IRA, INLA, UVF, UDA, RUC, NICRA, DCAC, UCDC, UPV. Aiz šīm, vieglo narkotiku nosaukumus viegli atgādinošajām abreviatūrām slēpjas nešpetnas, asinīm vairāk vai mazāk traipītas organizācijas, kas krustām šķērsām savstarpēji rīvējoties, vairāk kā trīsdesmit gadu laikā tepat Eiropā nomušīja trīsarpus tūkstošus cilvēku. Un tas viss "miera laikā", vecās lāga Elizabetes II saimniecības pagalmā (nu labi, tā tālākajā, bišķi ar nātri aizaugušajā stūrī). Pilsētas un visas Ziemeļīrijas provinces vēsture ir tik sarežģīta, ka neriskēšu to sīki pārstāstīt. Bet īsumā – dažādu senu peripētiju rezultātā, Īrijai iegūstot neatkarību, protestantu vairākuma apdzīvotās sešas ziemeļu provinces palika britu pārvaldībā. Tā izraisot vietējo katoļu, apvienošanās ar Īriju atbalstītāju, kuru arī nebija mazums, neapmierinātību. Un sagatavojot augsni nākotnē gaidāmajiem bēdīgajiem notikumiem, kas sākās sešdesmitajos – sauktiem vienkārši par The Troubles.
Ierodos Belfāstā piecpadsmit gadus pēc miera līguma noslēgšanas. Jau kādu laiku te neviens nav uzgājis gaisā, un pirmajā acu uzmetienā viss izskatās mierīgi un civilizēti – centrā ir parastas, simpātiskas Eiropas pilsētas sajūta.
Lūk, dāmas, droši vien kādreizējo nemiernieku nemierīgās mīļākās, sataisījušās uz operu, kur pārtraukumā molotova kokteiļu vietā iepildīs maķenīt patīkamākus dzērienus.
Paguruša paskata, tomēr nenoliedzami jaunākas dāmas vakara turpinājumā gaida vecmeitu ballīte ar visai ticamu amnēzijas risku tās rezultātā.
Centrā pārāk nejūt Īru Republikāņu Armijas, vai kāda cita paramilitāra grupējuma ietekmi.
Vietējie gatavojas Halovīna svinēšanai.
Šo pasākumu te uztver krietni nopietnāk, kā pie mums.
Mazliet jocīgi šķiet redzēt vēsturisku centrālās bankas ēku, kas kļuvusi par skvotu.
Vēl lielākas aizdomas par to, ka šī laikam tomēr nav gluži parasta pilsēta, rodas, ieraugot, šķiet, armagedonu pārdzīvojušu, parastu vietējās policijas patruļmašīnu.
Jāatzīst, ka arī vides reklāmu, kuras tiešā mērķauditorija ir noziedznieki, līdz šim nebija gadījies redzēt.
Īstā Belfāsta un tās realitātes sākas ārpus pilsētas centra. Dzīvojamo namu rajonos, kas diezgan pamanāmi tiek apdzīvoti pēc nacionālās/reliģiskās/politiskās pārliecības principa. Lūk – kartē labi redzami daži zaļie katoļu un attiecīgi vairumā apvienošanās ar Īriju atbalstītāju rajoni, ko blīvi ieskauj oranžie protestantu un unionistu pārsvara, jeb britu karalienies fanklubi.
Misija pašsaprotama – apskatīties gan vienus, gan otrus. Pirms tam vēl iemetu aci vietējā muzejā, lai labāk apjaustu šeit notiekošo. Septiņdesmitajos tiešām te ir gājis karsti.
Apbūve piepilsētās pārsvarā ir zema. Kad augstās centra katedrāles paliek aiz muguras, uzmanību momentā piesaista kārtējā abreviatūra, draudīgi spīdēdama kalna nogāzē. Atšifrējumu gan man tai neizdevās atrast.
Te sākas viens no slavenākajiem un centram tuvākajiem unionistu kvartāliem, Sandy Row. Tagad uz šīs sienas ir romantisks kāda Anglijas karaļa portrets, vēl nesen tas izskatījās krietni draudīgāk. Īpaša iezīme unionistu kvartālos ir britu karoga krāsās izdekorētas detaļas.
Atbalsts saimniecei. Atkal – zilās, baltās un sarkanās krāsas komplekts jebkur, kur vien to var uzkrāsot.
Saglabājies fragments no kāda sena, smagāka kalibra strītārta.
Citā vietā agresīvs ieteikums netuvoties Sendijrovai un maskētu killeru attēls draudzīgi sadzivo ar mūsdienu alus reklāmu.
Pat vietējais bulciņu cepējs ir saģērbies kā hardcore unionists.
Lai gan ne vienu bandu neredzu, jūtams, ka kaislības te sit un dažreiz arī piekauj augstu vilni. Jūtos atvieglots, ka neesmu PSNI.
Aicinājums uz piedalīšanos parādē.
Aicinājums nepiedalīties.
Cilvēks maksimāli izmantojis visu pieejamo, lai parādītu savu politisko nostāju.
Nākamajā rītā turpinu svaiga adrenalīna dzirksti uzdzenošo mikrorajonu pētīšanu.
Atmaskojums.
Pārejot pāri sliedēm, no mērena rajona atkal nonāku pie ultraunionistiem.
Atkal tieku brīdināts.
Pirmie soļi rajonā ir tādi..interesanti.
Tomēr par spīti bažām, ka te viss ir uzspridzināts,
sāku nojaust, ka veco māju nīcināšana ir jauna kvartāla būvniecības dēļ.
Belfāstas firmas zīme ir sienu gleznojumi, aktīva propagandas kara sastāvdaļa. Bet atšķirībā no iepriekš redzamajiem senajiem agresīvajiem, jaunie mēdz aģitēt par mierīgāku sadzīvošanu.
Pilsētas varas iestādes rūpīgi krāso ciet jebkuru naida kurināšanas izpausmi.
Tomēr dažviet propagandisti ir apskaužami asprātīgi.
Bērnu tiesību aizsargiem derētu pievērst uzmanību šim depresīvajam pagalmam.
Izeju no unionistu kvartāla, un pēc pavisam īsa brīža, ieraugot pirmo Īrijas karodziņu, saprotu, ka esmu nonācis pretējā pusē.
Te uzreiz visi nosaukumi dublējas īriski, un, kas tipiski – ļoti iecienīts stilizētais ķeltu šrifts.
Neviļus sāk prasīties pēc pintes Ginesa.
Te atrodas, iespējams, oriģinālākais slimnīcas žogs pasaulē. Zila metāla sekcijas ar desmitiem pensionāru portretu tajās pret pelēku betona fonu.
Aicinājums pievienoties gana bēdīgi slavenajam republikāņu grupējumam Sinn Fein.
Aicinājums pievienoties R.S.F. Šis ir burtiski 300 metrus no unionistu, "britu" kvartāla.
Vietējā specifika rada specifiskas darba vietas.
Bieži var redzēt aicinājumus atbrīvot kādu ilgāk iesēdinātu aktīvistu.
Un vispār, īru rajonā ir stiprāka problemātiskās pagātnes sajūta. Iespējams, viņi meistarīgāk izspēlē cietēju kārti.
Savi sienu gleznojumi.
Pat separātiskie kataloņi te ir bijuši viesturnejā ar netīšām paķertiem krāsas baloniņiem līdzi.
No vietējiem iedzīvotājiem vēdī ņiprs un apņēmīgs noskaņojums.
Šajā pusē arī rupjos uzrakstus vēl nav paspēts, vai arī nav gana kvēli gribēts aizkrāsot.
Piemiņas plāksne bojā gājušajiem taksistiem. Drūmākajos konflikta laikos tieši viņi bija drosmīgākie pilsoņi, kas pārvietojās pa abām pretējām pusēm, attiecīgi arī biežāk kļūstot par upuriem.
Šodien Melnie Taksometri ir Belfāstas tūrisma industrijas produkts. Vari pasūtīt taksometru, kurš izvadā pa visām konflikta vietām, šoferim esot arī gidam. Lūk, viens lēnām brauc garām Belfāstas sadalījuma simbolam, ironiski nosauktam par Miera Līnijām.
Ej mierīgi pa klusu dzīvojamo rajonu, un – BAM! – priekšā ir Berlīnes mūris.
Turpat blakus pagalms, galdiņš, grils. Cilvēki pielāgojas.
Jau ir panākta vienošanās tuvāko desmit gadu laikā šos žogus pamazām nojaukt, cerot uz sabiedrības pakāpenisko civilizēšanos.
Bet pagaidām mazākas ieliņas starp katoļu un protestantu sektoriem ir brutāli aizslēgtas.
Citur savukārt dubultie vārti ir vaļā, dodot policijai ātru iespēju tos vajadzības gadījumā nobloķēt. Durvju kantoris tematiski izvietojis savu reklāmu.
Sajūta, esot neitrālajā zonā starp diviem masīviem vārtiem ir dīvaina.
Šeit žogs skatoties no Šankilroudas, jau britu pusē.
Viss ir klusi un mierīgi, parasts svētdienas rīts Belfāstā.
Protams, viss atkarīgs no rakursa. Ja ir vēlēšanās, te var arī saskatīt lielāku drāmu.
Un pat salauzta DIESEL veikala norāde iegūst citu nozīmi.
Tieši šeit, Šankilroudā, beidzot noķeru vēl reālākas Belfāstas noskaņu. Vispirms, ieejot un tikpat ātri izejot no mazas kafejnīciņas, kurā uz mani caur drūmām, skūtām pierēm noraugās vietējā huligānu banda. Pēc tam iegriežos uzēst veselīgas pusdienas vietējā KFC, kur, ieraugot manu Latvijas bankas karti, darbiniece sāk ar mani runāt latviski. Uzzinu daudz par vietējām reālijām, par latvietes dzīvi šeit, par sadursmēm starp rajonu pusaudžiem (naži, un pat pistoles). Jūtos atvieglots, ka varu no šīs vietas vienkārši aiziet tālāk, atstāju mūsu tautieti viņas izvēlētajā realitātē, un sevi – pārdomās par šādas ekonomiskās emigrācijas plusiem un mīnusiem.
Vietējā autoriepu dūrēja bizness. Nepērc stāvvietu, pērc sirdsmieru.
Bet Belfāsta nav tikai konflikts. Te atrodas Harland & Wolff, pasaulslavena kuģu būvētava.
Tieši šeit tika uzbūvēts slavenais Titanic, un tieši šajā vietā tas arī tika izdarīts. Labi redzams, ar līniju iezīmēts te kādreiz bijušā kuģa priekšgals. Sajūta, esot vietā, kur pirms simts gadiem atradies slavenais kuģis, ir kņudinoša.
Turpat blakus atrodas perfekts piemērs, kā var un vajag ekspluatēt šādus vēsturiskus faktus. Izcilākais, interaktīvākais muzejs, kādā esmu bijis. Un es tiešām neesmu cilvēks, kas mīl muzejus. Te vairākos stāvos par Titāniku var uzzināt visu – no konteksta, kā un kāpēc tas tika būvēts, miljons faktiem un materiāliem, fizisku izbraucienu ar mazu vagoniņu starp inscenētām stalažām, līdz pat tādām detaļām, kā di Kaprio apakšbikšu krāsai slīkšanas laikā (nu ok, nē.)
Un kā kārtīgu punktu uz i, kā pāraugušu milzu ķirsi uz mikroskopiskas kūciņas, nolemju izbaudīt Belfāstas naktsdzīvi. Par šo graujošo piedzīvojumu ir saglabājušās vien dažas miglainas atmiņas un tādas pašas bildes telefonā. Bet rezumējot – tik daudz vemjošu, nesakarīgu, brīžiem arī konfliktējošu cilvēku nebiju redzējis nekad. Neskaitāmas vakara sākumā sapucējušās skaistules uz padsmitcentrimetrīgiem papēžiem neizbēgami kļūst par frī kartupeļos un mērcītē izviļātām saplēstu zeķbikšu Pelnrušķītēm vēlāk. Un kur nu vēl vietējais angļu valodas dialekts. Komunicēt ar cilvēkiem te principā ir pilnīgi bezjēdzīgi – vienalga, vai mēģini pasūtīt alu, sarunāties ar kādu pagaidām vēl sapucējušos skaistuli, vai vienkārši uzklausi skūtā cīgas streļījienu uz ielas – viss izklausās aptuveni pēc: "Wldfjmdus sjdi sfmskr woaixfarfm ajsdmx?"
Citiem vārdiem – kontrastu pilsēta. Iesaku.