daudzdesmitgažu līgumu ar gigantisku vara rūdas raktuvju Cobre Panama operatoru, kanādiešu kompāniju First Quantum Minerals. Līgumu, kas Panamai nozīmē gan ne izcili izdevīgus nosacījumus, gan gigantisko raktuvju radīto apdradējumu vietējai dabas ekosistēmai. Uzzinot par pusslepenā dokumenta straujo parakstīšanas procesu, Panamas sabiedrībai mērs bija pilns un tā izgāja ielās, bloķējot ielas un šosejas visā valstī. Tieši uz mūsu redakcijas Centrālamerikas ekspedīcijas sākumu.
Situācijas ieskicei – Cobre Panama ir tiešām gigantiskas vara rūdas raktuves, vienas no lielākajām pasaulē, 13600 hektāru platībā. Skaidrs, ka šis nav nekāds small deal un nācijas mēroga kipišs par nesmukumiem šajā pasākumā ir atbilstošs.
Vēl pirms brauciena, soctīklos vērojot situāciju, sajūta ir diezgan šķērma. Feisbuka grupas, kurās uz vietas esošie silti iesaka atcelt vai pārcelt braucienu uz Panamu novembra sākumā. Pūļu sadursmes ar policiju vietējo pilsētu ielās. Ziņas, ka bloķēto šoseju dēļ attālākos valsts rajonos sāk trūkt pārtikas un degvielas.
Youtube atrodami neskaitāmi video un pat speciāla mājaslapa, kurā uzzināma aktuālā situācija saistībā ar ceļu blokādēm. Tās nav gluži bīstamas kaut kādas vardarbības ziņā, galvenā problēma ir.. pati blokāde. Neskaitāmi pilsoņu pašuzbūvēti drazu kontrolpunkti uz šosejām., kas izraisa galaktiska mēroga korķus. Ja tiec tādā sastrēgumā, tad pavadi tajā daudzdesmit stundas bez kādas nojausmas, kad un vai tiksi līdz savam galamērķim. Šis ir iemesls, kāpēc pat neapsveru izkļūšanu tālu ārpus Panamasitijas. Taču tās sarptautiskā lidosta nav ietekmēta, tāpēc nolemju ekspedīciju neatcelt un riskēt.
Pēc dažām dienām, jau uz vietas Panamasitijā, brīdi padzīvojoties pa šiko Punta Pacifica rajonu, izejam atpakaļ uz krasta promenādi vecpilsētas virzienā. Tālumā dūšīgi kūp – kaut kas svaigs tur notiek burtiski šobrīd.
Pēc padsmit minūšu gājiena nonākot tuvāk, saprotam, ka protestantu pūlis burtiski nupat ir pametis šo vietu, aiz sevis atstājot piedegumiņu.
Vietējo protestētāju iecienītākais paņēmiens – ielas bloķēšana ar degošu drazu. Un šoreiz šī nav gluži parasta iela, tā ir šikā Cinta Costera avēnija starp debesskrāpju mūri un Panamas līci.
Sapratis, ka te viss ir beidzies, kāds taksists piebrauc pie degošajām drazām protestētāju saliktajām barjerām, izkāpj no auto un atbīda tās. Atvērumu nekavējoties izmanto arī citi šoferi. Tepat klaiņo arī kāds vietējo mediju fotogrāfs, fiksēdams situāciju.
Protestētāji neaprobežojas tikai ar skaļu mūziku, saukļiem un degošu riepu ielas vidū. Bez žēlastības tie ir nosvilinājuši arī krastmalas policijas dežūrbūdiņu. Kad pieejam, tā vēl līksmi sprakšķ. Pašu policiju apkārt nekur nemana, vien kādā brīdī attopos, ka virs galvas zum drons – gandrīz droši, ka tiekam varas iestāžu novēroti šajā brīdī.
Šī būdiņa arī ir lielais melno dūmu avots, ko redzējām no tālienes.
Turpat blakus vandāļi paspējuši apsmiet arī šādu ēciņu, kas atgādina tūrisma informācijas centru.
Nu, vismaz nav nosvilināta – puķupodus sastutēs atpakaļ.
Pilsētas centrs, apkārt faktiski neviena cilvēka, spocīga un nedaudz neprognozējama atmosfēra.
Tālumā skan skaļi centrālamerikāņu basi – demonstrējošie vandāļi attālinās, plīvojot karogiem un nospriegotām balss saitēm.
Pastaigājoties pa pilsētu šādas izdegumvietas manāmas vairākkārt.
Dažviet liecības ir pavisam kompaktas. Taču cik novēroju, lai nobloķētu ielu nevajag aizdedzināt visu kvartālu – pietiek ar nelielu pūli un vienu svilstošu un kūpošu prezidenta izbāzeni uz asfalta.
Izmirušajā krastmalā šo izrādi vēro vien kāds pārītis.
Sporta laukums – tā arī nesapratu, vai trenažieri vēl nav izpakoti, vai tieši otrādi – sapakoti bailēs no demonstrantu spēka izpausmēm.
Turpat zālienā mētājas dūmu patronu čaulītes.
Šīs gan ir no kādas citas reizes, kad sadursme ir bijusi jūtamāka.
Dūmi, izmirums un manhetenīgā panorāma raisa ļoti īpatnēju sajūtu esot šeit, kaut kādā ziņā pat sirreālu.
Daudzviet pilsētā redzami arī grafiti, kas izsaka neapmierinātību ar raktuvju darījumu. Vairs nekādu raktuvju!
Un te vēl labāk saprotams – moratoriju raktuvēm!
Nē raktuvēm! Raktuvēm nē!
Lai dzīvo strādnieku šķira! Sāku aizdomāties, ka tikai nav tā, ka raktuvju lieta ir pēdējais piliens vietējās elites nerēķinājienā ar vidējo pilsoni, kas tagad šajā vārošajā katliņā ir dūšīgi pārburbuļojis pāri maliņai.
Esot atpakaļ vecpilsētā pamanu, ka kaut kas nav riktīgi. Pēc laika saprotu, kas. Daudzu ēku pirmajiem stāviem durvis un stikli tiek filigrāni aizsegti ar finieri. Kaut kas tiek gaidīts.
Un ne jau tikai mazi lodziņi.
Arī vietējā cāļu fāstfūda ķēde ir piesardzīga.
Pa virsu finierim liels, iedrošinošs uzraksts ESAM ATVĒRTI.
Kā jau minēju, redzot visu šo, atmosfēra šķiet tāda..interesanta.
Apokalipses tuvošanās vēsmas.
Staigājot pa vecpilsētu, prezidenta pils rajonā manām arvien lielākus policijas bariņus, arī ar pretgāzes maskām pie jostām. Kādā brīdī saprotu, ka policija ir burtiski katrā krustojumā. Pa vecpilsētu braukā arī šādas, supernopakotas mašīnas.
Hostelī man pastāsta, ka gaidāms protestētāju pūlis, kas virzās uz prezidenta pili. Pagaidām pūlis esot miermīlīgs, taču brīdī, kad tas sastapsies ar varas spēku pūli, rezultāts var būt neprognozējams. Tāpēc arī uz katra stūra pa pārītim policijas ir jau tagad, lūk.
Rajons ap prezidenta pili vispār ir inovatīvs – te ielas vidū ir metāla vārti, ko armijnieki vajadzības gadījumā var brutāli aizvērt. Un izskatās, ka šī vajadzība tuvojas.
Viksmīgas sagadīšanās rezultātā iela, pa kuru gaidāms milzu pūlis ir tieši blakus manam hostelim. Nu ko, paņems limonādi un gaidīs. Iela ir policijas uzraudzīta, tie te pārvietojas gan ar auto, gan velosipēdiem.
Un tad pūlis nāk. Skaļš, saukļus skandējošs, karogus vicinošs. Kamēr tas ir tālumā, lēnām un neapturami tuvojas un vēl nav saprotams, cik agresīvs vai neagresīvs tas ir, sajūta ir tiešām kā filmā, kurā redzi tuvojamies kaut kādu iebrucēju pūli. Tas, protams, ir tikai manā iztēlē – šos protestētājus par tādiem saukt būtu pārspīlēti.
Karogu ir ļoti, ļoti daudz.
Pūlim nākot arvien tuvāk, policija apmetas riņķī un notinas tuvāk prezidenta pilij. Ielas malā paliek vien pāris žurnālisti un daži tādi paši skatītāji, kā es.
Pirmie cilvēki sāk soļot garām un ir zināms atvieglojums – visi izskatās mierīgi un inteliģenti, neviens ar nūju virsū neskrien.
Kungs kalna galā sagaida savējos.
Visi sparīgi skandē pretraktuvju lozungus un viens otru bildē.
Pūlim plūstot tālāk, atmosfēra mainās. Manāmi agresīvāki tipiņi ar maskētām sejām un aliņiem rokās. Bariņš tādu pie lēni braucoša auto ar milzu tumbām pat uztaisa mežonīgu deju, svilinot gaisā paceltus aerosola baloniņus. Tāds smags futbola ultru virziens. Skaidrs, ka ar policistiem šie pārāk nedraudzēsies.
Izskatās, ka no mana hosteļa uz izrādi iznākušas divas meitenes, kas īsti nav izvērtējušas pasākuma dresskodu.
Jo tālāk iet pūlis, jo uzvilktāki panamiešu jaunieši tajā. Un attiecīgi vairāk uzmanības un svilpienu abu gringo jaunkundžu virzienā. Ciskā neviens nekniebj, tomēr meiteņu ķermeņa valoda liecina, ka pārāk lielā komfortā viņas nejūtas.
Protestētāju meitenes savukārt ir noskaņojušās krietni nopietnāk.
Pasākumā piedalās arī raktuvju nāve ar pannu, kas nemitīgi un ritmiski tiek skaļi dauzīta.
Un vispār trokšņa te pietiek, ticiet man!
Dažs labs pat paņēmis gājienā līdzi savu darbiņu.
Paiet teju stunda un beidzot visi ir pagājuši garām. Uzeju uz hosteļa bāru noskalot redzēto ar vienu atvēsinošu dzērienu un visi klusībā gaidām, kas nu tagad pie prezidenta pils notiks, cik agresīvas varētu izvērsties sadursmes ar drošības spēkiem.
Man par pārsteigumu, viss beidzas mierīgi. Demonstranti izbļaustās un pēc pāris stundām izklīst, bez dūmu un asaru gāzes patronu palīdzības. Šķiet, to negaida un ir izbrīnīti arī mana hosteļa dalībnieki. Un nedaudz vīlušies, iespējams, ir arī vietējie puikas.
No hosteļa terases paveras brīnišķīgs skats un necerēti klusu Panamasitijas vakaru. Lejā redzamajās ieliņās, pavīdot māju virzienā izklīstošām protestētāju kompānijām, ar neiztrūkstošo valsts karogu apsegtiem pleciem un vēl pēdējiem sasāpējušajiem saukļiem. Bārmenis saprotoši pasniedz vēl vienu norasojušu dzērienu. Šī ir bijusi iespaidiem bagāta diena.
Nākamajā rītā vecpilsētai tuvajā gājēju ielā manāms viens vienīgs protestants, kas tur rokās lielu kartona gabalu ar brīnišķīgu tekstu. Mana draudzene mani pameta, taču tēvzeme gan ne. (Viņa nav toksiska). Es nevarētu pateikt neko labāk, lai pabeigtu šo stāstu par panamiešu pilsonisko apziņu un visnotaļ karstasinīgo piegājienu demokrātijai.
Kā beidzas šis stāsts? Vismaz pagaidām, šķiet, ka laimīgi! Sākotnēji prezidents Laurentino Cortizo visvisādi lokās, televīzijā skaidro, cik protesti slikti ietekmē valsts ekonomiku un citus aspektus, taču tas demonstrantus nekādi neatvēsina. Vienubrīd viņš pat izsludina referendumu par to, vai raktuvju kontrakts jāsaglabā, taču līdz tam nenonāk. Un visbeidzot, 28. novembrī Panamas Augstākā tiessa pasludina parakstīto līgumu par antikonstitucionālu, izraisot valsts mēroga svinības. Prezidents sola nodrošināt drošu raktuvju slēgšanu.
Protestu laikā negadījumos iet bojā 4 cilvēki. Tā ir visai augsta cena par šādu, politiķu uzķīmiķotu jautājumu. Tomēr jāatzīst, ka savām acīm redzēt tāda mēroga aktivitātes ir tiešām interesanta pieredze, attāli atgādinot 2014. gadā pieredzētās sajūtas Kijivas Maidana laukumā.